VĒSTULE KULTŪRAS MINISTRIJAI

2017.gadā.

Labdien, Kultūras ministrija!

Vispirms – paldies par paraugstundu ierēdniecībā! Tomēr jūsu vēstulē nesaskatu saturisku atbildi sabiedrības (ne tikai manai) neizpratnei par to, kā viens miljons eiro var rezultēties tajā, ko ikviens interesents var atrast mājaslapā www.kulturaskarte.lv. Selektīvi ir jūsu vēstulē minētie fakti par kultūras patēriņu. Šī pati nevalstiskā organizācija "Culturelab", kuras pētījumu jūs citējat, norāda, ka laikā no 2007. līdz 2014. gadam ir samazinājies gandrīz visu kultūras aktivitāšu apmeklējums: https://culturelablv.files.wordpress.com/2015/09/infogramma_final.jpg. Neatradu datus par jūsu minēto 2016. gadu. Vai šie dati ir slepeni? KM mājaslapā atradu tikai 2014. gada ierakstu - http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=5981. Labprāt iepazītos arī ar datiem par 2016. gadu, ja tādi ir! Atgriežoties pie statistikas rīka, kur -saskaņā ar medijos izskanējušo informāciju -iepirkumu procedūrā pieļauti pārkāpumi, kā rezultātā ES fondu finansējums ir samazinājies par vairāk ne kā 180 tūkstošiem eiro! Bija tā vai nebija ar “čiks vien”, “kosmiska mēsla”,”murga” kā mediju komentāros tiek dēvēta www.kulturaskarte.lv? Projekta trešā kārta bija vērsta uz lietotāju loka paplašināšanu, piedāvājot kultūras informācijas meklētāju un kultūrtūrisma e-pakalpojumus (saskaņā ar Kultūras informācijas sistēmu centra vadītāja Armanda Magones preses konferencē pausto).
L
īdz ar to mani sekojošie jautājumi:

  • Kāds ir www.kulturaskarte.lv ikdienas apmeklējumu skaits?

  • Cik lietotāju ir www.kulturaskarte.lv ?

  • Cik regulāri vidēji viens lietotājs www.kulturaskarte.lv veic kādas darbības (ieiet sistēmā, to

    papildina u.t.t.)?

  • Cik izmaksāja mājas lapas mobilā versija? (“Apple" ierīcēm paredzētā aplikācija internetā nav

    atrodama, “Android” ierīcēs joprojām LNOB vada A.Žagars un tā saucas LNO...)

  • Cik reizes mobilās versijas lietotne ir lejupielādēta?

  • Cik mēnesī izmaksā www.kulturaskarte.lv uzturēšana?

  • Kādus kultūrtūrisma e-pakalpojumus šī mājas lapa piedāvā un kādi ir šo pakalpojumu rezultāti

    ekonomiski izmērāmās vienībās ?

  • Kādas ir līdzšinējās kopējās projekta izmaksas ieskaitot www.kulturaskarte.lv ikdienas

    uzturēšanu?
    J
    ūs savā vēstulē minējāt: “Pēc pieprasījuma informācija tiek sniegta ārvalstu pētījumiem/datu apkopojumiem (piemēram, Eiropas kultūrpolitikas kompendijam Starptautisks kultūrpolitikas pētniecības portāls "Compendium of Cultural Policies" (http://www.culturalpolicies.net).Datus par Latviju neatrodu plaši pārstāvētus, piemēram šeit http://www.culturalpolicies.net/web/statistics- funding.php?aid=119&cid=80&lid=en .Taču interesanti – Latvija kultūras jomas tēriņos - procentos no IKP apsteidz Vāciju, Norvēģiju, Somiju, kā arī vairākas citas labklājības valstis - http:// www.culturalpolicies.net/web/statistics-funding.php?aid=232&cid=80&lid=en.
    No j
    ūsu vēstules saprotu, ka www.kulturaskarte.lv ir miljona vērts statistikas rīks, bez kā kultūras nozaru institūciju ikdienas darbs šodien vairs nav iedomājams. Varbūt jūsu – KM ierēdņu – darbs bez šāda kosmisku izmaksu “dirižabļa’’ nav iedomājams, taču laimīgā kārtā – kultūra nav tikai institūcijas, kultūra pirmkārt ir cilvēki, kuri katrs savā nozarē, ikdienas var un arī darbojas bez šī neveiklā, pārmērīgi dārgā, lietotājam nedraudzīgā portāla. Gaidīšu skaitļus par www.kulturaskarte.lv darbību!

    Ar cieņu,
    Aivars Hermanis

    P.S. Paldies, ka pēc raidījuma “Krustpunktā” izlabojāt novecojušās ziņas par LNOB, tomēr par Raimondu Paulu, kā arī daudziem citiem Latvijai nozīmīgiem kultūras darbiniekiem un notikumiem portālā ziņas joprojām nav atrodamas. Portāla “dzinējs” strādā ekstrēmi lēni ! Nav noprotams, vai portāls pieprasīto informāciju vēl turpina meklēt, vai jau ir “uzkāries”. 

           P.S.P.S Diemžēl KM uz manis uzdotajiem jautājumiem atbildes tā arī nesniedza ...

PĀRDOMAS PAR JAUNUZCELTO KONCERTZĀĻU DARBĪBU

Aivars Hermanis

2017.gadā.

Kaut arī jaunuzceltās koncertzāles formāli darbojas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību (pašvaldībām piederošas SIA), faktiski uzņēmumu pārvalde vairāk līdzinās publiskā sektora iestāžu administrēšanai. Uzņēmumu menedžmenta struktūra - štata vietas - tiek veidotas pēc principa “viena specialitāte - viena darba vieta”, līdzīgi kā tas ierasts publiskās pārvaldes institūcijās, nevis kā privātos uzņēmumos, deleģējot iespējami vairāk funkciju izpildi nelielam, profesionālam darbinieku skaitam. Kamēr koncertzālēs operējošie pašvaldību uzņēmumi tiks dotēti, to pārvaldībā būs saistoši publiskām pārvaldes institūcijām normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi. Šādos apstākļos nav iespējams izveidot efektīvi funkcionējošu menedžmenta struktūru, kas ar nelielu profesionālu darbinieku skaitu spētu veikt liela apjoma darbus. Lai darbinieki strādātu radoši un efektīvi, tiem ir nepieciešami skaidri definēti un saprotami darba uzdevumi, kā arī stimulējoša motivācija. Jābūt skaidri saprotamiem un sasniedzamiem mērķiem, kā arī konkurētspējīgam atalgojumam, kas pakārtots objektīvi fiksējamiem  darbību rezultātiem.

Piemēram, sasniedzot labākus rezultātus kā iepriekšējā periodā (apmeklējuma pieaugums, dotāciju racionāla izmantošana, telpu nomas ieņēmumu pieaugums), darbiniekiem iespējamas piemaksas algai vai prēmijas gada beigās.

Darba devējam, nespējot nodrošināt motivējošu darba apstākļus, darba ņēmējiem rodas riski ieslīgt rutīnā un stagnācijā, nesaredzot tālākās attīstības perspektīvas. Līdzīgi kā tas bieži vien notiek publiskās pārvaldes iestāžu vidējā līmeņa darbinieku vidū.

Divas identitātes

Pašvaldību koncertzāļu operatoriem (SIA) faktiski ir it kā divas identitātes, - komercdarbība - iznomājot telpas pasākumu rīkotājiem un otra, sociālā, - kā pašvaldību kultūras centriem, rīkojot valsts vai pašvaldības dotētos kultūras pasākumus.

Pirmā - komercdarbība:

  • īstermiņā iznomāt telpas pasākumu rīkotājiem, konkurējot tirgū ar citiem šādu nomas pakalpojumu sniedzējiem;
  • ilgtermiņā izīrēt telpas mūzikas un mākslas skolām, kā arī citām valsts vai pašvaldību iestādēm, saņemot īres maksu Kultūras ministrijas noteiktā valsts finansējuma apjomā. Šai identitātei tomēr nav gluži komerciāls raksturs, jo šādos gadījumos administratīvi noteiktā īres cena parasti tiek pakārtota valsts vai pašvaldību ierobežotām finanšu iespējām, kā arī līguma sagatavošanas brīža politiskajai konjunktūrai, nevis atbilstoši koncertzāļu nekustamā un kustamā īpašuma faktiskajai lietošanas vērtībai, un, sekojošām telpu kvadrātmetra uzturēšanas un amortizācijas izmaksām.

Otrā - sociālā funkcija (uzņēmums faktiski darbojas kā iestāde):

  • no VKKF fonda saņemtās mērķdotācijas administrēšana, reinvestējot fonda finansējumu pasākumu rīkošanā (darbībai trūkst komercdarbībām raksturīgo konkurences pazīmju un, sekojoši, pieprasījumā-piedāvājumā balstītas, saimnieciski pamatotas, rīcības motivācijas);
  • pēc pašvaldības pasūtījuma, oriģinālu izrāžu, svētku pasākumu un koncertprogrammu producēšana un rīkošana, angažējot producentus, māksliniekus, tehniskos darbiniekus, citus programmas sagatavošanai nepieciešamos darbiniekus, piesaistot papildus tehniskos resursus.

Komercdarbības - zāles iznomāšanas un servisa pakalpojumu sniegšanas vajadzībām pietiktu ar nelielu, augsti kvalificētu darbinieku skaitu. Publiskās pārvaldes iestādei līdzīgo sociālo funkciju veikšanai, kā arī ierobežojošo normatīvo aktu sloga dēļ, koncertzāles pārvaldībai ir nepieciešams daudz lielāks darbinieku skaits, kas no saimnieciskā viedokļa rada nesamērīgus izdevumus pie zema pašu ieņēmuma. Neskatoties uz pasākumu nekomerciālo raksturu, darbības kļūst izteikti nesaimnieciskas un faktiski rada nesamērīgi lielus zaudējumus pretī pašu ieņēmumiem, ja salīdzina ar līdzīgu, komerciāli rīkotu pasākumu izmaksām.

VKKF dotēto pasākumu telpu nomas un tehniskā nodrošinājuma izmaksas tiek iekļautas koncertu un izrāžu izdevumu tāmēs, un tās būtu jāspēj nosegt no pasākumā pārdoto ieejas biļešu ieņēmuma. Diemžēl visbiežāk, nepietiekami pārdoto biļešu un naudas ieņēmuma dēļ, šīs izmaksas ir jāgrāmato kā zaudējumi, kuri faktiski tiek segti no pašvaldību dotācijām ēkas uzturēšanai. Šādi, labi iecerētais nodoms, - koncertzālēm, koncertdarbības veicināšanai piešķirt valsts (VKKF) dotācijas, faktiski pašvaldībām rada papildus neplānotus zaudējumus. Vienlaikus tas deformē tirgu ar maz apmeklētiem koncertiem, kuru dalībniekiem- māksliniekiem, neskatoties uz zaudējumiem, tomēr tiek samaksāta garantēta atlīdzība (honorāri). Mākslinieku honorāriem vajadzētu būt vismaz atkarīgiem no koncertu apmeklētāju skaita. Nav normāli, ja mākslinieki saņem garantētu honorāru par pustukšu zāli! Privātajā izrāžu industrijā mākslinieku honorāri ir pakārtoti ieņēmumiem no biļešu pārdošanas.

Augstāk minētais rada tirgus deformāciju arī tajos gadījumos, kad koncertzāļu administrācija atsaka telpu nomu privātajiem pasākumu rīkotājiem, lai iespējami attālinātu konkurējoša pasākuma rīkošanas laiku no koncertzāles pašu rīkotā pasākuma. Tā vēl būtu saprotama rīcība privātajam komersantam, kas rīkojas ar sev vien piederošu īpašumu, bet sabiedriskā īpašuma gadījumā tā ir negodīga konkurence, izmantojot administratīvo resursu! Rezultātā skatītāji — nodokļu maksātāji, par kuru naudu un kuru vajadzībām koncertzāles ir tikušas celtas, un, kurām vēl valsts papildus maksā dotācijas mākslinieku angažēšanai, zaudē iespēju redzēt pieprasīta mākslinieka koncertu savā pilsētā! Koncerts, visticamāk, būtu arī labi apmeklēts, jo parasti privāto rīkotāju vidējais pasākumu apmeklējums reti mēdz noslīdēt zem 70%. Koncertzāles no rīkotāja saņemtu fiksētu zāles nomas maksu bez zaudējumu riska.

Koncertzāļu pašu rīkotie pasākumi, kuru vidējais apmeklējums ir ap 30 % un kur daļa apmeklētāju ir vēl ieradušies ar ielūgumiem, pašvaldībām rada neplānotus zaudējumus. Tā ir absurda situācija! Iedzīvotāju vairākums nesaņem vēlamo pakalpojumu un vēl papildus ir spiesti par to piemaksāt no saviem nodokļiem! Nauda nevar tikt izmantota kādām citām sabiedriski lietderīgām vajadzībām. Bez tam, šie, parasti pašu izgatavotie, “papīra” ielūgumi netiek uzskaitīti nedz elektroniskās biļešu pārdošanas sistēmās, nedz tiek uzrādīti autortiesību organizācijai, nedz arī tiek grāmatoti kā bartera objekti. Faktiski tās ir nelegālas biļetes!

Bez ekonomiskiem zaudējumiem šāda veida “saimniekošana” rada arī morālus zaudējumus ar ilgtermiņa sekām, jo veidojas no publiskās naudas regulārus ienākumus gūstošu mākslinieku un producentu “kasta”, kas pierod saņemt garantētus honorārus neatkarīgi no zālē esošo klausītāju skaita un izpildījuma kvalitātes. Vienīgā konkurences pazīme šajā “kastā” ir savstarpējā cīņa par dotētās naudas pārdali.

Maz apmeklēti koncerti degradē pasākumus kā Notikumus! Koncerti cilvēku iztēlē pārstāj būt vērtība. Koncerta apmeklējumam ir jābūt Notikumam! Vēstij, kas ar mūzikas skaņu vibrācijām tiek sūtīta zālē koncerta laikā, ir jāaizrauj un jāuzrunā klausītājs zemapziņas līmenī! Ja tā nenotiek, potenciālais nākotnes koncertu apmeklētājs tiek zaudēts. Ja cilvēki kādu koncertu nevēlas apmeklēt, jo programmā piedāvātie skaņdarbi vai izpildītājmākslinieks neliekas saistošs, koncerts ir jāatceļ un nauda par iegādātajām ieejas biļetēm ir jāatdod atpakaļ biļešu pircējiem. Koncerti nav jārīko tādēļ, lai atskaitēs lepotos ar lielu sarīkoto koncertu skaitu. Pasākumu lietderības rādītājs ir cilvēku skaits, kuri koncertus apmeklējuši, kuriem koncerts ir bijis vajadzīgs, kuri no tā guvuši baudu. Privātie rīkotāji pasākumus parasti atceļ, ja nav tikusi pārdota vismaz puse no biļetēm.

Mākslinieka honorāram jābūt pakārtotam nopirkto biļešu ieņēmumam. Tikai konkurence starp izpildītājiem spēj nodrošināt izcilību rašanos un sekojoši augstu izpildījuma kvalitāti.

RISINĀJUMS

Būtu nepieciešams kardināli, par 180 grādiem, mainīt valsts dotāciju politikas mērķi, pārejot no Piedāvājuma uz Pieprasījuma dotēšanu.

Dotēt vajadzētu tādas sabiedrības grupas, kas objektīvu iemeslu dēļ nespēj samaksāt pilnu tirgus cenu par koncertu un izrāžu biļetēm, piemēram, pensionārus, skolēnus, studentus, invalīdus, bezdarbniekus u.c. 

Dotāciju vērtība var būt dažāda, no atlaides ieejas biļetei 10 % apjomā, līdz pat 90% no biļetes pilnas cenas, atbilstoši katras dotējamās grupas vajadzībām un dotācijas mērķiem.

Rīkotājam biļetes atlaides kompensāciju vajadzētu atgūt tikai tad, kad dotācijas mērķauditorijas subjekts biļeti ar atlaidi jau ir nopircis, tātad “nobalsojis" par pasākumu, izvēloties apmeklēt konkrēto koncertu.

Šāda sistēma pārtrauktu tirgus deformāciju un celtu pasākumu sarīkošanas kvalitāti. Tirgū panākumus gūtu tie rīkotāji, kuri regulāri spētu piedāvāt auditorijai koncertus un izrādes, ko tā vēlas redzēt. Savukārt, ar biļešu cenas kompensēšanas politiku valsts un pašvaldības varētu efektīvi ietekmēt to žanru un izrāžu veidu attīstību, ko demokrātiski ievēlētā vara un publiskā pārvalde kultūrpolitikas ietvaros ir paredzējusi.

Šāda kārtība ļautu efektīgāk izmantot valsts un pašvaldību dotācijās kultūrai paredzēto nodokļu maksātāju naudu. Tas mazinātu šī brīža lielo plaisu starp valsts kultūras pārvaldē praktizēto komandekonomiku un tirgus ekonomiku privātajā sektorā.

PĀRDOMAS PAR KONCERTZĀĻU CELŠANU.

Laikraksts Diena. 2003. gads.

Aivars Hermanis

Profesionālām prasībām atbilstoša koncertzāle Latvijā ir nepieciešama. Rīga, liekas, ir palikusi vienīgā no bijušās padomju savienības galvaspilsētām bez mūsdienīgas koncertzāles. Attīstīto valstu lielpilsētās koncertzāle, muzejs, bibliotēka ir kultūras infrastruktūras pamata objekti. Latviju diemžēl vēl nevaram pieskaitīt attīstīto valstu saimei, bet intensīva un kvalitatīva mūzikas dzīve, regulāra pasaules mūzikas labāko produktu pieejamība un patēriņš sekmētu šī mērķa ātrāku sasniegšanu. Diemžēl  diskusijās par un ap koncertzāļu celšanas nepieciešamību Liepājā un Rīgā vairāk dominē romantiskas vīzijas, ne kā reālekonomikā balstīts pragmatisms.

Pāris tūkstošu sēdvietu liela, mūsdienīga koncertzāle simfoniskās un cita veida akadēmiskās mūzikas atskaņošanai dabīgā akustikā ar nepieciešamām palīgtelpām un modernu tehnisko aprīkojumu ir visai ekskluzīvs un dārgs projekts pat attīstīto valstu lielpilsētām. (Liepājā iecerētās koncertzāles celtniecības izmaksas vien tiek lēstas ap 20 milj. Ls). Koncertzāles projektēšanas un celšanas izdevumi būs vien daļa no vēlāk nepieciešamajām finansēm kredītprocentu apmaksai, amortizācijas  atskaitījumu veikšanai, zāles apsaimniekošanai, saimnieciskā personāla algām un apgrozāmiem līdzekļiem regulāru koncertu rīkošanai. Latvijas iedzīvotāju zemās pirktspējas un salīdzinoši nelielā akadēmiskās mūzikas koncertu apmeklējuma dēļ  biļešu ieņēmumi pārskatāmā nākotnē segs vien nenozīmīgu daļu no kopējām izmaksām (faktiski plānotiem zaudējumiem). Vai šāds projekts ir reāli paveicams Liepājai, pilsētai ar kopējo gada budžetu ~ 18 milj. latu ?! 

Pirms sākt koncertzāļu celšanas veicināšanas kampaņas un rīkot projektu konkursus, būtu saprātīgi iepriekš veikt kaut aptuvenus aprēķinus - cik šādi projekti izmaksās kopā pārskatāmā laika periodā. Noskaidrot, kas par to visu maksās un vai spēs samaksāt. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, Liepājas pašvaldības gada budžets, neskatoties uz tā ikgadējo straujo pieaugumu, vēl pāris desmitgades nebūs pietiekošs, lai patstāvīgi finansētu vai garantētu vairāk kā 20 milj. Ls kredītu.

Piemēram:

  • koncertzāles uzcelšanas izmaksas ~ 20 milj. Ls;
  • kredīta sadārdzinājums 20 gados pie likmes 3% gadā ~ 12 milj. Ls;
  • koncertzāles faktiskā cena ~ 32 milj. Ls;
  • koncertzāles vienas dienas pašizmaksa pie nosacījuma, ja koncerti 20 gadus notiktu katru dienu (neskaitot zāles menedžmenta, amortizācijas un apsaimniekošanas izdevumus) ~ 4000 Ls, katru otro dienu ~ 8000 Ls.
  • LSO viena koncerta vidējā pašizmaksa ~ 6000 Ls !
  • LSO koncerta pašizmaksa jaunajā koncertzālē pie nosacījuma, ja zāle 20 gadus pēc kārtas tiktu iznomāta katru dienu ~ 10 000 Ls !
  • Pie 100 % apmeklējuma - 2000 cilvēku, vidējai biļetes cenai būtu jābūt ~ 5 Ls. (1000 cilv, attiecīgi ~10 Ls )
  • Šobrīd biļetes vidējā cena ~ 2 Ls, vidējais apmeklējums ~ 100 cilvēku ! 

Uzcelt koncertzāli ir tikai puse no problēmas, galvenais, kā to regulāri piepildīt ar klausītājiem. Cik cilvēku, par kādu cenu un cik bieži šo produktu patērēs, un galvenais-kas par to visu maksās ?

Nav pamata cerēt, ka jauna un liela koncertzāle automātiski nodrošinās koncertu apmeklētāju pieaugumu. Koncertu labu apmeklējumu galvenokārt nodrošina produkta augsta mākslinieciskā kvalitāte! Teorētiski iespējams angažēt pasaulē slavenus augstas klases māksliniekus ikvienā no mūzikas žanriem un rīkot koncertus vai katru dienu. Bet, šādu, pasaulē pieprasītu mākslinieku honorāri nav samaksājami pat no 100% apmeklēta koncerta biļešu ieņēmuma zālē ar 2000 vietām, ja vidējā biļetes cena būs vien ~ 3 Ls. Visam, arī mūzikai, ir sava cena, ko regulē tirgus pieprasījums-piedāvājums. Diemžēl mūzika vairumam cilvēku Latvijā pagaidām vēl nav, un pārskatāmā nākotnē nebūs pirmās nepieciešamības prece. Vairāk kā puse no Latvijas iedzīvotājiem dzīvo zem oficiāli noteiktā iztikas minimuma !

Visu augstāk minēto var attiecināt arī uz koncertzāles celšanas plāniem Rīgā, izņemot, protams, finanšu garantiju spēju, kas Rīgai, lielpilsētai ar gada budžetu virs ~ 200 milj. Ls, teorētiski nevarētu radīt problēmas.

Lai gūtu sabiedrības un tās pārstāvošās publiskās varas atbalstu šādu, dārgu un acīmredzami nerentablu projektu realizācijai, nepietiks ar revolucionāro pārliecību un akadēmiskās mūzikas nozares izredzētības apziņu vien. Nepieciešami loģiski, ar skaitļiem un aprēķiniem pamatoti argumenti - kāpēc nodokļu maksātāju nauda būtu jātērē tieši šādā veidā un kādu daudzumu naudas būtu saprātīgi ieguldīt koncertzāļu celtniecībā un apsaimniekošanā. Māja jāsāk celt no pamatiem !

Aivars Hermanis.

Remix MM direktors

 

PERSONĪBA

Elita Veidemane, NRA 2015.gadā

Hermanis: Latviešiem ir, ar ko lepoties.

Tā vien gribas tikko iznākušo instrumentālās mūzikas disku dēvēt par platīti – tā pierastāk. Un uz platītes vāka dzīvesgudrs, izskatīgs un talantīgs muzikants – Aivars Hermanis. Viņam 7. martā dzimšanas diena, pieauguša cilvēka briedums – 60 gadi. Daudzkārt atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. To šodien, 6. martā, koncertā varēs izbaudīt tie, kam patīk ne tikai Aivara daiļrade, bet arī dziedātāji Ieva Akuratere un Igo. 

Kā mēdz teikt – visa dzīve mūzikā. Bet Aivars vislielāko pateicību izsaka savai sievai – Silvijai. “Bez viņas es daudz ko nebūtu sasniedzis,” atzīst Aivars, “Silvija ir mana aizmugure un balsts. Viņa bija mājās un nodarbojās ar saimniecību, kamēr es skraidīju pa pasauli.” Aivaram ir divas meitas – Ieva un Liene, un četri mazbērni. “Man ir visas iespējas kļūt arī par vecvectētiņu,” smaida jaunais cilvēks, “jo vienam no maniem mazdēliem jau divdesmit gadu.”

- 1988. gada oktobrī Mazajā ģildē notika koncerts Dziedošās revolūcijas atbalstam – dziesmu kalpojums savai tautai. Tajā piedalījās Ieva Akuratere, Valdis Atāls, Aivars Hermanis un citi. To visu vadīja Andris Bergmanis. Atceries tādu koncertu?

- Protams, atceros. Atmodas laikā bija daudz līdzīgu koncertu – kopā ar Ievu, ar Kasparu Dimiteru. Uz barikādēm es gan nestāvēju, taču veicu dažādus uzdevumus, piemēram, nogādājot informāciju no Latvijas uz ārpusi. Tā kā nodarbojos ar šovbiznesu un mums jau bija līgums ar amerikāņiem – menedžmenta pakalpojumu veikšana ar mērķi attīstīt grupu – man bija laba komunikācija ar ārpasauli, un muzikantu sabiedrība bija ļoti atvērta, jo visiem gribējās savstarpēji kontaktēties. Juris Podnieks bija safilmējis dažādus materiālus, tos arī vajadzēja nogādāt uz ārzemēm – pa vadiem neko nevarēja aizsūtīt, nekāda interneta nebija. Šo darbību koordinators bija Linards Muciņš, kurš tolaik sēdēja LPSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja kabinetā. Priekšnieki bija pamukuši, un viņš koordinēja informatīvās lietas, un mēs kopā ar saviem kolēģiem Alfrēdu Madžuli un Ēriku Naļivaiko darījām visu, ko varējām.

- Kā tu izjuti Atmodas laiku?

- Neviens necerēja, ka tik ātri viss notiks un ka mēs atgūsim brīvību. Sapņojām gan, bet cerību jau nebija. Kad tas notika – bija neticami.

- Tagad nav vilšanās?

- Nē, nav. Dažiem ir vilšanās, jā. Bet cilvēki daudzas lietas mēģina uztvert melnbalti. Taču es jau tajos laikos daudz lasīju – dažādus samizdatus, par politiku un psiholoģiju, par austrumu filozofiju un menedžmentu. Tajā laikā to gan nesauca par menedžmentu. Tad, kad Raimonds Pauls kļuva par kultūras ministru, tad mūs – grupu REMIX – palūdza no radio aiziet, jo mēs jau bijām tādi – gariem matiem un bārdām, džinsos un staigā smiedamies... Tas sakrita ar to brīdi, kad “labie komunisti” sāka bīdīt tirgus ekonomiku. Radās tā dēvētie jaunatnes centri – lai nelietotu vārdu “komjaunatnes”. Šādi jaunatnes centri radās visā Padomju Savienībā, 180 grādus pretēji sociālisma uzstādījumiem. Pirmie tādi centri tika izveidoti Odesā, Ļeņingradā un Liepājā. Tas notika 1987. gadā. Un tā 1988. gada 1. janvārī mēs sākām strādāt Liepājā: REMIX divus gadus bija šajā jaunatnes centrā. Uz Liepāju pārvilinājām arī Ēriku Naļivaiko, kurš Kultūras ministrijā bija otrā līmeņa priekšnieks. Pēc brīža mums pievienojās arī Alfrēds Madžulis, tobrīd Filharmonijas administrators. Vajadzēja rīkot koncertus, darba bija daudz. Sākām braukāt pa Padomju Savienību. Tad dabūjām kredītu, kas tika garantēts no komjaunatnes centrālkomitejas: vajadzēja iegādāties instrumentus, jo, aizejot no radio, mums pašiem nekā nebija. 

- Cik liels bija kredīts?

- Aptuveni 250 000 rubļu. Bet par rubļiem, kā zināms, neko nenopirksi, tāpēc tos nelegāli vajadzēja pārvērst par dolāriem un tikpat nelegāli nopirkt instrumentus. Bet mēs to izdarījām. Tad sākām ar koncertiem braukāt arī uz Rietumiem. Kredītu atdevām. Mums, protams, palīdzēja situācija, kāda tobrīd bija valūtas konvertēšanas jomā... 

- Bet jūs jau pelnījāt, braukādami ar koncertiem pa Krieviju.

- Protams, un labi pelnījām. Stadioni, arēnas... Jaunatnes centram mums vajadzēja maksāt 10% no apgrozījuma, pārējā nauda bija mūsu. Varējām, protams, visu izņemt algās un pirkt mersedesus, taču mūsu mērķis bija tikt aiz dzelzs priekškara. Mēs cītīgi darbojāmies šajā virzienā, uzņēmām kontaktus ar rietumniekiem, beigu beigās noslēdzām līgumu par vienu miljonu dolāru un aizbraucām uz Ameriku. 

- Tu runā par slaveno grupu Riga, kurā 90. gados muzicējuši teju visi slavenākie Latvijas mūziķi?

- Sākumā mēs bijām kā REMIX. Beigās no REMIX vienībā, ko sauca Riga, palika Marhils (Uldis Marhilevičs – E.V.) un es kā projekta vadītājs. Projekts beidzās ne ar ko – tika izveidots māsterieraksts, un tāds tas arī palika. Divi no dalībniekiem teica, ka viņiem viss ir līdz kaklam, viņi grib pie savām sievām un bērniem. Uz šīs bāzes sākās arī dažādas nesaskaņas.

- Projektā bija arī Ainars Virga. 

- Pirmajā maiņā bija Igo, Oļegs Upenieks, Guntis Vecgailis, Ainars Virga. Tad pēc brīža Igo tika nomainīts ar Alex. 

- Māsters nekad netiks izdots?

- To nedrīkstam izdot īpašumtiesību dēļ. Tās ir amerikāņu pusei. Protams, ka viņiem tagad par to nav nekādas intereses, bet mums ir interesanti paklausīties, kā skan šis ieraksts. Tas skan kā jebkuras amerikāņu grupas ieraksts, muzikālā ziņā tas bija profesionāls, taču tur nebija nekā īsti oriģināla. Pirmais producents, kas producējis Tomu Džonsu, izvēlējās Igo, jo, visticamāk, viņš šajā dziedātājā redzēja ko līdzīgu. Otrs producents bija producējis pēdējo Lenona plati, divas Aerosmith plates. Finālmāsteru producēja vēl cits cilvēks. 

- Cik ilgi atradies Amerikā?

- Kopā gandrīz divus gadus. Tas bija baigi smagi. REMIX nospēlēja pēdējo koncertu Tambovā, aizbraucām uz Maskavu un pa taisno aizlidojām uz Ameriku. Ielidojām tur – ūūū, Ņujorka, interesanti! Mēs tur mēnesi dzīvojām kā komunismā, viss par velti, kabatas nauda, labs hotelis, ejam uz studiju – ko muzikants vēl var vēlēties? Tad, kad braucām otrreiz uz ilgāku laiku, dzīvojām lepnā bagātnieku ciematā, kur ir tenisa korti un baseins, studija – pagrabā, visa aparatūra. No rīta – krosiņš un vingrošana, pēc tam mēģinājums četras piecas stundas, pusdienas, tad koncerts vai klubs, un tā tas turpinās. Bet mēs jau nebijām zaļi puikas, mums tomēr bija sava dzīves, savas attiecības, interneta nebija – lai varētu ar savējiem aprunāties. Pamazām sākām justies kā skaistā cietumā. Privātās dzīves nav, ģimene – Latvijā. Sievas pie mums atbrauca pāris reizes. Mēs, kas ienīda visu, kas saistīts ar Padomju Savienību, skatījāmies uz Rietumiem ar rožainām acīm, un dzīves līmeņu starpība bija šokējoša. Bet vietējie Amerikā dzīvoja savu dzīvi, kamēr mums tur tādas nebija. Tie, kuri no mums skolā bija mācījušies angļu valodu, kaut ko tur buldurēja, bet es - “vācietis” - vispār neko nesapratu. Mūs nosūtīja uz ātrajiem kursiem, un mēneša laikā es iemācījos kādus 1000 vārdus. Vārgā sarunu valodā kaut kā komunicēju... 

- Savādi – miljons dolāru iegulda, beigās nekas nenotiek. 

- Tas ir normāli. No desmit projektiem varbūt tikai viens ir ar pluszīmi. Pasaules šovbiznesā tieši tas pats. Latvijā sausais atlikums ir vēl mazāks. Bet mūsu problēma Amerikā bija tāda, ka mēs bijām self made men – paši sevi uztaisījuši. Mums pietrūka nevis akadēmiskās virzības, kāda ir klasiskajā mūzikā, bet pietrūka tās plūsmas, caur ko iziet amerikāņu mūziķi, kuriem mūzika ir nozīmīga dzīves sadaļa. Mēs šeit par to kaut ko zinājām, nebija jau tā,  ka divritenis par jaunu jāizgudro. Un tomēr bija liela atšķirība starp mūsu izpratni šeit un to, kas notiek tur. Mēs popmūzikas laikā bijām lieli romantiķi. Bet vajag skatīties kompleksi, kaut arī mēs bijām piedzimuši citā pasaulē. Amerikas grupā nebijām tādi kā, piemēram, Līvi, kas kāvās un bučojās, bet bija kā draudzīgi kašķīga ģimenīte. Līvi bija grupa, kā romantiski apraksta pirmsākumus bītliem vai rollingstoniem. Uz mums tas neattiecās, mēs bijām savākta supergrupa, cilvēki, kas cits citu pazina, bet...

- ... bet tas bija mākslīgs veidojums?

- Nu, pasaulē tas lielākoties notiek tieši tā, ka savāc vienā grupā labākos, nevis ka sētas grupa izsitas līdz virsotnēm. Tagad tas notiek pragmatiski. Ir viens līderis, uztaisa kastingu, pārbauda simts ģitāristus, izvēlas... Tā bija lielā atšķirība starp mūsu domāšanas veidu un viņējo, un to sākām pamazāk saprast. 

- Vai ir kāds projekts vai grupa, kas tev ir bijusi vistuvāk pie sirds?

- Jebkurš no projektiem, kuros esmu bijis, man ir devuši ko labu. Ādažos, piemēram, bija ansamblis Suvenīrs, kur mani uzaicināja Ēriks Ceļdoms, bija džezroks, bija jāraksta aranžējumi pūtējiem. Vienmēr apkārt bija forši cilvēki. Pēc tam – filharmonija, intensīvs darbs, braukāšana pa pasauli. Es pamatā esmu instrumentālists, bet dziesmas – tas tā vienkārši ir sagadījies. Manu būtību var nolasīt tur, kur esmu kopā ar Ievu un Igo, tas ir veids, kā es aranžēju mūziku un kā es redzu to kopīgo bildi. 

- Tu esi liepājnieks. Liepāja tiešām ir Latvijas mūzikas galvaspilsēta?

- Tā mums, liepājniekiem, gribētos domāt! Rīga, kurā ir multinacionāla sabiedrība un plašas kultūras aktivitātes, protams, ir nepārspējama, taču Liepājā – provinces pilsētā – tika dibināta pirmā Baltijā filharmoniskā biedrība ar savu simfonisko orķestri. Tāpat Liepājas teātrī ir dibināta operas trupa, arī pats teātris – profesionāls, Liepājā ir neskaitāmi daudz muzikālo personību, kas tur dzimušas, augušas, mācījušās. Aktīvais muzikālais fons Liepājā  acīmredzot ģenerēja personības – vairāk nekā jebkurā citā pilsētā. Tur radās pamats ritmiskajai mūzikai, kuras virsotne ir Liepājas dzintars – nozīmīga parādība, kas ļāva koncentrēt ne tikai paša Dzintara muzikālās aktivitātes, bet arī tarifikācijas skates un tamlīdzīgi. 

- Jā, šīs skates tomēr atsijāja tos, kuri var publiski spēlēt, no tiem, kuri nevar un nedrīkst. 

- Autoritārajā komandekonomikā vajadzēja būt šādam filtram, jo citu filtru nebija. Nebija ne tirgus, ne brīvas izvēles. Mūsdienās ir vienkārši: dzeltenā prese no tevis var taisīt nez kādu stāru, bet objektīvie rādītāji būs redzami gan biļešu, gan autortiesību kasē. Šie rādītāji pastāsta, kas un cik lielā mērā konkrētais muzikants cilvēkiem ir vajadzīgs. 

- Reizēm šķiet, ka muzikālā gaume krītas... Muzikants paņem čimčidrilku, uzsit trīs akordus, un Rascelujevkas tautas namā lielkoncerts gatavs! Cilvēki laimīgi, “muzikants” arī.

- Kur tās mērvienības, ar kurām to labo gaumi mērīt? Tādu čimčidrilku grupu ir simtiem, muzikants mēģina ielīst presē, lai radītu ilūziju, ka viņš ir populārs, bet viņš jau koncertu nevar nospēlēt. Tādu muzikantu no ritmiskās mūzikas pārstāvjiem, kuri var savākt pilnas gandrīz tūkstošvietīgās jaunās zāles, uz divu roku pirkstiem var saskaitīt. Pārējie – labi, ja divsimt cilvēkus savāks. Instrumenti, Prāta vētra, Colt – viņi mūziku dara profesionāli un interesanti, viņi arī internacionāli var gūt panākumus. Par Raimondu Paulu vispār nerunāsim – viņš ir ārpus kārtas. Patiesībā latviešiem būtu grēks sūdzēties par labas mūzikas trūkumu – salīdzinot ar igauņiem un lietuviešiem. Latviešiem ir daudz internacionāli pazīstamu mākslinieku, piemēram, Laima Vaikule, kas koncertē Krievijā, Izraēlā, Amerikā, Vācijā. Arī Intars Busulis un Jānis Stībelis – viņi savāc auditoriju ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. No tiem latviešiem, kas spēj savākt pilnu Arēnu Rīga, ir Pauls – viņš savāca divas arēnas, Prāta vētra savāca pusotru arēnu, pa pieciem sešiem tūkstošiem savāca Kosmoss, Igo uz jubilejas koncertu – piecarpus tūkstoši, Instrumenti – sešarpus tūkstoši. Lietuvieši un igauņi instrumentus tehniski spēlē labāk, jo viņiem ilgāk ir apmācība, bet viņiem nav paveicies ar meldiņu rakstītājiem. Igauņiem ir drusku labāk, bet arī neko īpaši. 

- Vismaz kaut kur mēs izceļamies.

- Protams. Mazai pusotrmiljona tautai tik daudz talantu. Izcili komponisti, operdziedātāji, diriģenti. Mums ir, ar ko lepoties.

- Kā jūties savos 60 gados?

- Pirmkārt, man ir paveicies ar labiem cilvēkiem, esmu daudz ko no viņiem iemācījies. Man nav akadēmiskās izglītības, pamatā ir dzīves skola. Bet, kamēr neskatos pasē un spogulī, tikmēr ir labi. Taču jūtos tieši tāpat kā 35 – 40 gadu vecumā. Tagad pat jūtos labāk, jo kādreiz es tā pavairāk iedzēru un pīpēju. Tagad gadus trīs nesmēķēju, no rītiem stāvu uz galvas, vakaros staigāju trīs līdz piecus kilometrus, pirmdienās neēdu. Es jau pīpēt sāku tikai pēc 41 gadu vecuma. Bija tā. Festivālā Rock Summer, kas notika 1996. gadā un ilga trīs dienas, sponsori bija Marlboro: cigarešu bloki mūsu birojā stāvēja steriem vien. Kafija, viskijs... Nu, kā tu nepīpēsi?! Pasākums bija finansiāli neveiksmīgs, mēs kopā ar partneri Alfrēdu Madžuli tajā pazaudējām ap 100 000 dolāru. Trīs gados atdevām parādus. Festivāls bija labi noorganizēts, viss aizgāja bez ķibelēm, izņemot to, ka divas dienas lija lietus un bija baigais aukstums – ap sešiem, septiņiem grādiem. Pēc laika prognozēm pēdējos 50 gadus tajās dienās lietus neesot bijis. Bet tajā gadā, lūk, bija. 

- Jums taču bija lieliski mūziķi.

- Jā. East 17, kas Eiropā toreiz bija topā pašā augšgalā, otrajā dienā bija Bjorka, trešajā dienā ZZ Top, kas pirms tam desmit gadus nebija iegriezušies Eiropā. Mums, patiesību sakot, nevajadzēja ņemt ZZ Top: bija plānots ņemt Gariju Mūru, tas būtu bijis divreiz lētāk, un tad biļešu cenas būtu zemākas, līdz ar to – vairāk cilvēku, un tad tā bilde būtu citāda. Jo mums līdz nullēm pietrūka kādu 2000 cilvēku. Bet es neko nenožēloju: manā dzīvē bijušas divas lielas skolas – Amerika un šis festivāls. Pēc tam daudz nopietnāk sāku pievērsties mūzikas menedžmentam. 

- Toties tagad – pēc neveiksmes ar Marlboro – tu pīpē pīpi. Aromāts ir brīnišķīgs – atšķirībā no cigaretēm.

- Jā, cigarešu tabaka, salīdzinot ar pīpes tabaku, ir žagari. 

PAR KULTŪRPOLITIKU

Laikraksts Diena. 2004. gadā.

Aivars Hermanis

Latvijā, atjaunojot valsts neatkarību, kultūras nozare atradās principiālu pārmaiņu priekšā. Nozari bija nepieciešams transformēt no komandekonomikā balstītas totalitārās varas ideoloģijas instrumenta demokrātiskā, tirgus pašregulācijai pakārtotā, pārvaldē.

Valsts neatkarības pirmajos gados kultūras pārvaldē darbu pamatā turpināja ierēdņi, kuri nozarē strādāja vēl padomju laikā. Valdība bija aizņemta ar daudzu svarīgu un steidzamu valsts atjaunošanas darbu veikšanu. Kultūra, lai gan vārdos valstsvīri parasti deklarēja pretējo, netika uztverta kā viena no valsts prioritātēm. Tā joprojām turpināja pildīt reprezentējošas palīgnozares funkcijas. Kultūras pārvaldē pamatā saglabājās padomiskā centralizācija, valsts budžeta dotāciju finansējums, kā arī ideoloģizēta izpratne par kultūras lomu sabiedrībā. Akcentēta tika latviskās identitātes un kultūras mantojuma  saglabāšana, pretošanās masu kultūras ienākšanai Latvijas kultūrtelpā.

Joprojām nepietiekamā izpratne par demokrātijā balstītu tirgus saimniecības valsti, nespēja kultūru uztvert arī kā ekonomisku faktoru, tieksme saglabāt centralizāciju, ir radījusi situāciju, ka uz katru publiskā sektora dotēto mākslinieku ir pa vienam kultūras administratoram. Administrēšanas procesam un kultūras infrastruktūras uzturēšanai tiek tērēta lielākā daļa valsts un pašvaldību kultūras budžetu naudas. Intelektuālo kultūras produktu radīšanai un producēšanai atliek vien finanšu līdzekļu atlikums. Trūkst objektīvu kvalitātes vērtējuma kritēriju. Tos bieži ietekmē korporatīvās attiecības. Kultūrai atvēlētie valsts līdzekļi tiek izmantoti nesaimnieciski un neefektīvi, reti radot pievienoto vērtību un deformējot tikai vēl nesen veidoties sākušo tirgu.

Valstī ir izveidojusies subsidētās kultūras industrija kurai piederīgo  mākslinieku un kultūras administratoru kopu saista projektu finansējuma saņemšanas iespēja no Valsts Kultūrkapitāla fonda un citiem publiskās naudas avotiem. Vienīgā tirgus pazīme šeit ir konkurence projektu finansējuma saņemšanā. Īsta, piedāvājumā - pieprasījumā balstīta galaproduktu konkurence izpaliek, bet bez konkurences nav iespējama attīstība un kvalitāte. Patērētāju izvēli nav iespējams aizvietot ar kultūras nozaru ekspertu viedokli, kas vienmēr būs mazāk reprezentatīvs un objektīvs kā vairākuma brīva izvēle.

Vairumam profesiju (arī rakstniekiem, gleznotājiem. rokmūziķiem u.c) ienākumi ir atkarīgi no “saražotā” kvalitātes, pašizmaksas, maksātspējīgā pieprasījuma. “Valsts mākslas” darboņiem tas ir svešs - viņi pieprasa samaksu par jebkuru rezultātu un vienmēr ir neapmierināti. (no Delfi komentāriem)

Joprojām arī Eiropas attīstīto valstu liela sabiedrības daļa augstprātīgi un noliedzoši uztver mākslas komercionalizēšanos, masu patērēto kultūras produktu pieaugošo apjomu, uzsverot tradīciju prioritāti pretstatā tirgus saimniecības pašregulējošā pieprasījuma - piedāvājuma mainībai. Tomēr acīm redzami pieaugošo tirgus saimniecības efektivitāti un ietekmi arī kultūras industrijas jomā aizvien grūtāk ir noliegt pat ortodoksālajiem vecās Eiropas daļēji regulētās ekonomikas piekritējiem.

Strauji attīstoties tīkla ekonomikai kultūras produktu izplatībai un piekļuvei vairs nepastāv valstu robežas. Pieprasījums tiek apmierināts nekavējoties ikvienā nozarē, jebkur pasaulē. Administratīvi ierobežojumi nacionālo kultūru aizsardzības veicināšanai kļūst maz efektīvi. Tie nonāk pretrunā brīvas preču plūsmas principiem attīstītajās valstīs. 

Latvijas kultūras produktiem ne vien ārējā, bet arī pašmāju tirgū ir jākonkurē ar pasaules labākajiem sasniegumiem nozarē. Tas iespējams vienīgi ar visaugstākās kvalitātes produktiem, kuru radīšana nav iespējama bez svarīgākā tirgus faktora- konkurences. Vienīgi izprotot tirgus saimniecības paradigmu, pielietojot visjaunākās zināšanas, investējot izglītībā un intelektuālo produktu attīstībā iespējama konkurētspējīgu kultūras produktu radīšana.

Nacionālā programma Kultūra pirmo reizi Latvijas vēsturē kultūras nozari definēja ne vien kā humānu, bet arī ekonomisku faktoru. Programmas vispārīgajā daļā, ko gatavoja LZA Ekonomikas institūts tā direktores ZA korespondētājlocekles dr. Raitas Karnītes vadībā, tika iezīmēta kultūras mijiedarbe ar citām tautsaimniecības nozarēm arī ekonomiski. Diemžēl nozaru apakšprogrammās, ko pamatā gatavoja KM, piesaistot nozaru ekspertus, pārsvarā dominēja vēsturiskais apskats, norādes par nepietiekamo valsts finansējumu un vīzijas - ko vajadzētu darīt, bet, bez finansējuma palielinājuma pieprasījuma, gandrīz nekas no galvenā - kā izdarīt. Ielūkojoties NPK šodien redzams, ka liela daļa no iecerētā nav izpildīta finansējuma un administratīvās mazspējas dēļ, arī decentralizācija nozarē ir notikusi tikai daļēji. Neskatoties uz augstāk minēto kopumā NPK bija nozīmīgs solis valsts kultūrpolitikas attīstībā.

PRIVĀTĀ KULTŪRAS INDUSTRIJA

Latvijā un kaimiņvalstīs kopš neatkarības atjaunošanas strauji sāka attīstīties privātā uzņēmējdarbība, arī brīvā laika pavadīšanas nodrošināšanas uzņēmējdarbība (entertainment business). Pirmie soļi tika sperti dibinot uzņēmumus, kas vienlaicīgi mēģināja aptvert visu kultūrā balstīto uzņēmējdarbību spektru. To darbība pārsvarā nebija ilga. Izdzīvoja vienīgi tie uzņēmēji, kuri mērķtiecīgi specializējās vienā no nozarēm, saprotot, ka industrija ir savstarpēji saistītu uzņēmējdarbību kopums, ne daudzas nozares viena uzņēmuma ietvaros.

Baltijas valstis veido kopēju ģeogrāfisko un ekonomisko telpu ar līdzīgu iedzīvotāju mentalitāti, vēsturi, dzīves līmeni. Attīstīto valstu iedzīvotāju dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa ir regulārs kultūras produktu patēriņš un aktīva līdzdalība kultūras procesos. Šobrīd Baltijas valstīs vērojama tendence kultūrā balstītām uzņēmējsabiedrībām sadarboties, veicinot biznesa attīstību un konkurētspēju, iekļaujoties pasaules kultūras industrijas apritē.

Pasaules lielākās skaņu ierakstu kompānijas (Lielais piecinieks) jau ir pārstāvētas Rīgā - Baltijas valstu ģeogrāfiskajā centrā. Starptautiskā izrāžu industrija pagaidām atturas tieši ienākt Baltijas tirgos iedzīvotāju zemās pirktspējas un lielā skaņu ierakstu un audiovizuālas produkcijas pirātisma dēļ. Tomēr pirktspēja pamazām pieaug. Rietumu kultūras ietekme, globālo masu mēdiju darbības rezultātā palielinās. Tuvākajā nākotnē kultūras industrija Baltijas valstīs kļūs par tikpat nozīmīgu tautsaimniecības nozari kā attīstītajās valstīs. Eksperti lēš ka Latvijas mūzikā balstītās privātas uzņēmējdarbības kopējais apgrozījums gadā jau pārsniedz 20 miljonus latu.

Problēmas: 

  • publiskai pārvaldei trūkst informācijas par privātās kultūras industrijas darbības apjomu; kultūras pārvaldes ierēdņiem nepietiek zināšanu un izpratnes par privāto uzņēmējdarbību;
  • valsts un pašvaldības, turpinot veikt publiskam sektoram nepiekritīgas saimnieciskas darbības, deformē tirgu;
  • valsts nespēj efektīvi nodrošināt intelektuālo tiesību aizsardzību; 
  • valsts nenodrošina profesionālās izglītības iespēju nevienā no privātās kultūras industrijas nozarēm; publiskā un privātā kultūras sektora dalībnieku komunikācijas trūkums.

Valstīs ar attīstītu tirgus saimniecību ap 90% no profesionālo kultūras produktu piedāvājuma rada privātās industrijas Nav pamata domāt, ka Latvijā nenotiks līdzīgi, tādēļ nerēķināties ar to nebūtu tālredzīgi.

Aivars Hermanis 

Remix producentu grupas direktors

PIRMDIENĀS AR TUKŠU VĒDERU

Intervija žurnālam IEVAS VESELĪBA

Daiga Mazvērsīte, Latvijas radio 2

Pirmdienās ar tukšu vēderu. Mūziķis Aivars Hermanis. 

Jau pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā paklīda baumas, ka ģitārists un komponists Aivars Hermanis ir pavisam citādāks nekā vairums ļaužu. Sēžot joga pozā, stāvot uz galvas un, ak, šausmas, pat badojoties! Tagad, kad jau krietns pulciņš līdzpilsoņu pievērsušies svaigēšanai un ezotērikai, Aivara uzskati nešķiet pārsteidzoši. Tomēr uz rokmūziķu fona, kam neveselīgs dzīvesveids ir norma, Hermanis ļoti izceļas!

Krogā ar pilnu komplektu

Liepājā, lai varētu mācīties mūzikas vidusskolā dienā, strādāt varēju tikai pa vakariem. Un tā no septiņpadsmit gadiem sāku spēlēt krogos. Nav grūti iedomāties, kas tur notika: dūmi, uz nakti kārtīga ēšana, alkohols. Dzēra jau visu ko, sākot ar vinčikiem un aliem, un, protams, arī es pagaršoju. Tolaik dzeršanas apjomi no mūsdienu skata punkta bija neiedomājami: ciemos ejot, līdzi tika ņemts puslitrs šņabja un parasti vēlāk gāja vēl pēc nākamā. Tā bija norma, un šie neskaitījās nekādi alkoholiķi. 

Restorāna orķestrī biju jaunākais no visiem un izgāju visu krogus muzikanta hierarhiju, kamēr mani vienaudži vakaros atpūtās, apmeklējot deju vakarus. Protams, pilnīgs svaiga gaisa un kustību trūkums, es gan pats nepīpēju, ja nu vien kompānijas pēc reizēm pavilku līdzi. Rezultātā nekāda spožā veselība man nebija, turklāt atklājās iedzimta sirdskaite. 

Kad atnāca pavēste no kara komisariāta, tika veikta pārbaude, kur konstatēja, ka kaut kas ar sirdi nav kārtībā. Es jau to jutu, jo noguru stipri ātrāk par pārējiem, nevarēju paskriet lielākus gabalus. Fiziski nekas nesāpēja, ja nu vien pēc garajām stundām krogā likās, ka sirds apvidū tā kā velk un spiež – gandrīz vai pirms infarkta stāvoklis. Bet tā nejutos katru dienu, un jaunībā jau vienmēr liekas, ka viss taču būs labi. Ārsti man nekādas sevišķās zāles neizrakstīja, tikai kaut kādas tabletītes, ko norīt krīzes gadījumā, kamēr zvana ātrajai palīdzībai. 

Dzīvoju mājā bez ērtībām, ziemā pūš pa visiem pakšiem. Uz otro stāvu visi ūdeņi jāuznes un jānones. Pumpis uz ielas stūra. Šādos apstākļos dabūju plaušās apēnojumu un norīkojumu uz Tuberkulozes dispanseru. Mani ielika slimnīcā uz pusgadu. Palātu numerācija bija no desmitās līdz pirmajai, un tie, kas gulēja otrajā, jau skaitījās norakstīti. Es gulēju desmitajā, tuberkulozes man vēl nebija, tikai šis apēnojums. Bet nevarēju nestrādāt – biju tikko apprecējies, piedzimusi meita. 

Un tā vakaros, paķēru uzvalciņu, kas glabājās aiz gultas gala, un gāju spēlēt restorāna orķestrī pāri ielai. Dispansera ārstiem es neko neteicu, vien māsiņām nesu liķierīšus. Bet tolaik tuberkulozes profilaksei bija jāēd kaļķa tabletes un virsū jādzer vārīts piens, ko es, protams, nedzēru. Rezultātā dabūju kuņģa čūlu piedevām, tātad – pilns komplekts. Ar galvu gan it kā viss bija kārtībā, taču katrs muzikants jau ir drusku ķerts! 

Šādā stilā es kūlos pa Liepāju, spēlēju, mācījos, kur arī slodze nebija mazā. Stundas kā sākās astoņos no rīta, tā turpinājās līdz trim, četriem pēcpusdienā. Septiņos jāiet uz krogu, astoņos jāsāk spēlēt, un tā līdz vieniem naktī. Divos mājās, tad no rīta atkal astoņos sākas skola. Visvisādi es tur līferēju, galvenais, specialitātē atzīmes bija ļoti labas. Skolotāji, protams, zināja kur es strādāju, bet pacieta. Paldies Dievam un direktoram Valdim Vikmanim, Liepājas mūzikas un mūziķu patriotam, ka viņš mūs, audzēkņus, ļoti atbalstīja. Citādi jau nekāda Liepājas roka nebūtu, izdzenātu mūs tāpat kā citu pilsētu mūzikas vidusskolās…

Savs skolotājs vajadzīgs katram!

Tā nu viss, kas varēja notikt, ar mani bija noticis. Strādāju Liepājas labākajā krogā, biju orķestra vadītājs un galīgi slims cilvēks: pirms tuberkulozes stāvoklis, kuņģa čūla, sirdskaite. Vizuāli gan neko sevišķu manīt nevarēja. Tad mani uz Ādažiem paaicināja komponists Ēriks Ceļdoms, liepājnieks, kas tur vadīja orķestri Suvenīrs. Viņiem bija vajadzīgs ģitārists un mākslinieciskais vadītājs, un man bija attiecīgs diploms. Ādažos sabiju pusotru gadu, tad nokļuvu Filharmonijā, kur sākās nebeidzamie ceļojumi. Mums bija jāspēlē kādus 20-30 koncertus mēnesī, jābraukā pa visu Padomju Savienību. Kad bija jāuzstājas Latvijas kultūras dienās, piemēram, Vidusāzijas republikās, tur banketos galdā tika celti visvisādi brīnumi, piemēram, aitas galva ar acīm, kas skaitījās lielākais gardums. Protams, turpinājās dzeršana, kā jau padomju laikos. Lai tiktu ar Ulda Stabulnieka ansambli koncertēt padomju armijas daļās Austrumvācijā, mums vispirms bija obligāti desmit dienas jāizbrauc pa armijas daļām Tālajos Ziemeļos. Devāmies spēlēt pie Ziemeļu kara flotes vienībām Murmanskā un Arhangeļskā. Katrs koncerts beidzās pie klātiem galdiem, un virsnieki, kuri tur dzīvoja, savā noslēgtībā, bija laimīgi sastapt civilizētus cilvēkus no lielās zemes. Protams, galdā tika likts spirts, un tā tālāk… Neteikšu, ka man nepatika tā lieta, spirts čūlai nekaitēja atšķirībā no cigaretēm. Kad jutu sāpes, ik pa brīdim iedzēru sodu un almagel. Tad pēc Zigmara Liepiņa uzaicinājuma nokļuvu Modo, un tā sastāvā spēlēja basģitārists Jevgeņijs Ščapovs. Labi zināms muzikants, kurš arī pīpēja un dzēra, svēra 120 kilogramus. Taču viņš bija sācis jaunu, skaistu dzīvi, interesējās par jogu, badojās. No 120 kg bija nokrities līdz 80, kļuvis slaids un interesants, savā jaunajā tēlā patika meitenēm. Bet es vēl pa vidu biju dabūjis dzelteno kaiti…

Infekcijas slimnīcā mani caur pazīšanos iekārtoja atsevišķā palātā, kas īstenībā bija domāta mirējiem. Dzeltenajai kaitei jau nekādu sliktu sajūtu nav, acis dzeltenas, drusku slikta dūša, sākumā it kā nevar ieēst, bet staigāt var, un arī slimnīcā man bija tikai jādzer ūdens un jārij ripas.

Izlaida jau pēc trim nedēļām, jo ar ansambli devāmies tūrē, taču aknu iekaisums bija diezgan liels. Un nemazinās, turklāt visu laiku slikta dūša, neko īsti nevar ieēst – diez kas nav. Tad Ščapovs man saka: „Beidz rīt to ķīmiju, vajag badoties un nodarboties ar jogu un fiziskiem vingrinājumiem!” Kas man cits atlika, turklāt Žeņa bija dzīvs piemērs. Labi zināju, kāds viņš bija agrāk un kāds ir rezultāts. 

Ščapovs man iedeva visādas samizdata grāmatiņas, kā jau tajos laikos, par visām šīm tēmām. Viņa virsvadībā es sāku savu attīrīšanās ceļu. Vēl mūsu kompānijai pievienojās arī Kaspars Dimiters – 135 kilogramu smags iemetējs, katru dienu vieglā reibumā, kas arī ļoti aizrāvās ar badošanās speciālista Pola Brega idejām. 

Ēst vai neēst – tāds ir jautājums!

Neēšana vai bads tolaik likās sliktākais, kas ar padomju cilvēku var notikt. Veikali jau tā bija tukši. Pēc Brega sistēmas badošanās laikā nedrīkst ēst neko, tikai dzert ūdeni. Pirmais neēšanas etaps ir 24 stundas, protams, jāvadās arī no sajūtām, kamēr pierod. Tad vēl 24 stundas, nākamais ir trīs dienu cikls, tad septiņas dienas. Maksimālais ir 14 dienu cikls, tādu drīkst atļauties tikai reizi gadā, vairāk nē. 

Protams, sākumā bija interesanti un uztraucoši reizē – vēl nezini, kas no tā iznāks un kā būs, jo sajūtas neēdot ir pavisam citādākas. Visi iet brokastīs, bet tu nē. Skaidrs, ka ir izsalkums, kuņģa sula izdalās, kā pierasts. Bet var izturēt, tikai jādzer ūdeni. Tolaik pirkām minerālūdeni bez gāzes, ja bija ar gāzi, to ielēja glāzē un sakūla, lai gāze iziet. Bet koncertceļojumu laikā viesnīcās galvenokārt nācās dzert vārītu ūdeni, no trumuļa. 

Trīs dienu badošanās ciklā lūzuma brīdis ir otrās dienas rīts. Pēc tam kļūst arvien vieglāk, pašsajūta labāka. Ja turpina, tad pēc septiņām dienām parādās pilnīgi jaunas smaržas, visa „bilde” kļūst asāka, redze labāka. Nemaz negribas atsākt ēšanu. Un šādā veidā tu pārliecinies, ka viss, kas rakstīts grāmatās, tā arī darbojas. Organisms attīrās, un jau pēc pirmā septiņu dienu cikla mana kuņģa čūla sadzija, jo neveidojās kuņģa sula un nebija kairinājuma. Tas pats pēc septiņām dienām notika ar aknām – kad neēdu, ne vairs kas spieda, ne vairs kas bija palielināts. Tā kā organisms vairs nebija noslogots ar gremošanas darbībām, arī sirdij bija vieglāk tikt galā ar slodzi.

Ja pirms tam vēl šaubījos, tad šis pirmais septiņu dienu cikls mani pilnībā pārliecināja, kas tas ir un kā tas darbojas. Protams, komplektā Ščapovs man pamazām ierādīja savus vingrojumus, atkal iedeva attiecīgas grāmatiņas ar paraugiem. Tur bija gan joga, gan spēka un stiepšanās vingrojumi, lai uzturētu ķermeni, muskuļus labā stāvoklī. 

Atmetu dzeršanu, turklāt organisms, apēdot savas rezerves, tika galā ar tauku slānīšiem. Sāku vakaros regulāri iet straujā solī, pēc tam jau skriet. Iepriekš varēju labi jau 300 metrus noskriet, un tad jau mēle līdz zemei… Centos neizlaist ne dienu, arī pilsētās, kur mums bija koncerti, atradu laiku izkustēties. Tā arī bija – visi sēž krogā, mēs skrienam. 

Protams, pārējie mūs uzskatīja par dīvaiņiem, bet noskatījās labvēlīgi. Saprotu, ka daudzi gribētu labāk justies, bet ar to gribasspēku tā ir, kā ir. Nevienu īpaši neesmu aģitējis pievērsties veselīgam dzīvesveidam, taču, ja kāds ir prasījis padomu, esmu palīdzējis. Tieši vairākiem ar kuņģa čūlu. Nekāda lielā gudrība jau tur nav vajadzīga. Iedevu palasīt Brega grāmatu par pareizu badošanos, un viņi tiešām atbrīvojās no čūlas. 

Ar laiku parādījās arvien vairāk literatūras par šīm tēmām, sākumā lielākoties lasīju krieviski, tad jau sāku saprast angļu mēli. Tagad, kad ir internets, informācija ir bezgalīga, es interesējos ne tikai par badošanos, bet arī ezotēriku, garīgo jautājumu sfēru. Visu jau nosaka mūsu datoriņš, ja galvā ir problēmas, konflikti, nav iekšējas stabilitātes, tad arī lietas īsti nevedas. 

Pārmaiņu nepieciešamību izjutu arī saistībā ar mūziku. Regulārais alkohols bremzēja manu ģitārspēles attīstību. Pēc kārtīga festivāla nākošajā dienā tu kļūdies, ķeras pirksti. Lai atgūtu formu, katru dienu jātrenējas vairāk. Mans mērķis bija spēlēt virtuozu, tehniski sarežģītu mūziku, bet tad sajutu, ka it kā ieslēgušās bremzes, varu spēlēt stundām ilgi, bet nav progresa. Iemesls, protams, bija meklējams dzīvesveidā, arī ēšanas paradumos – ēst sāļu, treknu, tāpēc bija svarīgi pāriet uz iespējami veģetāru uzturu, taču ne gluži zaļēšanu. 

Katru vakaru – uz trasi

Pirmais badošanās un veselīga dzīvesveida cikls man turpinājās apmēram piecarpus gadu, un tad „norāvos”. Tad jau spēlēju grupā Remix, un mēs sākām daudz ceļot ar koncertiem pa Krieviju, kur vienkārši nebija, ko ēst. Ārā ziema, vakarā ieej krogā: „Что есть?” „Водка и грибнoй салат!” Kaut kas jāēd bija, un nebija iespējams turēties pie pareiza uztura principiem. 

Deviņdesmitajos, kad rīkoju festivālu Rock Summer, no stresa sāku pīpēt. Turklāt, ja Marlboro ir sponsors un biroja plauktā stāv kastes ar cigaretēm, grūti turēties pretim kārdinājumam. Nedēļām nevarēju labi izgulēties, pār manu galvu gāzās finanšu problēmas: iedzēru kafiju, iedzēru viskiju, uzpīpēju un palika drusku vieglāk. Vēlāk sāku pīpēt pīpi. Čūla, par laimi, neatgriezās. Veselība, ko saglābu pirmajā badošanās posmā, palika tai pašā līmenī. Skaidrs, ka vairs nedzēru tik daudz viskija un neēdu, kas pagadās, dzīvoju ļoti samērīgi salīdzinājumā ar laiku jaunībā, kad trīs, četras dienas nedēļā lietoju alkoholu. Palīdzēja arī tas, ka regulāri vingroju, kustējos, bet pirms sešiem gadiem atsāku jauno un skaisto dzīvi. Biju pieņēmies svarā kilogramus desmit un nolēmu, ka jāatsāk badošanās. 

Ja pirmajā piegājienā nācās kaut kādā mērā piespiest sevi, tad šoreiz pierašana pie jaunā ritma bija vienkārša. Jau no bērnudienām smadzenēs irieprogrammēts - ēst, ēst, ēst, tad tagad man nebija šaubu, visu zināju, kas jādara, tikai vajadzēja mazliet saņemties un sākt darīt. Tagad sveru 86 kg, kas ir mazliet vairāk kā jaunībā, bet maksimums bija pie simta ar manu 185 cm augumu. Protams, grūti līdzi nēsāt lieku svaru, uznāk slinkums kaut ko darīt, mazinās darbaspējas. 

Parastā darbdienā mostos astoņos, izlasu avīzi un tad vingroju 40 – 50 minūtes. Pa sešiem gadiem esmu iegājis tādā rutīnā, ka, ja gadās rīts, kad kaut kur jābūt agrāk un nav laika pavingrot, nejūtos labi. Nākošajā dienā tad vingroju ilgāk. Divas trešdaļas ir joga, tad klāt nāk spēka vingrojumi – esmu izstrādājis sev atbilstošu kompleksu, lai nodarbinātu visas organisma daļas. Jā, arī stāvu uz galvas… 

Pēc tam izdzeru krūzīti baltas kafijas, sieva uztaisa putru vai ēdu maizītes un visādus dārzeņus. Tā ir mana pirmā ēdienreize, un otrā – vakarā, ap sešiem, septiņiem, kad atbraucu no darba Arēnā Rīga. Pa dienu dzeru tikai ūdeni, kādus pāris litrus. 

Vakaros ātri nostaigāju savus trīsarpus līdz piecus kilometrus. Man nav nekāda speciāla Nike sporta tērpa, šī atribūtika man ir pilnīgi vienaldzīga, vien apaviem jābūt ērtiem un piemērotiem. Pārdaugavā, netālu no mājas, esmu atradis vairākas trases, pa kurām pārvietojos. 

Bez stipras gribas neiztikt

Tagad badojos katru pirmdienu. Svētdienās paēdu savas pusdienvakariņas ap septiņiem, un nākošā ēdienreize man ir otrdienas rītā. Pirmajos gados izjūtu starpību starp pašsajūtu parastā dienā un dienā, kad neko neēdu. Tagad starpības gandrīz vairs nav – nav ne izteiktās viegluma sajūtas, ne noguruma. Arēnā, kur esmu pasākumu menedžeris, gadās darboties visu dienu. Koncerta dienā grupas pirmās kravas mašīna iebrauc septiņos rīta, pasākums beidzas trijos naktī, un es varu strādāt bez izsīkuma. Reizēm aizeju uz veikalu, nopērku ābolus un graužu, bet tagad nav problēmu ārpus mājas atrast veselīgu ēdienu. 

Pēc badošanās svarīga ir pāreja atpakaļ pie normāla uztura. Jo garāks neēšanas posms, jo prātīgāk jārīkojas. Var gadīties apēst drusku par daudz apjoma ziņā nekā vajadzīgs, un sākumā grūti sevi nobremzēt, jo pēc badošanās turpinās šī lidojuma sajūta. Pirmo dienu drīkst dzert tikai svaigi spiestu sulu, tad soli pa solim, vērojot savu pašsajūtu. Arī padomju laikā bija vienkārši virtuves kombaini, šur tur bija nopērkamas svaigas sulas, protams, lielas izvēles nebija. Arī tagad labprāt dzeru sulas, bet mājās pašam reizēm slinkums, nu, ne jau spiest, bet pēc tam sulu spiedi jaukt ārā un mazgāt. 

Lai kontrolētu ēšanas paradumus, vispirms jābūt priekšstatam, kas ir un kas nav labs, kā kurš produkts pārstrādājas. Arī tagad pieturos pie principa, ka pusei no ēdiena jābūt svaigiem dārzeņiem un augļiem. Ēdu viskautāko: burkānus, tomātus, gurķus, papriku, un lai produkti pēc iespējas būtu vietējas izcelsmes. Sieva sestdienās brauc uz tirgu un pērk pie konkrētiem pārdevējiem. Manā ēdienkartē ir arī redīsi, rutki, kāļi, jā, man tie garšo svaigi un bez majonēzes, kas man kādreiz ļoti garšoja, bet tagad no tās kategoriski izvairos. Ja gribas, var pielikt karoti olīveļļas. 

Piena produktus tikpat kā nelietoju, izņemot kefīru, kas man garšo, un pienu, kas tiek pieliets pie brokastu kafijas. No olām neatsakos, ēdu tikai putnu gaļu, pāris reižu nedēļā – zivis. Sieva daļēji pārņēmusi manus veselīga uztura principus, bet es nevienu neaģitēju. Daudzi jau dzīvo tā, kā straume viņus nes, nevis cīnās ar sevi. Visticamāk, ka stipra griba man ir ne tikai dzīvesveida jautājumos. Jau kopš bērnības, ja kaut ko ieņēmu galvā, tad to arī panācu. Tāpēc arī visi manas dzīves lielie projekti ir notikuši, turklāt tās bija sistemātiskas darbības - soli pa solim. Ja apziņas un zemapziņas līmenī esmu ieprogrammējis šīs “lielās patiesības”, ko var lietot un ko nē, tas darbojas. Un man arī nekļūst slikti, redzot otram šķīvī asiņainu bifšteku. Kaut gan arī tie muzikanti kas izdzīvojuši līdz mūsdienām, arī lielākoties pārgājuši uz veselīgu dzīvesveidu. 

Bet, kā saka, katram savs, piemēram, Raimonds Pauls nedara neko īpašu savas veselības vārdā, tikai spēlē klavieres. Daudz ko nosaka ģenētiskais mantojums no vecākiem un vecvecākiem. Manā dzimtā ar kaitēm ir bijis visvisādi, ilgdzīvotājs nav neviens, izņemot vecvecmammu no tēva puses, kas nodzīvoja līdz 96 gadiem. Personiski mani ļoti iedvesmo cilvēki, kas vēl pēc septiņdesmit gadiem ir ļoti pieklājīgā fiziskā un garīgā kondīcijā, iet un dara. Bet vairums ir nolaidīgi, tikai sēž un ēd, bet cer nomirt veseli. Šī domāšana mantota no padomjlaika, un tai līdzi nāk tagadējā zāļu industrija, kas rada ilūziju ka katrai slimībai ir sava ripa. Pensionāri saņem pensiju, uz aptieku prom, iztērē naudu visādām bezrecepšu zālēm un jēgas nekādas. Galvenais taču ir sistēma. Ir arī fitoterapija un homeopātija, kas ir ļoti efektīvas. Es dzeru Tereško tējas.Tās darbojas tieši tā, kā uz paciņām norādīts. Ziemā gadās saķert arī kādu bronhītu, tomēr antibiotikas neesmu lietojis vairāk nekā 40 gadu. Ir taču arī medus, propoliss, dažādas auksti spiestas eļļas. Ja sāp galva, kas man gadās ļoti reti, ir attiecīgi elpošanas vingrinājumi. Esmu daudz par šīm tēmām lasījis, arī konsultējies ar ārstiem. Šo to man ieteikusi Remix mūzikas menedžmenta bijušā kolēģa Alfrēda Madžuļa atraitne Irina, ārste un fitoterapijas speciāliste. 

Baudu nemeklē ēšanā

Starp citu, man dzīves otrajā pusē nekad nav bijusi sajūta, ka tā gribas ēst, ka vai mirstu nost. Varu ēst un neēst, vienalga - kad, un allaž esmu iebildis pret principu, ka noteikti jāēd vienā un tai pašā laikā. Tas īstenībā ir slikti, ja tu pieradini organismu konkrētā laikā izstrādāt kuņģa sulu, kas sāk tevi skrubināt no iekšpuses, ja tu tobrīd netiec pie ēdiena. Tieši šādā veidā viegli dabūt gastrītu, kas beidzas ar kuņģa čūlu. Arī dzīvnieki ēd, kad viņiem ir dabiska vajadzība. 

Man nav arī vaļasprieka staigāt par restorāniem un pagaršot jaunus, kaut vai veselīgus ēdienus, vai taisīt kaut ko pašam mājās. Es brīvajā laikā lasu grāmatas un spēlēju ģitāru. Varbūt es budisma un citu Austrumu reliģiju ietekmē vairs nemeklēju baudas. kā citi. Man nav vajadzīgs ēdiens kā mierinājums vai uzmundrinājums. Manā vecumā labākā dāvana ir rīts, kad atveru acis un ieraugu griestus virs galvas. Saulīte spīd un ir cerība nodzīvot šo dienu tā, lai veiksmīgi sagaidītu nākošo.  

Turklāt piederu tiem laimīgajiem, kuriem darbs nav tikai ienākumu avots. Strādāju Arēnā Rīga, lasu lekcijas par mūzikas menedžmentu Latvijas augstskolās. Ir arī konsultāciju darbi, tikko pabeidzu pētījumu par koncertzāli Lielais Dzintars. Gadās, ka spēlēju koncertos. Reizēm apsēžos un ģitāras pavadībā top kāda dziesma. Ja ir pasūtījums un laba dzeja, melodiju rakstīšana man iet ātri. Tā bija ar Igo, kas man e-pastā atsūtīja dzejoli, un jau pēc stundas es viņam aizsūtīju dziesmas variantu. Ir bauda, kad dzimst mūzika…

Ceļot man vairs sevišķi nepatīk, jo muzikanta dzīves laikā esmu izceļojies „līdz kaklam”. Jā, man patīk būt kaut kur citur, bet netīk pati braukšana: burzma, trīs stundas lidmašīnā. Šovasar pat neaizbraucu uz Spāniju, kur man dzīvo meita un mazbērni. Pēdējos gados es tur regulāri atpūtos pludmalē. Taču tepat, Baltijas jūras krastā ir labi. Un, lai atrastu dzīves jēgu, nav nepieciešams braukt uz Tibetu un kāpt kalnā, vajag doties iekšā sevī. 

Meditācijas un badošanās sniegtās izjūtas man dod daudz vairāk nekā instinktu apmierināšana. Bet to iespējams panākt tad, ja tavs „cietais disks”, proti, smadzenes ir sakārtotas un darbojas kā vienots kopums, nevis mētājas haosā, kad visu laiku šaubies par kaut ko un nespēj novest lietas līdz galam. Mūziķim pašlaik jābūt augsti organizētam, tikai tad var konkurēt šai tirgū. Jāspēj pašam tikt ar sevi galā, saplānot savu dzīvi un sasniegt savus mērķus. Un, stāvot pie kāda pāragri mūžībā aizgājuša kolēģa kapa, ir ļoti žēl, ka viņš nav spējis sev palīdzēt. Nav jautājis tiem, kuri ir to spējuši.

Mēdzu pierakstīt izteikumu un prātulas, ko esmu pieņēmis arī kā savas Lielās patiesības. 

  • Šodiena ir vakardienas sekas un rītdienas cēlonis. Buddha
  • Tiem kas nevērīgi izturas pret patiesību mazas lietās, arī lielas lietās nevar uzticēties. Einšteins
  • Gudrību neiegūst skolojoties, bet visu mūžu cenšoties to iegūt. Einšteins
  • Necenties gūt panākumus, centies gūt vērtību. Einšteins
  • Lai kompensētu prāta trūkumu, Dievs cilvēkiem ir devis entuziasmu. Angļu paruna

PAR KULTŪRU UN BRĪVO TIRGU

Aivars Hermanis par kultūru un brīvo tirgu

Dace Judina, Rīgas Balss

“Eirovīzija pamazām sāk ieņemt to vietu, kas tai pienākas, - viens no pasākumiem daudzu citu vidū. Līdz šim mēs to esam nepamatoti glorificējuši – o, Eirovīzija, šausmīgi svarīgs notikums! Patiesībā – normāls tautu draudzības festivāls, kas notiek katrreiz citā valstī un kurā mūzikai ir pakārtota nozīme – tas nav profesionāls mākslas produkts, bet saturīga brīvā laika pavadīšana,” uzskata mūziķis, producents un mūzikas menedžmenta pasniedzējs Aivars Hermanis.

Vai tas ir normāli, ka Eirovīzijas dziesmu konkursā līdzās Talantu fabriku dalībniekiem piedalās rokmūziķi un ilggadējas popzvaigznes, dažas pat ar desmitiem gadu ilgu konkursu vēsturi? 

Profesionāla mūziķa nodarbošanās - radīt mūziku – preci, ko kāds pērk. (Profesija - pamata iztikas līdzekļu ieguves avots) Kā tas notiek, mēs varam redzēt mūzikas veikalos, kur šis produkts tiek pārdots konservētā veidā CD un kasetēs, kustīgā - DVD, vai arī koncertos un lielās izrādēs, kuru biļetes vidējā cena ir ~100 eiro. Tiesa, šāda līmeņa mūziķi pie mums tikpat kā neiebrauc, mums tiek "otrais ešelons", bet arī šādu mākslinieku uzstāšanās lielajos klubos un koncertos maksā 30 - 40 eiro. Kāda ir mūsu pirktspēja, paši labi zinām. Taču problēma jau nav cenā. Piemēram, Fabrikā tiek solīts jauniešus padarīt par profesionāliem mūziķiem, bet - kādi profesionāļi? Latvijā par profesionāliem popstāriem runāt vispār nav iespējams, jo profesija - tā ir pamatnodarbošanās. Ja cilvēks muzicējot spēj nodrošināt savu dzīvi vismaz vidusslāņa līmenī, ok, viņš ir profesionāls mūziķis, ja ne - tad viņš vienīgi saturīgi pavada savu no pamatdarba brīvo laiku, un cer ka varbūt kādreiz kļūs par ko vairāk. Eirovīzijas prece nav mūzika, bet gan kopības sajūta - re, kā mēs visi dziedam!, re, kādi mēs visi esam dažādi!, re kadi mēs visi esam draudzīgi! Tas ir viss kas, tikai ne mūzika kā pamatprodukts. 

Vai un cik lielā mērā tu tici Eirovīzijas balsojumiem?

Katrā ziņā - motivāciju balsot par to vai citu dziesmu nerada šī produkta mākslinieciskā kvalitāte - tas nav kā, piemēram, rokfestivālā vai operā, kur dziesma aizrauj līdz skudriņām. Te ir cita motivācija - "no Austrumiem uz Rietumiem", "vācieši mums tuvi un radniecīgi", "skandināvi - tepat pāri jūrai". To pašu var novērot Dienvideiropas un Austrumeiropas balsojumos, šīs valstis Eirovīziju uzskata par iespēju nodrošināt publicitāti, kas neapšaubāmi rodas, neatkarīgi, vai tu esi pirmajā vai pēdējā vietā. Jo tu tur esi bijis, tu esi redzēts un pamanīts! Kas pēc tam notiek ar šo publicitāti, vai tā  pārvērtīsies par preci? To realizēt spējuši vien nedaudzi – ABBA, Selīna Diona, varbūt  vēl kāds.

ABBA jau iepriekš bija kvalitatīva prece - pati par sevi...

Jā, bet citi - no Eirovīzijas lielajā mūzikas industrijas apritē nav aizgājis gandrīz neviens.

Kas, tavuprāt, noteica mūsu dueta 17. vietu?

Nu, pēc tā, kā tas izskatījās televīzijā, - protams, uztraukums, atbildības sajūta par kādiem procentiem pazemināja sniegumu. Mūsējiem, kuri pamatā spēlē klubos un lokālos koncertos, nav pieredzes uzstāties divdesmit, trīsdesmit tūkstošu lielai auditorijai, apzinoties, ka televīzijā viņus vēro miljoni. Protams, tas bremzē, un viņi nejutās īsti savā ādā. Bet nu tā - profesionālas kvalitātes šim sniegumam īsti nebija, tas bija samērojams ar lielāko tiesu pārējo, tomēr salīdzinoši - bija arī labāki. Un tad, protams, kā jau tika minēts Delfos, - šova īsti nav, pelēcīgie tērpi... Protams. Mums Latvijā iedarbojās pavisam citi kodi - "liepājroks", "līvu mantinieki", "Fomina brālis", "dziesma-hīts". Tas Latvijā nostrādā papildus.

Vai nešķita dīvaini, ka Latvijas pusfināla balsojumā, konkurencē 1:10, pirmajā vietā, turklāt - ar krietnu atrāvienu, bija Salamanders & Meldra, bet finālā (1:3) rezultāti tā mainījās? Vai simpātijas var mainīties pārdesmit minūšu laikā, vai tomēr zināma ietekme bija arī aizkustinošajam stāstam par dziedāšanu ar "slimo balsi", kas nenoliedzami "nostrādāja". Ja ne tas, vai rezultāts būtu tāds pats?

Nezinu. To nevar izšķirt. Prognozēt var lietas, kam nav gadījuma raksturs. No otras puses - kam būtu interese vieniem palīdzēt, bet otrus gremdēt? Varētu saprast, ja Lattelekom kādam sēdētu draugs vai radinieks, bet principā... 

Kuluāros runā par zināmu producentu kompāniju ietekmes svirām... 

(Pauze.) Viņiem, kopumā ņemot, par to nekādas lielās intereses nevarētu būt - arī tam pašam "Mikrofonam", vissvarīgāk ir labi pārdot ārzemju mākslinieku CD, lai no šo  ienākumu daļas varētu finansēt vietējos māksliniekus, kuru CD tirāžas principā peļņu  nenes, pārsvarā zaudējumus. Cik zinu, arī mūsu top grupas "Prāta Vētra" ieņēmumi  attiecībā pret ieguldījumiem vēl nav „virs nullēm”.

Vai mūsu apstākļos tie vispār varētu būt “virs nullēm”?

Varētu, ja pirātisms nebūtu ap 80%. Padomju laikā tirāžās Latvijā vien bija 20 000 - 30 000 eksemplāru, nemaz nerunājot par R. Paula platēm vai Rozenštrauhu - tās sasniedza  pat 100 000 eksemplāru lielu skaitu.

Plates nevarēja tik viegli nokopēt, kā magnetofona lentes, kasetes vai kompaktdiskus. 

Arī tas. Bet pamēģini tolaik uztaisīt un pārdot tirgū viltotu preci - momentā milicija  bija klāt! 

Nu, labi - ja reiz Eirovīzijas mūzikas produkts nav no “pirmā ešelona”, tad kāpēc vēl ilgi pēc tam valda tādas kaislības, bet interneta portāli burtiski vārās no komentāru pārpilnības?

Tāpēc, ka cilvēkiem tas liekas nenormāli svarīgi. Gan piedaloties, gan komentējot, mēs kompensējam savu mazvērtības sajūtu – redz, mēs arī , tātad tas ir svarīgi! Ažiotāža ap šo lietu ir pietiekami liela, un arī mums tam ir jāiziet cauri, līdz būs kā ar skaistumkonkursiem – tie tagad atraduši savu nišu, kļuvuši vieni no daudziem  pasākumiem. Jā, protams, troksnis ap Eirovīziju tiek mākslīgi uzpumpēts ar mediju palīdzību. EBU ir Eiropas sabiedrisko televīziju apvienība, un tā šādi apliecina savu  nozīmīgumu. 

Vai Latvijā vajadzētu saglabāt tautas balsojumu, vai deleģēt vērtēšanu neatkarīgai žūrijai?

Tikai tās atrakcijas - balsošanas, iespējas piedalīties - dēļ šis konkurss ir tik populārs, atņemiet iespēju balsot, un tauta tā vietā skatīsies ziepju operas. Turklāt - no kā tad šī žūrija būs neatkarīga, kurš šiem neatkarīgajiem ekspertiem ticēs? Vai tad mums vēl vispār ir kādas autoritātes? Vienalga, ko tur ieliktu, kaut vai pašu Paulu, vienmēr atradīsies kādi “aplicēji”, kas bļaus – nu, ko tas vecis tur muld! Ja tauta iebalso Fominu un Kleinu, tad mūs Eirovīzijā pārstāv Fomins un Kleins, un mēs visi kopā pie tā „esam vainīgi“. Arī tas, ka paši pēc tam kliedz un bļauj, ir tikai normāli – ja kāds ir “par” un kāds “pret”, viss kārtībā. Sliktāk, ja visiem būtu vienalga. 

Mūsu šodienas (sub) kultūras sastāvdaļas ir arī fabrikas, realitātes šovi un interaktīvās spēles, kas pilnīgi nemanot piespiež skatītāju balsojumos šķirties no 20-35 santīmiem – vienreiz, otrreiz, septīto reiz, līdz, saņemot telefona rēķinu, cilvēks apjauš – vieni vienīgi zaudējumi, ieguvuma – nekāda. Tad kur ir tas āķis, kas mums liek to darīt – tas pats “piedalīšanās faktors”?

Nu jā. Šāda veida produkti pie mums atnāk no attīstītākām sabiedrībām, kur tie jau ieņēmuši konkrētu vietu kopējā izklaides piedāvājumu paletē un veido konkrētu nišu. Manuprāt, mūsu problēma ir - profesionāls mākslas produkts un brīvā laika pavadīšanas produkts šajā piramīdā neieņem adekvātas vietas. Pārejot no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, jāpārkārto arī sava apziņa – nevar kā datorā ielikt jaunu Windows programmu, pārstartēt un viss kārtībā! Cilvēki no padomju laika to varbūt nesaprot, bet jauniešiem būtu pēdējais laiks apjaust. Tāpat padomju piedzīvojušie kultūras darbinieki deklarē “māksla – tas ir kaut kas tāāāds, bet bizness – fui!”, taču no ekonomiskā viedokļa māksla ir tāda pati prece, kā citas, protams, ar īpašām pazīmēm. Ne velti definēts – “kultūra ir cilvēces kopējā pieredze”. Ja mēs neko nedarīsim kopējā attīstībā, tad tur arī nonāksim – tie, kam būs vairāk prāta un zināšanu, mūs pamazām izspiedīs... visās jomās. Protams, homo sovieticus, kuriem tagad 40 - 70, īpaši nemainīsies – viņi dzīvo ar savu vērtību sistēmu, bet tie, kuriem šobrīd 20-30, kuriem pieejama visa iespējamā informācija... Lai gan – ja paraugāmies uz zemo vidusslāni un “zem”, tad šiem cilvēkiem nav gandrīz nekādu iespēju izglītoties – internets nav pieejams, avīzes nelasa, grāmatas nepērk – nav naudas. Laukos, mazpilsētās bezdarba līmenis ap 30%, slēptais bezdarbs vēl lielāks, lūk, aizbrauc turp Talantu fabrikas koncerts – skaļa mūzika, atrakcijas, action, un visi skrien un lepni saka – mēs bijām uz koncertu! Un ko pārmest – viņi jau nav nevienu īstu koncertu redzējuši! Aizbrauks simfoniskais orķestris– viņi neies, jo savā mūžā neko tādu nav ne redzējuši, ne dzirdējuši, varbūt skolā uz pusbeigta atskaņotāja un čerkstošām platēm spēlēta klasiskā mūzika, kas, bez šaubām, rada tikai negatīvu pieredzi un nesniedz nekādu baudu. Ir tik daudz veidu, kā pasniegt mūziku, bet mums vidusskolās dziedāšana vairs nav obligāta. Labi, lai nebūtu dziedāšana, lai būtu - mūzikas mācība! Lai māca un stāsta arī par pagājušā gadsimta mūziku, citādi liekas - mūzikas vēsture beigusies ar “Salomi”. Bet simt gados pasaulē notikušas milzīgas pārmaiņas - gan sabiedrībā, gan, tajā skaitā, mūzikā, kas ir normāla cilvēces izpausme. Kāpēc nevar mācīt arī mūsdienu mūziku, tās žanru rašanos, stāstīt, kā tā ietekmējusi sabiedrību, un otrādi? Kaut vai hipiju laika mūzika - tās taču bija revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā plašā nozīmē, ne tikai mūzikā! Cilvēki to vienkārši nezina, un viņiem turpina mācīt tikai par akadēmisko mūziku, ignorējot faktu, ka pasaules mūzikas industrijā no kopējā mūzikas patēriņa 90% sastāda tieši populārā mūzika un tikai 10% akadēmiskā. Var jau pievērt acis uz šiem 90% un kā strauss iebāzt galvu smiltīs, bet - tāda ir realitāte, tāds ir tirgus. Apmācība, izpēte, dažādu sakarību izvērtējums – cik daudz sabiedrībai nepieciešams teātris, cik mūzika, cik muzeji un izstādes – tādu datu valstij nav. 

Runājot par populārās mūzikas mācīšanu skolās, vai kāds šo jautājumu ir ierosinājis Izglītības vai Kultūras ministriju līmenī?

Kāds... (Smejas.) Šie “kādi”, kuri no it kā neesošās mūzikas industrijas tur apgrozās, esam Pauls, es un pēdējā laikā arī Elita Mīlgrāve, tas arī viss. Attieksme? Kad ar ministriju ierēdņiem sēdi kafejnīcā un runājies aci pret aci, visi visu labi saprot, bet, tikko sanāk visi kopā, tā iedarbojas korporatīvās solidaritātes princips, un nekas nemainās. 

Bet vai mums vispār ir skolotāji, pasniedzēji, kuri spētu adekvāti mācīt, piemēram, šo pašu populāro mūziku? Tie pedagogi, kuri mācīja mūs, uz popmūziķiem raudzījās kā uz valsts un šķiras ienaidniekiem...

Mūsu sabiedrība ir baismīgi konservatīva, mēs faktiski vēl arvien dzīvojam padomju ideoloģijas seku valgos. Inerce ir baigi liela. Es to jūtu pēc saviem maģistratūras studentiem – tie, kuri nāk no humanitārām – mūzikas, mākslas, valodu - augstskolām ar bakalaura izglītību, lielākoties vāji prot skaitīt – nē, ne jau reizrēķina līmenī, bet plašāk – viņiem nav ne jausmas, kādā valstī viņi dzīvo, viņi nezina, kas ir publisks, kas privāts, no kurienes rodas nauda. Ko lai viņiem stāstu par uzņēmējdarbību, šovbiznesu vai producēšanu, ja tam apakšā nav ābeces līmeņa pamata zinību? Ar tādu zināšanu bāzi viņi nebūs spējīgi konkurēt privātajā biznesā, un aizies – kurp? – uz publisko pārvaldi, pamazām nomainot vecos, padomju laika nomenklatūras klerkus. Tikai ar to starpību, ka “vecajiem” bija vismaz kaut kāda sistēma, kaut aplama, bet “jaunajiem” – gan putra, gan tukšums galvās. Un tad, lūk, šāds jaunais speciālists pieņem lēmumus par kultūras projektiem, piemēram, par Dziesmu svētkiem, balstoties nevis uz zināšanām, bet uz izjūtu un vadoties no korporatīvām attiecībām. Un tamlīdzīga domāšana vēl arvien darbojas visos līmeņos. Kultūras ministrija no laika gala ieņem savu, patiesās, īstās kultūras nišu, ko tagad vēl papildina Nacionālās kultūras saglabāšana, bet attiecībā uz visu pārējo – mūzikā un citās jomās, nekas pārāk daudz jau nav mainījies.

Respektīvi – mūzikas industrijas problēmas ir tikai un vienīgi pašu mūziķu privāta lieta, izklaides bizness? Jau pirms pāris gadiem Ainars Mielavs protestēja pret valsts ne-atbalstu populārajai mūzikai...

Es teiktu – tā nav tikai privāta lieta, jo ikkatra privāta lieta, veido to kopumu, kas rezumējas publiskajā sadaļā. Tas skar valsti un ir arī valsts lieta. Katrs privātais kas rada, kaut ko, ko var pārdot, maksā valstij nodokļus, no kuriem savukārt tiek uzturēti ierēdņi un rīkoti visādi pasākumi, tajā skaitā – arī Dziesmu svētki. Acīmredzot vispirms jādefinē, kas ir kultūra, - tā ir tradīciju un paņēmienu kopums. Turklāt jēdziens “kultūra”pamatā nozīmē – no šī laika un uz atpakaļ, nevis, kā padomju laikos – plānosim kultūru uz priekšu. Tas ir komandekonomikas laiku izdomājums. Kultūru nevar plānot, kultūra – šī vārda patiesajā izpratnē – notiek, tad kad notiek. Mēs varam mēģināt uz to skatīties vēsturiski, pētīt un analizēt, paturot prātā to, ka pasaule mainās aizvien straujāk. - 

Tuvojas vasara, atkal kļūs aktuāli lieli koncerti un masu pasākumi. Vai tas piedāvājums, ko mēs saņemam, ir adekvāts cenām, kādas maksājam?

Tirgu regulē divi faktori – piedāvājums un pieprasījums. Ja tirgus netiek mākslīgi deformēts, tad cenas viduspunkts līdzsvarojas pats. Paraugieties uz krievvalodīgo auditoriju – Rīgas centrālajā koncertu vietā, Kongresu namā, vidēji gadā notiek 55-56 pasākumi krievu valodā – izrādes, koncerti, humoristu šovi, balets; un tikai 4-5 latviešu. Krievvalodīgo kultūru valsts nefinansē !!! Tajā pašā laikā krievu teātru viesizrādēs Dailes teātrī puse publikas ir latvieši. Un nav problēmu ne ar biļešu cenām, ne apmeklētību. Bet tie pasākumi, kas tiek finansēti no valsts naudas un kur tirgus nav pamata regulators un  nevienam konkrēti nav bailes pazaudēt savu naudu, nu, tur viss ir kā parasti – zāle pustukša, cilvēku nav. Reklāmās var stāstīt, ko grib, - ja cilvēks ar sirdi jūt “ir manta, būs pārdzīvojums!”, viņš ies un maksās – balsos par šo mākslas produktu, atdarot savu personīgo maciņu.

Citāts: 

“Kultūras jēdziens visplašākajā nozīmē ir visu to raksturīgo, garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai.”

(No UNESSCO Mehiko 1982. gada Pasaules kultūras deklarācijas)

PAR NP KULTŪRA APAKŠPROGRAMMU "MŪZIKA UN DEJA"

Laikrakstam Diena, 2003

Aivara Hermaņa viedoklis par Nacionālas programmas “Kultūra” Apakšprogrammu “Mūzika un deja “

Iepazīstoties ar Nacionālo programmu “Kultūra” un tās apakšprogrammu “Mūzika“, kurai pārredzamā nākotnē būtu jākļūst par pamatdokumentu Latvijas kultūras dzīves attīstībā, ir redzama apakšprogrammas neatbilstība pamatdokumenta garam un principiem. Visumā, pareizi norādot uz esošajām problēmām Latvijas mūzikas dzīvē, netiek nopietni analizēti to cēloņi, veikta iepriekšējo gadu darbības analīze. Netiek piedāvātas metodes, kā demokrātijas un tirgus ekonomikas apstākļos organizēt un attīstīt mūzikas dzīvi Latvijā. Nav minēts, kā reorganizēt valsts un pašvaldību kultūras (mūzikas) menedžmenta institūcijas pārejas posmā no administratīvās uz tirgus ekonomiku. Galvenokārt kā esošo problēmu cēlonis tiek uzskatīts  nepietiekamais finansējums - līdzīgi kā citās kultūras nozarēs. Problēmas risināt nākotnē galvenokārt iecerēts palielinot valsts finansējumu, saglabājot finanšu sadales  administratīvos principus un kolektīvo bezatbildību līdzekļu tērēšanā.

Pieņemot  ka:

  • kopš 1991. gadā 4. maija Latvija ir izvēlējusies tālāku demokrātiskas valsts attīstību, kuras ekonomikas pamatā ir tirgus saimniecība;
  • tirgus ekonomikas apstākļos ikvienas saimnieciskās darbības mērķis ir radīt virsvērtību;
  • mūzika līdzīgi izglītībai, zināšanām, teorijām un citām “netaustāmām” lietām no ekonomikas viedokļa ir produkts, kas kļūst par preci, idejai autora galvā pārtopot  par jebkādā veidā materializētu, uztverei fiksējamu matēriju kas tiek piedāvāta patērētājiem;
  • patērētāja demokrātiskas tiesības ir izvēlēties kādu preci, par kādu cenu un cik lielā daudzumā patērēt.

Būtu kļūdaini balstīt mūzikas attīstību nākotnē nerespektējot tirgus saimniecības pamatprincipus un darbības mehāniku.

Valsts iejaukšanās tirgus ekonomikas mehānismā (un valsts finansēta mūzika ir tieši šāds gadījums), attaisnojama vienīgi ar mērķi paātrināt tirgus stabilizācijas un pašregulācijas procesus. Tā zinātniski un ekonomiski jāpamato, jānosprauž mērķi un termiņi, jāizstrādā metodes un jāparedz atbildība par gala rezultātu. Mums ir negatīva  pieredze vairāk kā 50 gadu garumā, kas notiek tad, ja daži “vienlīdzīgākie” lemj par tautai vajadzīgo un ar administratīvām metodēm to realizē.

 Programmā “Mūzika“, manuprāt, iztrūkst sadaļas:

  • par attīstīto valstu mūzikas industrijas lomu šo valstu mūzikas kultūrā un ekonomikā, kā arī topošās Latvijas mūzikas industrijas vietu Latvijas kultūrā un ekonomikā,
  • par Valsts mūzikas institūciju iespējamo sadarbību ar jauno nevalstisko mūzikas industriju, veidojot kopēju mūzikas kultūras attīstības modeli.

 Jau pašreiz nevalstisko uzņēmējsabiedrību rīkoto pasākumu skaits un apmeklējums, kā arī citu mūzikas industrijas uzņēmējsabiedrību radīto produktu (skaņu ierakstu, radio raidītās mūzikas u.c.) patēriņš naudas izteiksmē pārsniedz valsts mūzikas institūciju piedāvāto produktu skaitu un patērēšanas apjomu. Mūzikas produktu radīšana tirgus apstākļos veicina konkurenci autoru un izpildītāju vidē. Konkurence ir attīstības un kvalitātes galvenais virzītājspēks. Mūzika attīstītās valstīs neatkarīgi no tās žanra ir kļuvusi par nozīmīgu tautsaimniecības nozari. Tās īpatsvars šo valstu nacionālā kopproduktā gadu no gada palielinās.

 Domāju, ka būtu lietderīgi izmantot mūzikas industrijas pieredzi un ekonomikas metodes valsts kultūras iestāžu un uzņēmumu darbā. Tas ļautu ievērojami uzlabot institūciju darbības lietderību, taupīgi izmantojot valsts piešķirto finansējumu pārejas periodā no administratīvās regulēšanas uz tirgu ekonomiku.

 Valsts Kultūras programmas apakšnodaļai “Mūzika” būtu jānorāda:

  • kā nākotnē nodrošināt valsts iedzīvotājiem iespēju izvēlēties un patērēt kvalitatīvu mūziku visā tās daudzveidībā, atbilstoši katra gaumei, izpratnei un maksātspējai,
  • kā padarīt pieejamas pasaules mūzikas vērtības un informāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem,
  • kā nodrošināt kvalitatīvu kultūrizglītību, tajā skaitā konkurētspējīgu mūziķu, producentu un mūzikas menedžeru izglītību,
  • kur ir robežšķirtne starp profesionālo mūziku un mūziku kā vaļasprieku,
  • kā efektīvi nodrošināt autortiesību un blakustiesību atlīdzības iekasēšanu un pārdali – mūzikas industrijas asinsriti.

Aivars Hermanis, NP "Kultūra" izstrādes darba grupas dalībnieks.

P.S. Mans vārds ir minēts apakšprogrammas “Mūzika” izstrādātāju sarakstā. Paskaidroju - neesmu ņēmis tiešu dalību apakšprogrammas izstrādē. Iepazinos ar to un izteicu savus priekšlikums no brīža, kad, kā mūzikas industrijas pārstāvis, tiku uzaicināts apspriest jau sagatavoto apakšprogrammu. Domāju, ka būtu lietderīgāk   apakšprogrammu pārstrādāt atbilstoši nacionālās programmas “Kultūra” nostādnēm, nevis uzlabot, ieviešot tajā atsevišķus tirgus ekonomikas elementus.

SHOW BUSINESS IN THE BALTIC

Pollstar magazine 1998

Aivars Hermanis, Remix music management (Latvia)

Since the independence resumption in the Baltic countries different spheres of free market business activities developed rapidly, including the entertainment business.

Mostly the active rock musicians got involved in the newly developing business of music. The skills and learning by doing expertise of the principles of the free market based economical system was gained by the musicians already during the soviet times when illegally buying and selling musical instruments and different sound appliances.

This experience was a strong advantage when starting legal private business activities in the newly formed countries. The first steps in the business of music were establishing enterprises dealing simultaneously with almost all the fields of  the music business: producing and publishing of sound records, organising concerts and shows, musical instrument and sound appliance trade, sound and video record trade, creation of radio stations, etc. There were many enterprises of this kind in all three Baltic countries, but they did not exist long. Those which found and fruitfully developed a certain branch of the music business survived. It was understood that the industry of music is an integrated unit of different business activities and not a single enterprise which covers all fields of the business sphere. 

The three Baltic countries – Latvia, Lithuania and Estonia – create a solid geographic unit and are very much the same in respect to the mentality of the nations, the standards of living and the common future goal — integration in the economical and cultural life of the developed countries. The inalienable part of the “western” style of life is a regular consumption of  cultural products and an active participation in the cultural life. Lately the music business enterprises tend to find forms of mutual co-operation  to ensure their chances of further development and opportunities to dominate in the Baltic market.

The leading sound record companies (the Big Five) have created their offices in Riga  - the geographical centre of the Baltic. They gradually expand their business in Lithuania and Estonia as well.

The largest show & concert companies of the world do not have their direct offices in the Baltic countries yet. They hesitate entering the Baltic market directly because:

  • the purchasing capacity of the people in the region does not correspond to that of the developed countries;
  • the organisers of the shows/concerts have to encounter with very different and surprising situations and problems in the region which are not common in the developed and arranged business environment of the western world;
  • big Bigpart of the inhabitants of the Baltic are not informed enough and familiar with the wide range of the different cultural products that the western cultural industries can offer; so making a guess what could be a successful show/concert in the Baltic's not knowing the mentality of the nations might be a serious financial risk. 

There are two companies in the Baltics which occasionally organise  shows/concerts of the world famous A and B class artists: FBI in Estonia and Remix MM in Latvia. Sometimes the shows & concerts of the world famous artists are organised by enterprises which are not specialised in the music business — advertising companies, radio and TV companies, etc. The goal of these activities is not always a commercial profit; it can be also advertising, publicity and alike. In such cases the artiste is engaged by either an promoting agency, or by a person who has the knowledge and the necessary contacts in the western countries. The business of shows/concerts is based on the mutual trust, and it is hard to enter without the corresponding background or recommendations. The trust of the world’s “wholesalers” is to be deserved by organising shows/concerts on a regular basis and by fulfilling the requirements agreed on in the contracts with the artists. Mistakes and cheating usually result in being pushed out of the business. The range of show/concert wholesalers of the world is not wide, and personal contacts within it is very close; so all that takes place in the show business is discussed by those who control the branch on the world level.

The purchasing capacity of the inhabitants of the Baltic countries is increasing every year. Thanks to the global multi media information systems the influence of the western culture expands. It is very likely that the consumption of culture products - sound records, shows a concerts — in the Baltic states will increase as well, and become a part of the economics of the same importance as in the developed countries.

MARKET

The shows of internationally known artists are consumed in equal rates according to genre, level and quality in the three Baltic states. These rates are close to the ones in the developed countries: ~ 50% pop music, ~10% academical (classic) music, ~20% rock music, ~5% jazz,  ~5% folk music,  ~10% shows of other genres and styles. 

The main reason of shows not being attended is the low purchasing capacity of the middle class people in Latvia. The consumption of the local music products is higher than that of the imported music products. It is explained by the comparingly low prices of the local production and poor information on the supply in the world market.

During the past few years the net of music clubs has developed. This kind of business activities did not exist in the Soviet Union. Usually the owners of the club supply guest artists for attracting people. Engaging a certain artist by  themselves is rather expensive (the travel expenses increase the costs of the deal). The costs for local artists are lower, but because of the little variety of the artists the interest of the people is hard to keep. Exchange of the national artists between the Baltic countries is not possible because of the language barrier. The internationally known “B” and “C” level artists who sing in Russian and/or English and go on regular tours are suitable for music clubs.

The shows of Russian popular artists have the best attendance in Latvia; half of the inhabitants of the country consider Russian their native language. This part of the society is well informed via Russian means of mass media which are widely represented in Latvia. The shows of Russian artists are not popular in Lithuania unlike the shows of the local artists because the inhabitants of the country are mostly Lithuanians (more than 80% of all the population). The ethnical division within the population of Estonia is almost the same as in Latvia. The integration of the Russian inhabitants there was very fast comparing to Latvia. The inhabitants of Estonia are more oriented  to the products of the “western” culture.

The most active target group of the shows are young people of high purchasing capability aged from 20 to 35 years. 14 to 20 year-olds are willing to attend different shows, but they are limited by the low purchasing capability of theirs (financial dependance on parents). The group aged 30 to 55 years is the most capable of paying comparably high price for the entrance ticket, but the formatted shows — such as classical music, opera, jazz, high class popular music - are preferred. This last target group is ~ 10% of the whole population in Latvia and Lithuania and ~30% in Estonia.

The equipment of the venues not always correspond to the internationally practiced standards of show management.

The greatest disadvantage of the show management in the Baltic is the lack of an electronic ticket service  which could at the same time be data basis on the shows and concerts taking place.  Therefore an effective control over the intensity of ticket sales and coordination of the amount and placement of advertising is impossible. Just as well it is not possible to work with artistes with the“on the ticket office” method dividing the risk as is is practiced in the developed countries. There are no technical hindrances for creating such a service, but it would require big capital investments which would pay back in 3-4 years, and slight changes in the legislation of the countries.

 

IZRĀŽU UZŅĒMĒJDARBĪBA LATVIJĀ

Diena 1995. gadā

Aivars Hermanis, Remix producentu grupa

IEVADS

Latvijā, kopš valstiskuma atjaunošanas, līdzās citu uzņēmējdarbības veidu attīstībai tiek sperti arī pirmie soļi visai sarežģītā, attīstīto valstu tautsaimniecībām nozīmīgā, uzņēmējdarbības veidā. Ikdienā lietotais jēdziens show business, (izrāžu uzņēmējdarbība), ietver sevī daudz plašāku savstarpēji saistītu uzņēmējdarbību kopumu, kā to varētu saprast no tiešā jēdziena tulkojuma. Šis raksts ir mēģinājums sniegt ieskatu vienā no mūzikas industrijas nozarēm - koncertu un izrāžu rīkošanā, Latvijā.

STĀVOKLIS

Latvijā, skolu apmācības programmās muzikālajai audzināšanai vispār, un mūsdienu mūzikai konkrēti, līdzīgi kā padomju laikos, netiek veltīta kaut cik nopietna uzmanība. Ja vispārējās izglītības programmu paredzētajās nedaudzajās mūzikas mācību stundās audzēkņi vēl gūst kādu priekšstatu par  mūzikas vēsturi un tās attīstību pasaulē iepriekšējos gadsimtos, tad par pēdējās desmitgadēs un šodienas mūzikā notiekošo informācija izpaliek. Latvijas skaņu ierakstu tirgū joprojām dominē nelegāli pavairotas skaņu ierakstu kopijas. Neskatoties uz visumā sakārtoto intelektuālo tiesību aizsardzības likumdošanu, valsts  dara maz, lai nodrošinātu pieņemto likumu ievērošanu un pildīšanu. Viss notikušais Latvijas populārajā mūzikā pēdējos 10 gados, ir noticis pateicoties pašu mūziķu fanātismam un atsevišķu privātuzņēmēju finansiālam atbalstam. Valsts izliekas neredzam dažādu populārās mūzikas žanru eksistenci. (Valstij izvēloties  demokrātisku, tirgus saimniecībā balstītu, attīstības ceļu, protams, nevajadzētu deformēt tirgu iejaucoties show biznesa dabiskajā attīstības procesā ar administratīvu regulāciju un finanšu dotācijām, bet ikvienas demokrātiskas Valsts pienākums ir nodrošināt izglītību un attīstības iespējas katram tās pilsonim, tai  skaitā arī tiem, kas izvēlējušies saistīt savu dzīvi ar mūzikas industriju un tās daudzajām nozarēm ). 

 Rīgā joprojām nav mūsdienu tehniskām prasībām atbilstošas koncertzāles vai citas, lielām izrādēm un koncertiem  piemērotas telpas, kas spētu pulcēt vienkopus daudzus tūkstošus skatītāju lielu auditoriju. Koncertiem  ar profesionālu, starptautiski  atzītu mākslinieku piedalīšanos ir gadījuma raksturs. To rīkošanas iespēja atkarīga no atsevišķu sponsoru labvēlības un gaumes. Iedzīvotāju lielas daļas zemā pirktspēja liedz koncertu rīkotājiem realizēt ekonomiski pamatotu biļešu cenu politiku, kas savukārt  neveicina apgrozāmo līdzekļu uzkrāšanu un riska fondu veidošanu. Rezultātā koncertu rīkotāji nevar atļauties aicināt  uzstāties mazāk populārus, bet savdabīgus augstas klases dažādu mūzikas žanru un stilu izpildītājmāksliniekus .

Akadēmiskā mūzika pārsvarā ir valsts dotēta. Akadēmiskās mūzikas koncertdzīve neliecina par atvēlēto līdzekļu racionālu izmantošanu. Koncertzālēs bieži vien uz skatuves atrodas vairāk cilvēku ne kā zālē... Nacionālās operas un citu valsts dotēto mūzikas institūciju darbības atdeve bieži vien nav adekvāta līdzekļu ieguldījumam. Par rezultātu šo valsts institūciju vadītāji nenes nekādu materiālu atbildību. Valsts kultūrpolitikā nav  precīzi definēts sasniedzamais rezultāts gadījumos, kad valsts kultūrpolitisku vai sociālu mērķu dēļ iejaucas tirgus saimniecības pašregulējošā mehānismā dotējot kādu no kultūras nozarēm.

Visai nopietna tirgus deformācija kultūras nozarē notiek joprojām  saglabājušos administratīvi – komandējošās ekonomiskas metožu izmantošanas dēļ Valsts un pašvaldību kultūras institūcijās. Iespēja nereģistrēt ieejas biļetes VID §pieļauj šim institūcijām  manipulēt ar pārdoto ieejas biļešu skaitu, slēpjot faktiskos ieņēmumus un valstij pienākošos nodokļus, kas savukārt rada ķēdes reakciju finanšu attiecībās ar māksliniekiem, tehniskajiem  dienestiem - neveidojas ekonomiski pamatota pakalpojumu un  mākslinieku honorāru cena.

APMEKLĒTĀJI 

Pamatnācijas valodā runājošās publikas daļa sastāda aptuveni trešdaļu no kopējā iespējamā koncertu apmeklētāju skaita Rīgā. Latviskās publikas vecākā un vidējā paaudze pārsvarā patērē mūziku, kas sakņojas vēsturiski iedibinātās vācu šlāgermūzikas tradīcijās. 

Šī klausītāju grupa nav pieskaitāma citu mūzikas žanru koncertu iespējamiem apmeklētājiem, ja nu vienīgi Dziesmu svētku auditorijai reizi piecos gados. Jaunākā (14-21 g.) latviešu paaudze pārsvarā patērē ārzemju un latviešu deju mūziku, kas tiek atskaņota deju zālēs un klubos - galvenokārt ierakstu veidā. Šāda  veida mūzikas pamatfunkcija ir ritma pulsācijas uzturēšana dejošanai, - koncertiem tā nav piemērota. Lielu (1000 -3000 cilv.) deju zāļu vai klubu Rīgā tikpat kā nav (izņemot Vernisāžu), tādēļ pasaulē populāro deju mūzikas izpildītāju vizītēm Rīgā ir gadījuma raksturs. Tikai nedaudzas latviešu rock un pop grupas un izpildītāji spēj sniegt mākslinieciski pilnvērtīgus koncertus,  pulcinot auditoriju. Regulāri džeza mūzikas koncerti praktiski nenotiek. Pārējās Latvijas pilsētās profesionāla koncertdzīvei ir  gadījuma raksturs.

Krievu valodā runājošā auditorija pārsvarā patērē Krievijas show busines industrijas piedāvātos mūzikas produktus apmeklējot Krievijas masu mēdiju popularizēto izpildītāju koncertus. Tā praktiski neietekmējas no latviešu valodas masu medijiem un angļu valodā vēstošajiem mēdijiem (mūzikas TV, FM radio, mūzikas žurnāli u.c.). Krievijas estrādes mākslinieku  vieskoncerti Rīgā, atšķirībā no latviešu un starptautisko mākslinieku koncertiem, notiek visai regulāri un ir labi apmeklēti. Jūtama krievu valodā  runājošās auditorijas pieaugoša interese par rietumu mūziku un tās izpildītājiem vienlaicīgi samazinoties interesei par Krievijas māksliniekiem.

Populāro rietumu izpildītāju koncertus apmeklē jaukta auditorija- atbilstoši Rīgas iedzīvotāju lietoto valodu grupām. Lielākās apmeklētāju daļas vecums svārstās no 20 - 40 gadiem. Rīgā koncerti pārsvarā notiek Rīgas Kongresu nama zālē, kurā ir 1100 sēdvietu. Nelielā sēdvietu skaita dēļ biļešu cenas ir visai augstas (vidēji 5 - 20 latu). Salīdzinot ar vidējo ienākumu uz 1 cilvēku valstī koncertu apmeklējums pieejams tikai vislabāk situētai iedzīvotāju daļai. Šī paša iemesla dēļ nav iespējams Kongresu namā rīkot A klases izpildītāju koncertus, jo tad vidējai biļetes cenai vajadzētu būtu ap 50 Ls un to varētu atļauties tikai nedaudzi īpaši turīgi klausītāji. Pēdējo gadu laikā ir notikuši atsevišķi koncerti Sporta Manēžas telpās (4000 vietu) kā arī Ķīpsalas, Skonto un Jūrmalas tenisa kortu hallēs (ap 4000 vietu ).

RĪKOŠANA

Viens no galvenajiem koncertdzīvi veicinošiem faktoriem pasaulē ir skaņu ierakstu izplatība. Latvijā ierakstu tirgus- mazattīstīts, pārsvarā  dominē pirātiskas izcelsmes skaņu ieraksti - ap 70% no visa internacionālo skaņu ierakstu tirgus. Vidējais pārdoto mūzikas ierakstu kopiju daudzums uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 10 reižu mazāks kā attīstītajās rietumvalstīs. Pirātisko ierakstu dēļ nav iespējams iegūt ticamus datus par katra mākslinieka pārdoto ierakstu kopiju skaitu, kas ir galvenais mākslinieka popularitātes un pieprasījuma rādītājs koncertu rīkotājiem.

Rīkojot rietumu mākslinieku koncertus Rīgā, reklāmā ir jāiegulda aptuveni divas reizes vairāk līdzekļu, nekā tas būtu nepieciešams pilsētā, kur lieto vienu valodu. Šie un vēl citi specifiski - profesionāli trūkumi (pietiekamas elektriskās jaudas, datorizēta koncertu ieejas biļešu servisa un tml.) nemaz nerunājot par vispārējo nesakārtotību, ar kuru bieži jāsaskaras koncertu rīkotājiem, apgrūtina iespēju rīkot regulārus lielus brīvdabas festivālus un koncertus Rīgā ar starptautiskas klases Mega zvaigžņu un A klases  mākslinieku piedalīšanos.

ATTĪSTĪTO VALSTU PIEREDZE

Attīstīto kapitālistisko valstu iedzīvotāju kopējā kultūras produktu patēriņā mūzika ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Dažādu žanru populārā mūzika sastāda aptuveni 90% no kopējiem mūzikas tirgus ieņēmumiem (skaņu ieraksti, video, koncerti, licences u.c.). Mūzikas bizness rietumu pasaulē ir nozīmīga ekonomikas nozare, kas veido ievērojamu nodokļu ieņēmumu daļu šo valstu budžetos. Show business industrija rietumos ir sistēma, ko veido savstarpēji  saistītu, dažādu šā biznesa nozaru un masu mēdiju saskaņota ilgtermiņa darbība. Sadarbība industrijas ietvaros, pateicoties moderno masu informācijas līdzekļu attīstībai, ir spilgts visaptverošas starptautiskas kooperācijas paraugs. Pasaulē populāri hiti, kurus pazīst un saviem elkiem līdzi dzied simtiem miljonu mūzikas cienītāju visā pasaulē ir mūsdienu kultūras fenomens, kam nav līdzīga mūzikas vēsturē.

ATTĪSTĪBAS PRIEKŠNOTEIKUMI LATVIJĀ

Lai Latvija pakāpeniski iekļautos starptautiskajā mūzikas tirgus apritē (ieraksti, koncerti, vietējās mūzikas eksports, konkurēt spējīgu mūzikas izpildītāju sagatavošana, klausītāju izglītošana u.c.) ir nepieciešami šādi priekšnoteikumi:

  • mūzikas attīstības koncepcija, balstīta uz vietējā tirgus izpētes bāzes;
  • valsts atbalstīta ilgtermiņa programma Latvijas pakāpeniskai līdzdalībai starptautiskajā mūzikas tirgū;
  • autortiesību likuma darbības nodrošināšana un tālāka pilnveidošana;
  • vispārējās izglītības sistēmas pilnveidošana, pievēršot vairāk uzmanības mūsdienu mūzikas attīstībai pasaulē, radot iespēju skolēniem klausīties mūzikas ierakstus labā tehniskā kvalitātē;
  • profesionālās apmācības sistēma mūzikas industrijas nozarēs;
  • starptautiskām prasībām atbilstošas koncertzāles celtniecība Rīgā;
  • datorizēts ieejas biļešu serviss.

KAS BŪTU DARĀMS

Ņemot vērā Latvijas nelielo mūzikas produktu patērētāju kopskaitu, ir skaidrs, ka mūzikas tirgus dalīšanā nebūs vietas vairāk, kā 2-3 profesionālām izrāžu rīkošanas kompānijām, kurām, savstarpēji konkurējot, būs jāizcīna vieta Latvijas tirgū.

Perspektīvs varētu būt koncertu rīkošanas attīstības virziens, balstīts uz;

  • maksātspējīgo (no 20 līdz 50 gadiem) latviešu un krievvalodīgo auditoriju,

pasaulē populāru pop, rock un jazz izpildītāju ar jau zināmu vēsturi, honorāru kategorijā no 15 000 līdz 70 000 USD, koncertu un festivālu rīkošanu, kas interesē abas Latvijā dzīvojošās kopienas šajā vecuma grupā,

  • kompleksu, mērķtiecīgu un sistemātisku reklāmu mēdijos, saskaņojot reklāmu ar starptautiskās skaņu ierakstu industrijas izdoto mūzikas ierakstu (CD) reklāmas kampaņām un pārdošanu pasaulē un Baltijas valstīs,
  • iekļaušanos Eiropas Skandināvijas daļā koncertējošo mākslinieku koncertceļojumu grafikos (perspektīvākais maršruta virziens Helsinki- Tallinna - Rīga - Viļņa - Kauņa - Varšava);
  • ilgtermiņa līgumiem ar koncertu zālēm un tehniskā nodrošinājuma firmām( skaņa, gaismas, skatuve, apsardze u.c.), kas dotu iespēju saņemt pakalpojumus ar būtisku atlaidi;
  • ilgtermiņa plānošanu un savlaicīgu mākslinieku angažēšanu, kas nodrošinātu savlaicīgu izrāžu vietu un tehniskā nodrošinājuma rezervēšanu un reklāmas kampaņu sākšanu;
  • ilglaicīgu sadarbību ar Eiropas vadošajiem koncertu aģentiem pasūtot māksliniekus un organizējot kopējus koncertceļojumus un festivālus.

 

PAR ROCKSUMMER RIGA 1996

Aivars Hermanis

Par īstu, starptautisku rokfestivālu Rīgā sapņot sākām jau pagājušā gadsimta 80’to gadu vidū. Līdz ar video magnetofonu parādīšanos, no daudzkārt kopētām VHS kasetēm skatījāmies koncertus un festivālus ASV un Eiropā. Nu beidzot bija iespēja ne vien dzirdēt, bet vismaz video arī redzēt pasaulslaveno grupu muzicēšanu. Tajos laikos neviens no Latvijas rokmūziķiem savām acīm dzīvu rietumu rokgrupu nebija redzējis. Astoņdesmito gadu beigās, līdz ar straujajām izmaiņām un “dzelzs priekškara” krišanu mūsu sapņi par starptautiska rokfestivāla sarīkošanu Rīgā sāka izskatīties pēc reāli realizējama projekta. Ja jau igauņi Tallinā perestroikas pirmajā gadā to spēja (Bija grūti noticēt, ka igauņiem tas izies cauri.), mums Latvijā arī jāspēj! Konkrētākas sarunas - plānu kalšanu par starptautiska rokfestivāla sarīkošanu Rīgā sākām kopā ar Aldi Ermanbriku, reizi no reizes sēžot Vecrīgas kafejnīcās un malkojot kafiju. Viņš bija pirmais, kurš pamanījās ne vien kaut kur sadabūt, bet arī parādīt LPSR valsts (!) televīzijā rietumu rokgrupu videoklipus. Pateicoties Ermanbrika vadītai TV pārraidei Varavīksne vairumam padomju Latvijas cilvēku bija vienīgā iespēja vispār uzzināt, kas notiek mūzikā brīvajā pasaulē aiz dzelzs priekškara. No šodienas skatupunkta tas viss liekas neticami, bet, diemžēl, tā bija patiesība. Aldis Ermanbriks padomju laika Latvijā bija neapšaubāma autoritāte populārajā mūzikā un viņa padoms un pieredze dabūt cauri cenzūrai lietas, kas faktiski bija pretpadomju propaganda komunistu vadoņu izpratnē, bija zelta vērta. No 1989. gada, kad mums sāka veidoties sakari ar ASV šovbiznesa struktūrām, festivāla rīkošanas ideja sāka iegūt reālākas aprises, tomēr amerikāņu partneri no mūsu piedāvātajiem kopdarbības projektiem izvēlējās skaņu ierakstu studijas veidošanu Rīgā un grupas Remix attīstības projekta realizēšanu ASV, bet rokfestivāla rīkošanu viņi uzskatīja par priekšlaicīgu un pārāk riskantu apstākļos kad vēl pastāv padomju vara.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Remix producentu grupai kļūstot par patstāvīgu uzņēmējsabiedrību, mēs gadu no gada, soli pa solim virzījāmies uz to, lai Rīgā sarīkotu starptautisku rokfestivālu ar pasaulē populārām rokgrupām. Regulāri rīkojot pasaulē populāru rietumu mākslinieku koncertus Latvijā un tuvējās kaimiņvalstīs Remix producentu grupa krāja pieredzi, dibināja kontaktus un mācījās no savām un citu kļūdām. 1992. gadā mums izveidojās sadarbība ar igauņu mūzikas menedžeri un uzņēmēju Juriju Makarovu, kurš jau vairākus gadus rīkoja starptautisku rokfestivālu "Rock summer" Igaunijā, Tallinā. Viņš bija pirmais pasākumu rīkotājs, kurš kā privātuzņēmējs jau angažēja rietumu mūziķus un grupas koncertiem vēl Padomju Savienības pēdējos pastāvēšanas gados. 1995. gadā tika dibināts kopuzņēmums "Rock summer Baltic", kura dalībnieki bija igauņu kompānija "Makarov Music Managament" un latviešu - "Remix production group" ar mērķi rīkot starptautiskus rokfestivālus vienlaicīgi Tallinā, Rīgā un Viļņā. 1996. gada vasarā vienā laikā tika sarīkoti rokfestivāli Tallinā un Rīgā. Festivāls Lietuvā, Viļņā netika sarīkots jo neizdevās sameklēt uzticamus un profesionālus festivāla rīkošanas darbu izpildītājus.

"Makarov MM", kā ierasts veica visus festivāla rīkošanas darbus Tallinā, kā arī angažēja galvenos festivāla māksliniekus abiem festivāliem. "Remix PG" veica visus rīkošanas darbus Rīgā.

Salīdzinot ar mūsdienām, šāda liela, starptautiska 3 dienu festivāla sarīkošana pirms 20 gadiem bija saistīta ar dažādu, visai ievērojamu grūtību pārvarēšanu, gan pieredzes trūkuma, gan mūzikas industrijas infrastruktūras neesamības dēļ. Neskatoties uz to festivāls "Rock summer Riga" noritēja bez tehniskiem starpgadījumiem un pēc plānotā grafika. Tā bija nenovērtējama pieredze tālākai darbībai rīkojot koncertus un festivālus.

Festivālu "Rock summer Riga" rīkoja:

  • Aivars Hermanis - galvenais menedžeris
  • Alfrēds Madžulis ✝ - produkcijas menedžeris
  • Normunds Kalniņš - galvenais mākslinieku menedžeris
  • Juris Voss ✝ - tehniskais un publikas zonas menedžeris
  • Jānis Āboltiņš - transporta menedžeris
  • Vilnis Valbergs - drošības menedžeris
  • Armands Grīnbergs - jurists
  • Mihails Suļskis - skatuves menedžeris
  • Edmunds Zazerskis - skaņas iekārtu koordinators
  • Ēriks Naļivaiko - biļešu menedžeris
  • Tija Auziņa - caurlaižu menedžere
  • Iveta Lāce - mediju koordinatore
  • Anda Linuža - galvenā menedžera asistente
  • Railija Orrava - asistente
  • Agnese Ekmane - asistente

Mākslinieku menedžeri: Jevgeņijs Sotikovs un Rodrigo Fomins

MAC'ISMS KĀ RELEĢIJA

 Aivars Hermanis, producents un mūziķis

Pirmoreiz personālo datoru dabā redzēju pagājušā gadsimta 80’to gadu beigās, kad sadarbības partneri firmai, kurā līdzdarbojos, uzdāvināja IBM PC datoru. Tas bija laiks kad PC datoros logus vēl nelietoja un šodien tik ierastie datorlabumi pat sapņos nerādījās. Nekādu īpašu interesi šis verķis manī neizraisīja. Bez trokšņa rakstāmmašīna, pāris primitīvas spēles laika nosišanai, nekā vairāk. Reizēm uzklabināju kādu tekstu, sūtīju faksus. Tik vien, cik darbam nepieciešams.

Pirmo Mac datoru varēju aptaustīt Mārča Bendika un Hardija Sameša saimniecībā. Mani uzreiz ieintriģēja tas, ka Mac failu un folderu ikonas iespējams ar peles kursoru ievilkt un pārvietot visos iespējamos veidos. Tās atrodas logos. Šāds risinājums man likās daudz saprātīgāks operēšanas veids par bezlogu IBM, kam, mākslinieka izklaidībā, nespēju atcerēties operēšanai nepieciešamās komandu secības.

Par abolveidīgā datora laimīgo īpašnieku kļuvu 1994. gadā koncertceļojuma laikā ASV. Tur nolūkoju un iegādāju savu pirmo Mac klēpjdatoru ar melnbalto ekrānu. Kādu laiku jau biju domājis par šādu pirkumu, jo manam mūziķa un producenta kustīgajam dzīvesveidam īsti piemērots varēja būt vienīgi pārnēsājams dators. Iedzimtās taupības dēļ gan atturējos no datora iegādes tēvzemē. Kā zināms, viss kas ASV maksāja dolāros tikpat maksāja arī Latvijā, tikai jau... latos. Tajā laikā Latvijā arī nebija neviena autorizēta Apple produktu tirgotāja. Diemžēl šis dators pie manis sabija vien pāris gadu, līdz to iemainīju pret PC laptopu, jo tekstu failu konvertēšana no PC uz Mac un atpakaļ ar visām garuma un mīkstinājuma zīmēm tomēr bija visai neērta padarīšana.

Pa īstam pie Mac atgriezos līdz ar PowerBook G4 ēras sākumu 2001.gadā un esmu Mac’iem uzticīgs joprojām (arī šīs rindas rakstu uz Mac Book Pro ), jo:

  • varu saņemt interneta pakalpojumus jebkur, kur vien tas tehniski iespējams, nebažījoties par vīrusiem, (atkrīt rūpes par pretvīrusu programmu iegādi un datu regulāru atjaunošanu);
  • Mac programmu loģistika ir ļoti draudzīga lietotājiem, ikviens ar daudzmaz loģisku domāšanu apveltīts lietotājs pat ar bakstīšanas metodi var ātri apgūt programmu lietošanu pat bez instrukciju palīdzības ;
  • programmu piegāde un atjaunošana notiek on line režīmā, kas ir attīstīta līdz pilnībai;
  • vienlaicīgi ir iespējams turēt atvērtas daudzas programmas nebaidoties par datora uzkāršanos;
  • Mac cenā jau ir iekļautas rūpnīcā uzstādītās programmas (Iegādājoties Mac datoru pilnvērtīgam biroja darbam papildus vien jāpiepērk iWork - Office funkcijas pildošaMac versija par ~ 60 Ls, (skeptiķu spriedelējums par Mac datoru dārdzību, salīdzinot ar pīšiem parasti, tiek balstīts uz pieņēmumu, ka uz pēdējiem tiek lietotas vienīgi zagtas programmas);
  • ir pieejams liels Freeware un Shareware programmu skaits dažādām vajadzībām;
  • Maci perfekti sinhronizējas ar iPhone, iPod, iTV un citiem Apple saimes produktiem;
  • tiem ir nevainojama savietojamība ar Microsoft un Adobe saimes produktiem (ko gan nevarētu teikt par pretējo virzienu - Microsoft programmas Mac failus nesaprot);
  • minimālisma stilā ieturēts dizains gan dzelžiem, gan programmām;
  • perfekts, neuzbāzīgs mārketings un neskaitāmi citi labumi.

Faktiski katrs Apple produktu lietotājs agri vai vēlu nevilšus kļūst par šīs kompānijas produktu un tīkla filozofijas izplatīšanas aģentu. Arī es neesmu izņēmums, jo Apple produkti tiešam ir lieliski!

 

SIRDĪ ESMU LIEPĀJNIEKS. MŪZIĶIS AIVARS HERMANIS

Aija Kakule, Latvijas avīze

„Muzicēšana ir kļuvusi par vaļasprieku”, saka Aivars Hermanis - komponists, ģitārspēles virtuozs un erudīts mūzikas menedžeris. Šajā pavasarī viņš svin apaļu jubileju, un ir nolēmis to darīt kopā ar klausītājiem, tāpēc 6. un 8. martā Mūzikas namā „Daile” notiks Aivara Hermaņa autorkoncerti, kuros pirmoreiz vienkopus skanēs viņa romantisko dziesmu cikli Igo un Ievas Akurateres balsīs. Klajā nāks jauns Aivara Hermaņa instrumentālas mūzikas albums „Liepājas iela”. Uz skatuves līdz ar pavadošo grupu, protams, muzicēs arī pats jubilārs. 

 „Nav sajūtas, ka būt tik daudz gadu, bet spogulis un pase atgādina,” smejas mūziķis, kuram martā aprit apaļi 60. „Protams, cipars piespiež mazliet paraudzīties atpakaļ, ieraudzīt kaut kādas detaļas. Citādi tu dzīvo tikai uz priekšu, uz jauniem darbiem. Esmu mazliet budists, dzīvoju katrai dienai un priecājos par to, ko redzu, pat to, ka varu katru rītu izkāpt no gultas. Pirmoreiz tā nopietnāk uz padarīto atskatījos tad, kad bija 50 – toreiz mana biroja sekretāre savāca materiālus. Izrādās, tur iznāca pamatīgs gabaliņš, ko ierakstīt Vikipēdijā,” saka Aivars un savelk viņam raksturīgo šķībo smaidiņu. „Jubileja ir jāatzīmē, citādi draugi un kolēģi nesapratīs. Visvienkāršāk būtu noīrēt kādu pili, sarīkot banketu un būtu kā parasti. Tomēr šķita, ka jāizdomā kaut kas interesantāks. Tad nu rīkojam koncertu.”

Aivars Hermanis, vairākkārtīgi dažādās aptaujās atzīts par Latvijas labāko ģitāristu, dziesmas sācis sacerēt jau 70. gadu sākumā, bet vislielāko popularitāti izpelnījies kā grupas Remix dalībnieks. Tomēr jubilejas koncertam izraudzītas pēdējās desmitgadēs tapušās kompozīcijas – romantikas un intimitātes piestrāvotie dziesmu cikli Klusums starp mums”,„Plīvošana ar pilsētu”un mūziķa instrumentālā mūzika.

„Negribējās lielu troksni taisīt. To esam pietiekami darījuši ar „Remix”, gan grupas jubilejas koncertā pirms dažiem gadiem, gan visā “Remix” pastāvēšanas vēsturē. Tagad mums katram ir savi plāni, savi projekti un ieraksti. Šoreiz būs tas repertuārs, kas no manis ir plašāk pazīstams, kaut kādā mērā pat populārs, ja to mēra pārdoto plašu tūkstošos,” atklāj jubilārs. „Protams, būs arī gabali, kas tika ierakstīti ar „Remix”, piemēram „Tēls” un „Karavīrs”, arī „No rīta”, tikai - unplugged versijā. Būs arī kāds slavenāks hits. Un tad jau varēs iet mierīgi vīnu iedzert.”

Dziesmu cikli Klusums starp mums”un„Plīvošana ar pilsētu” koncertā pirmoreiz izskanēs vienkopus. „Iniciators skaņu platei „Klusums starp mums”, ko iedziedāja Ieva Akuratere un Igo bija skaņuplašu firmas “Melodija” vadītājs Aldis Ermanbriks. Toreiz, 1987. gadā, mūzika sākotnēji tapa kā improvizēta raidluga, ko pēcāk, jau pār izdodot kompaktdiska formātā, izdevējs Guntars Račs trāpīgi nodēvēja par pirmo latviešu erotisko dziesmu albumu. Latvijas radio Radioteātra redakcijai toreiz bija ideja uztaisīt kaut ko par mīlestību. Tad nu Igo sarakstīja dzejoļus, radās meldiņi. Literāri muzikālas montāžas veidā to visu nospēlējām “dzīvajā” radio 1. studijā. Laimīgā kārtā skaņu režisors Andris Grīnbergs ierakstīja to, kas notika ēterā. Ja Aldim Ermanbrikam pēc tam nebūtu radusies ideja, ka no šim gabaliem varētu uztaisīt plati, tā tas viss arī būtu kaut kur palicis. Tā laika sajūtām un tradīcijām tādas plates nerakstīja, tāpēc iznāca tāds kā mazs apvērsums, jo seksa un erotikas jau Padomju Savienībā nebija. Tomēr tajā laikā jau bija jaušami pārmaiņu vēji. Cenzūra albumu neaiztika.”

Neilgi pēc ”Klusums starp mums” (neoficiālais nosaukums – „Tu un Es”) iznākšanas tapa ar nākamais Hermaņa dziesmu cikls „Plīvošana ar pilsētu, kura pamata ir Linarda Tauna 1988. gadā izdotais dzejas krājums. „Pamatā albuma lielākās daļas meldiņi radās Amerikā, 1991. gadā. Ieva (Akuratere) vienkārši man iedeva Tauna dzejoļu grāmatiņu, sakot – man patīk tā dzeja, varbūt rodas kāds meldiņš. Paņēmu līdzi uz Ameriku, bet visu to laiku, kad ar „Remix” dzīvojāmies studijās, nebija laika ieskatīties, bet pirms mājās braukšanas palika brīva nedēļa, ko dzīvoju pie draugiem, Manhetenā. Rakstīju ar tām lielpilsētas sajūtām – tā ir vieta, kur ir visas pasaules elles ķēķis. Esmu no ātrajiem mūzikas rakstītājiem, vismaz pamata meldiņš un harmonija bieži vien rodas 15 minūšu laikā. Tas, ka Latvijā plati tik labi uzņēma, bija pārsteigums. Ne tā, ne otra plate, atšķirībā no tā, ko darījām šovbiznesā ar „Remix”, nebija ieprogrammēta komerciāliem mērķiem. Ja „Remix” lielā mērā bija mūzikas industrijas uzņēmums, tad šīs plates bija mana un manu domubiedru kaprīze.”

Jubilejas reizē arī kļuvusi par iemeslu jaunam – šoreiz instrumentālam albumam, kas tāpat kā albumā iekļautā dziesmas instrumentālā versija, ieguvis nosaukumu „Liepājas iela”. „Dziesmu „Liepājas iela” man pasūtīja Igo CD veltītam Kuldīgas svētkiem – tā tapa līdz ar dziesmu „Līgo nakts” un dziesmu korim a capella. Instrumentālā kompozīcija gan ir par Liepājas ielu Kuldīgā, bet tai ir simboliska nozīmē manai saistībai ar Liepāju - pat ja tur neesmu, sirdī esmu liepājnieks. Daļa no albuma dziesmām ir populāru dziesmu instrumentālas versijas, ko koncertā spēlēsim kopā ar Raimondu Macatu pie elektro čella, Aini Zavadski pie sitamajiem instrumentiem un Juri Kristonu pie taustiņiem.”

Jubilejas koncertos to vaininieks sola arī vairākus pirmatskaņojumus un nesen tapušas dziesmas. Piemēram, Igo dziedātā „Tu esi atnākusi” versija krievu valodā plašu popularitāti pirms pāris gadiem iemantoja Krievijas raidstacijās. „Igo pirms dažiem gadiem nolēma, ka atkal vajadzētu paskatīties Krievijas tirgus virzienā. Brīnumainā kārtā dziesma „aizgāja” lielākajās radio stacijās pamata rotācijā bez jebkādas īpašas promocijas, kas Krievijā, ja tev nav kāds „jumts”, ir gandrīz neiespējami. Šķiet, tas bija Tambovas apgabalā, kurš pēc cilvēku skaita un izmēra ir vismaz piecas Latvijas, dziesma kādu brīdi pat bija pirmajā vietā, bet gada topā – otrajā. Šobrīd gan ceļš uz Krievija mūsu māksliniekiem nav aizvērts, bet psiholoģiski pēc tā, kas notiek Ukrainā, tajā virzienā skatīties ir grūti.” 

Ar pasaules mūzikas industriju Aivars Hermanis tomēr ir ciešā sasaistē ik dienu, būdams Latvijas lielākas slēgtās multifunkcionālās halles – „Arēna Rīga” koncertu un pasākumu menedžeris. Kā pieredzējis mūzikas industrijas pazinējs viņš skolo arī topošos mūzikas biznesa censoņus, lasot lekcijas. 

„Kad Pauls kļuva par kultūras ministru, „Remix” zaudēja patronu radio mājā, un nācās aiziet. Tolaik nobāzējāmies Liepājas Jaunatnes centrā. Plikā vietā vajadzēja uzbūvēt kaut ko līdzīgu uzņēmumam, bet tolaik nebija nekādu likumu par uzņēmējdarbību, nebija arī nekādas pieredzes. Lasīju, konsultējos un eksperimentēju, lai varētu saimniekot. Liepājas Jaunatnes centrs „perestroikas” laikā bija viens no trim PSRS tirgus ekonomikas izmēģinājuma poligoniem – pārējie divi bija Odesā un Ļeņingradā (Pēterburga). Tā kā tas bija komjaunatnes centrālkomitejas projekts, dabūjām kredītu – 250 tūkstošus rubļu, tam laikam lielu naudu. Varējām nopirkt profesionālus Rietumu mūzikas instrumentus un strādāt. Protams, nauda bija jāatpelna, koncertējām visā Padomju savienības teritorijā un arī ārzemēs, pelnījām. Skaidrs, ka tolaik „Remix” skaņdarbi tika pakārtoti kaut kādiem šovbiznesa principiem. Izrādījās, ka to saimniekošanas divriteni bijām otrreiz izgudrojuši diezgan pareizi. Vēlāk, kad pēc Amerikas projekta nolēmām oficiāli darbību izbeigt, pat varējām dalīt mantu, nevis parādus.”

Ar pasaules mūzikas industriju Aivars Hermanis tomēr ir ciešā sasaistē ik dienu, būdams Latvijas lielākas slēgtās multifunkcionālās halles – „Arēna Rīga” konsultants un pasākumu menedžeris.

„Sākumā Arēna pieaicināja mani kā padomdevēju, jo līdz tam šāda veida būves, kurās notiktu tik vērienīgi koncerti, pie mums nebija celtas, neviens īsti nezināja, kā visu ierīkot. Celtniekiem vajadzēja kādu no šovbiznesa. Tā šeit arī paliku,” stāsta mūziķis. Arēnas administrācijas spārnā iekārtots akurāts birojs, kura nav ne miņas no mākslinieciska haosa. Šeit pieredzējušā mūzikas menedžera ikdiena ir līgumi, tāmes un loģistika. Aivars smejas – „Reizēm jau arī man, tā pat kā Zatleram, sev jāuzdod jautājums – kas es esmu (?) ! Tomēr ir interesanti. Protams, mūzika no iztikas avota ir pārvērtusies vaļaspriekā. ”Kā pieredzējis mūzikas industrijas pazinējs viņš skolo arī topošos mūzikas biznesa censoņus, lasot lekcijas augstskolās.

 

 

JOPROJĀM LATVIJAS LABĀKAIS ĢITĀRISTS

Daiga Mazvērsīte, Mūzikas saule

Darba kabinetā, firmā Remix MM stāv klavieres, kuras pa laikam uzspēlē Aivara Hermaņa darba kolēģis Alfrēds Madžulis. Arī Aivars pats pie tām piesēžas, ja jāizstrādā kāda skaņdarba muzikālā ideja. Savulaik mūzikas skolā viņš spēlējis fagotu, pirms tam akordeonu, taču pirmkārt Latvijas mūzikas dzīvē viņš pazīstams kā lielisks ģitārists. "Padomju laikā profesionālai koncertdarbībai bija zināma līdzība ar mūsdienu mūzikas industriju pasaulē : bija iespēja visu laiku spēlēt un es varēju būt tikai un vienīgi ģitārists. Tu domā tikai par mūziku, ar to regulāri nodarbojies, tātad neglābjami attīsties. Ja jāspēlē trīsdesmit koncerti mēnesī, lai arī kāds tu duraks būtu, neglābjami iemācies spēlēt - vienkārši nav citas izejas! Tagad daudzas grupas uz koncertskatuves uzspēlē labi ja trīs reizes gadā - tā viņi nekad neiemācīsies labi spēlēt," konstatē Hermanis, kurš kā pirms divdesmit, tā pirms desmit gadiem regulāri tika atzīts par vienu no Latvijas labākiem ģitāristiem. Arī tagad kā teicams improvizētājs viņš gatavs "ielekt" vai jebkurā koncertsastāvā, kaut spēlēt neiznāk ļoti daudz, tomēr - vismaz pāris reizes mēnesī. 

- Spēlēju ar Raimondu Paulu viņa koncertos. Ar Raimondu Macatu mums ir tāds “prezentāciju orķestrītis”, reizēm spēlēju arī ar Uldi Marhilēviču. Mūs aicina bankas, firmas, uzstājamies Prezidentes rīkotās pieņemšanās - tiem kam ir pietiekami naudas, lai mūs aicinātu. Es to daru galvenokārt tāpēc, lai neaizmirstu spēlēt ģitāru. Neeju spēlēt naudas pēc, tomēr aiz cieņas pret sevi nespēlēju par pārdesmit latiem, tad jau labāk par  velti… Gadās arī pa studijas ierakstam.

- Daudzi lieli aktieri saka, ka, lai arī cik gadi pavadīti uz skatuves, pirms katras izrādes ir uztraukuma trīsas. Vai arī tu ko līdzīgu jūti pirms koncerta?

- Principā jā, tas atkarīgs no projekta, mūziķiem, ar ko kopā jāuzstājas. Ja kopā spēlē īsti mūziķi – spēlēšanas brīnums notiek. Prezentācijās gan ir tā, kā ir, bet mēs ar Macatu spēlējam softdžezu, izimprovizējamies uz nebēdu - taisām atrakcijas paši priekš sevis. 

- Pirmkārt priekš sevis laikam radīts arī jaunais instrumentālās mūzikas albums Mans laiks.

- Runāju jau nez cik sen, ka gribu ierakstīt albumu. Bet pie tā strādāt sāku tikai pērnā gada oktobrī, pārsvarā brīvajā laikā - vakaros, naktīs. No populāriem meldiņiem skan Marhila Lūgums, mans gabals no Ievas un Igo cikla, kā arī viens man ļoti mīļš Imanta Kalniņa darbs no mūzikas lugai Mīla, džezs un velns - "Mans laiks ir mans, un es to pērku..." Ir arī Paula Mežrozīte, kas ir viens no pirmajiem gabaliem, kad es sāku spēlēt ģitāru. Kopumā tas ir softdžezs, “dūmu”džezs... 

- Mans laiks... Kurš ir bijis tavs zelta laiks?

- Kad spēlēju ģitāru sešas, astoņas stundas dienā. Un tā kopš septiņpadsmit gadu vecuma gadus piecpadsmit no vietas. 

Pirmā ģitāra tika “izzāģēta” ar tēva palīdzību; kādai tai jābūt, noskatījāmies bildēs ar bītliem un rollingstouniem. Salasīju kaut kādas krievu ģitārstīgas, bet neviens nemācēja sešas stīgas pareizi uzskaņot. Mans tēvs, kā daudzi latvieši, bija izsūtīts Sibīrijā, kur  iemācījās spēlēt septiņu stīgu ģitāru. Pirmos akordus noskatījos no viņa. Man bija gadi vienpadsmit, kad sāku strinkšķināt. Apzinātā tīņa vecumā nekas cits negribēju būt kā vienīgi ģitārists. Jūras malā dzīvojot, varējām dzirdēt rietumu radio, un mūzika bija arī zināms protests, reizē pašrealizācija hipiju laikos.

- Tagad datorizētajiem jauniešiem tas izklausās kā akmens laikmets - paštaisīta ģitāra...

- Jā, bet kad tu izgudro pats savu “divriteni”,(tas, protams, prasa daudz laika), tad izmācies tā riktīgi! Visus paņēmienus atklāju pats, kaut ietekmējies esmu no daudziem ģitāristiem - klausījos, mācījos, kopēju harmonijas. Mani septiņu gadu vecumā aizveda uz mūzikas skolu. Iestājeksāmenus nokārtoju, bet tur gribēja, lai spēlēju trompeti, kas man galīgi neinteresēja. Māte pēc izglītības ir kordiriģente, tā ka notis es apguvu un mājās. Nedaudz spēlēju akordeonu. Pēc astotās klases beigšanas iestājos Liepājas mūzikas vidusskolā - fagota klasē, kur nomācījos līdz trešajam kursam. Spēlēju simfoniskā orķestrī, bet tad veselības dēļ vairs nevarēju pūst. Pārgāju uz tautas instrumentu nodaļu - klasisko ģitāru, ko jau biju nedaudz apguvis spēlējot dažādās grupelēs elektroģitāru. Tolaik es spēlēju ģitāru vairāk kā desmit stundas dienā - skolā, darbs krogā, grupu mēģinājumi.

- Un kad atnāci uz Rīgu?

- Mani uzaicināja uz Suvenīru Ādažos. Tur man iedeva arī, kur dzīvot - apprecējos padsmit gados, sieva, piedzima bērns. Tad darbu piedāvāja Uldis Stabulnieks savā ansamblī filharmonijā, tur gads, tad Tip Top, kur sabiju pāris gadus. Tad Zigmars Liepiņš  uzaicināja uz Modo, kuru pēc gada pārsauca par Opus. Tad “lielā revolūcija” Filharmonijā, kad visus mūs izdzenāja... Tolaik jau piestaigāju pie Paula uz Radio orķestra ierakstiem, un mani paņēma bendā par ģitāristu. Pagāja gads, un Pauls teica: "Es varbūt dabūš' naud', varēs nopirkt instrument's. Vai tu vari savākt blici no tiem labākajiem?" Solīju pamēģināt, un tā radās Remix.. Pauls tiešām dabūja naudu, un mēs izvēlējāmies labāko, kas tolaik bija. Pasūtīju trīs ģitāras - speciāla modeļa Fender, tādu sarkanu, ar ragiem, akustisko Ovation un vēl Gibson ...Pauls deva studiju katras nedēļas nogalē, bija zināms plāns - kādi seši gabali mēnesī jāieraksta, bet pārējais laiks piederēja mums. Pusotra gada laikā ierakstījām ap divsimt muzikālu numuru, arī daudz pavadījumu- Pugačovas, Ļeontjeva, Vaikules platēm ar Paula dziesmām. Bet visi, izņemot Žeņu Ščapovu, arī paši komponējām. Pirmos gadus gāja braši, bet tad jau Marhils saka: "Eu, nāk atkal piektdiena, vells, man nekā nav... Davai, izdomā tu kaut ko!" Tad Pauls aizgāja par kultūras ministru, progresīvais vadonis Ķezbers - uz Maskavu, un radio atgriezās autoritārā kārtība, kas lika mums saprast ka neesam šajā mājā vēlami. Remix sāka patstāvīgu, tirgus ekonomikā balstītu saimniecisku darbību, kuras sākums bija Komjaunatnes garantēts kredīts. To ieguvām caur Liepājas jaunatnes centru, kas bija pirmais šāda veida uzņēmums ar tirgus saimniecībā balstītiem saimniekošanas paņēmieniem Padomju Savienībā. Eksperiments !Aizgājām no Radio pliki un nabagi, man bija kaut kāda ģitāra, Marhilam taustiņš, Žeņam - bass, un janvāra sākumā jau aizbraucām uz desmit koncertiem Kijevā. Sākām mācīties saimniekot, maksājot Jaunatnes centram desmit procentus, atdodot kredītu. Tad arī sākās Remix, kā saimnieciski patstāvīga grupa. Pie mums kā menedžeri strādāja Ēriks Naļivaiko, Alfrēds Madžulis. Vispirms menedžments bija lai nodrošinātu mūsu grupu, tad sākām rīkot arī citu mūziķu koncertus. Atvedām Berlux no VDR, kam sekoja arvien vairāk rietumu mūziķu koncertu, bet mērķis mums bija viens - dabūt Remix’am kontraktu Rietumos. Un dabūjām arī! Tas tolaik bija pilnīgi neticami! Vairāk, kā gadu nodzīvojām Amerikā, Remix transformējās par Rigu, piedzīvoja vairākas sastāva maiņas, bet tā bija fantastiska pieredze. 

- Tev kā ģitāristam tieši Amerika bija lūzuma posms, jo atgriezies jau kā menedžeris, nevis mūziķis.

- Tas sākās ar periodu, kad aizgājām no Radio, kur jau tad veicu pusvadītāja funkcijas. Visi jau vienmēr taisās nost no organizatoriskām lietām - nu, lai Aivars! Nu, labi, jau Liepājas laikos vadīju orķestri un pieredze darbā ar cilvēkiem bija. Bet, kad nodibinājām firmu, tas jau bija nopietni - sākās “rietumu” grāmatiņas par ekonomiku, konsultējos ar speciālistiem, pētīju, kā process darbojas. Tā mākslinieciskā darbība no manis atvirzījās tālāk un pārgāja pie Marhila. Viņš bija “mākslinieciskāks” tips par mani. Amerikā mūsu projektam nomainījās producents. Jaunais producents deva priekšroku melodiskam hārdrokam, kas nebija īsti Remix stils. Vajadzēja mainīt mūziķus, bet man deva pāris dienas, lai izdomāju - būšu mūziķis, vai menedžeris, jo industrijā to nevarot apvienot. Man jau bija trīsdesmit četri gadi un interesēja mūzikas biznesa process...

- Tātad, ja Hermanis bija ģitārists un administrators, no tā brīža ir otrādi. Un, atgriezies Rīgā, uzņēmi jaunus apgriezienus!

- Struktūrvienībā JKF - Jaunatnes Komercfirmā - Remix bija viena no apakšnodaļām, ko vēlāk formalizējām par SIA. Kļuvu direktors. Rīkojām visvisādus šovus, un man sevi nācās sadalīt - pragmatiskās un mākslinieciskās intereses vajadzēja līdzsvarot. 

- Kuru mūziķu koncerti bijuši tavas radošās, mūziķa dvēseles uzvaras?

- Džo Zavinuls, Billijs Kobams, Bjorka arī Deivs Brubeks. Zavinuls visvairāk, jo Weather Report man bija blice numur viens. Un, kad Zavinulu redzēju dzīvu un mēs iedzērām šnabīti un parunājām, kā tur bija ar Jaco Pastoriusu. Pēc tā var arī nomirt! 

Jebkurā gadījumā pragmatiskajām interesēm jābūt primārajām, un mūsu kļūda, kad Rock Summer '96 muzikants mūsos ņēma virsroku. ZZ Top uzaicināšana kļuva par mūsu finanšu problēmu cēloni, jo nebija nepieciešama tik dārga grupa. Būtu atveduši Gariju Mūru par trīs reiz mazāku cenu, finanšu rezultāts būtu pavisam cits, bet mākslinieciskais nebūtu sliktāks.

- Vai ir bijis kāds mūziķis vai grupa, kuru tu pats nevari ciest, bet ar kura koncertu varēji nopelnīt?

- Neatceros gadījumu, kad mēs būtu aicinājuši kādu, lai tikai nopelnītu naudu, ja show uzskatām par sliktu. Tā ir tā problēma, jo mēs abi ar Fredi - projektu direktoru – esam sirdī mākslinieki. Tas kas kaut kādā mērā traucē pragmatismam. Piedāvā jau viskautko... 

- Vai taisnība, ka pēc Rock Summer parādus maksājāt gadu?

- Trīs gadus! Šajā lielajā, trīs dienu pasākumā visu bijām izplānojuši, viss gāja kā pa diedziņu un nekādu citu ķibeļu, izņemot finansiālo, nebija. Bet tāds ir show bizness, un pēc šīs pieredzes vairs neļaujamies  emocijām. 

- Parastam cilvēkam, šķiet, nemaz nav aptverams, kā mūzikas bizness funkcionē?! Cik un vai vispār iespējams šeit ar koncertu rīkošanu nopelnīt, cik naudas dod sponsori un atbalstītāji; ar ko riskē organizētāji?

- Latvijā jau vēl nemaz nav koncertindustrijas, jo ar to nodarbojas ļoti maz firmu. Kādas trīs latviešu un piecas krievu kompānijas, un pēdējās kopumā attīstās daudz pareizāk: viņiem nekad nav bijis valsts atbalsta. Neviens krievu promoters nevar atļauties uzaicināt mākslinieku, ja zālē sēdēs divdesmit cilvēku. Tāpēc viņiem uz Krievijas teātra izrādēm biļetītes maksā no 5 līdz 20 Ls, un ir anšlāgs! Latviešu teātri bļauj, ka cilvēkiem nav pirktspējas, bet, ja notiek kaut kas vērtīgs, nauda vienmēr parādās. Remix rīkotie koncerti pārsvarā notiek uz kasi jeb ieņēmumiem, nevis sponsoriem. Aprēķins ir vienkāršs: zālē ir tik vietu, par biļeti šī auditorija var samaksāt tik un tik, tātad budžets var būt tāds. Honorārs, citi izdevumi, un, ja no iespējamā ieņēmuma  varētu pāri palikt desmit, piecpadsmit procentu peļņas mēs riskējam. Tikko te iejaucas valsts ar savu “sociālismu”, šis princips netiek ievērots - Kāds fonds iedod naudu un nevienu vairs neinteresē, cik zālē publikas. Recenzijās rakstīts, ka Lielā māksla, bet zālē ir tikpat cilvēku, cik uz skatuves. 

- Bet, ja uz Džo Kokeru atnāk tikai desmit tūkstoši klausītāju, kā tad var nosegt milzīgās izmaksas ar visiem sponsoriem?

- Principā jau varētu, kaut gan tur nebija pat to desmit tūkstošu. Bija divas lielas kļūdas: nepareiza apsardze, kas laida iekšā publiku par piecīti, un otra - naudas pārtēriņš vairākās pozīcijās. Arī biļetes cena pēdējā dienā - 18 Ls! Neprāts! 

- Tātad teorētiski ir iespēja sarīkot Tērneres koncertu Rīgā un gūt peļņu?

- Nē, Latvijā nav, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka uz šādiem koncertiem līdz šim nav  atnākuši vairāk par desmit tūkstošiem.

- Bet uz Čikāgas Piecīšiem Mežaparkā bija piecdesmit, ja ne visi simts krūmos!

- Tas bija pirms desmit gadiem, un biļete maksāja latu, bet Tērnere maksā to, ko maksā. Man nav pamata domāt, ka uz Tērneri par 20 Ls atnāks divdesmit tūkstoši, ja iepriekš nekad tas nav noticis. Varbūt arī par piecīti atnāks trīsdesmit tūkstoši, bet - kurš būs pirmais, kas riskēs?! Es, piemēram, domāju, ka uz Eltonu Džonu jūlijā nesanāks sešpadsmit tūkstoši, pat ja visas biļetes maksātu tikai 9 Ls, bet rīkotāji apgalvo, ka tās jau ir izpārdotas...

- Visa dzīve - viena vienīga matemātika!

- Jā, tāmes ir simtiem, taču vajadzīgs arī fīlings: kā tas varētu patikt “mērķa grupai”. Piemēram, es garantēju pilnu Kongresu namu atkal uz Slade. Mūsu bizness gan dalās -astoņdesmit procentu pasākumu ir ārzemju koncerti, divdesmit - pašmāju. Šogad rīkosim festivālu Liepājas Dzintars, kur mūsu pamatkoncepcija ir - celt kopējo kvalitāti, nevis veicināt popularitāti ar lielu hedlainer. Apmeklējums ir galvenais kvalitātes rādītājs, jo skatītājs balso ar savu maciņu.

- Ja tu uzaicinātu Hameleonus un Favorītu, varbūt ļaužu saskrietu, ka biezs!

- Bet es meklēšu saprātīgu kompromisu starp to, kas manā izpratnē ir mūzika un kas nav! Piektdien būs atklāšanas koncerts, visticamāk ar simfonisko orķestri - mērķgrupai no trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem. Sestdienas vakars būs balstīts uz latviešu roku un popmūziku un varbūt spēlēs viena lielāka grupa no rietumiem. Tradicionālais konkurss strikti būs balstīts tikai uz jaunām grupām, jo mūsu mērķis ir atklāt jaunus vārdus, nevis pārliecināties vēlreiz, ka Zig Zag māk spēlēt. Konkurss notiks vairākās kārtās, un fināls būs sestdien no divpadsmitiem līdz sešiem. Naktīm producents būs kāds deju mūzikas speciālists, un tur skanēs moderna deju mūzika, varbūt arī būs kāds viesdīdžejs, kāda grupa. Svētdien būs bērnu koncerts, džeza koncerts ar Liepājas bigbendu, un vakarā -noslēguma koncerts ar konkursa laureātiem. Būs arī brīvā skatuve pilsētā, sestdien pa dienu maza neesošās mūzikas industrijas konferencīte.

- Tomēr, atskatoties pagātnē, Remix un tavs vārds saistīts ar pāris maziem skandāliņiem, piemēram, pērnajā rudenī it kā nepamatoti atceltajiem Vitālija Solomina koncertiem.

- Nevis koncertu, bet teātra izrādi, un mums bija vienošanās, ka strādāsim uz kasi. Bet ar kasi bija gaužām bēdīgi - cilvēki nepirka biļetes, varbūt tāpēc, ka septembris un jauks laiks. Mums nekas cits neatlika, kā izrādes atcelt - vienīgā izeja, lai neciestu zaudējumus. Un kā justos pats Solomins, izgājis uz skatuves un redzot, ka aizpildīta ir tikai trešdaļa zāles? Mūsu praksē gan bijuši trīs šādi gadījumi: pašas darbības sākumā, kad atcēlām Bad Boys Blue koncertu Sporta Manēžā, kas iekrita pirmajās maija siltajās dienās un biļetes nepirka ne vella. Trīssimts pārdotas biļetes uz Manēžu! Tad vēl Solomins, un nesen Argentīnas tango šovs Kongresu namā, turklāt labi pārdots.: Argentīnā notika streiks, lidosta un ceļi slēgti, transports nekursē - dejotāji vienkārši nevarēja atbraukt, un nācās biļetes atdot atpakaļ.

- Un jājautā arī par Muzikālo teātri, par kuru tev bija tik lieli plāni, bet kura vietā tagad ir naktsklubs un kazino.

- Tie partneri, ar kuriem mēs šo projektu uzsākām, man “pārmeta” - viltoja dokumentus Uzņēmumu reģistrā un izstūma mani no šīs lietas. Arī pirms tam viņi nepildīja savas saistības; bija jau dažāda pieredze ar krievu show biznesu, bet, ka tā notiks, nebiju gaidījis. Mēs tiesājamies, diemžēl manā rīcībā nebija kāda paraksta oriģināla, līdz ar to nevaru pierādīt viltojumu. Procesā ir arī daudz citu likumu pārkāpumu.

- Ciktāl tu esi Dons Kihots un arī pēc šīs neveiksmes gatavs turēties pie muzikāla teātra idejas? Varbūt kāda celtne ir noskatīta?

- Ja būs iespēja, mēģināšu vēlreiz. Bet padomju laika ēkas ir celtas, nerēķinoties ar pašreizējās ekonomikas principiem: tajās ir daudz lieku palīgtelpu, jāiegulda miljoni remontā un lētāk iznāk uzcelt jaunu nekā rekonstruēt veco. Tad vajadzīgs ieguldījums uz piecdesmit gadiem - kas to var apmaksāt? Bankas ir orientētas uz “cietu lietu”, nevis intelektuālo produktu kreditēšanu. Mums, miljonu pilsētā, katrā nedēļas nogalē vajadzētu būt kādam lielam šovam - džezam, mūziklam, paskaties, kas notiek Zviedrijā! Protams, tas saistīts ar cilvēku primāro vajadzību apmierināšanu, vispirms ēst, tad kino.

- Par ēšanu... Astoņdesmitajos klīda baumas, ka Hermanis ir veģetārietis, turklāt nodarbojas ar jogu, kas tobrīd bija ārprātīga eksotika!

- Tas sākās, kad spēlēju Modo kopā ar Ščapovu: viņš jau bija iesācis, bet es to darīju ar pragmatisku mērķi. Saslimu ar dzelteno kaiti, un, tā kā caur aknām biju izfiltrējis diezgan daudz alkohola, bija štruntīgi ar veselību. Riju tabletes, kas nepalīdzēja, un tad Žeņa man ieteica badoties. Reizē nāca visādas grāmatiņas - interese šajā virzienā bija tāpat... Garīgajā plāksnē tā turpinās arī tagad, fiziskajā - ja slikti ar veselību. Jau no jaunības nekāds veselīgais tips nebiju, esmu izslimojis visu iespējamo: sirds, plaušas, kunģa čūla, kā jau daudziem mūziķiem, bet no visām kaitēm laimīgi esmu ticis vaļā. 

- Un kā ar mūžīgo problēmu - mūziķis un alkohols?

- Man vairs nesagādā nekādu kaifu šis stāvoklis, ja nu pāris glāzītes kā kompensācija stresa noņemšanai. Arī organisms norūdījies - izdzeru ar večiem pudeli viskija, bet dulls nepalieku! Starp citu, pīpēt sāku tikai Rock Summer laikā, kad Marlboro bija sponsors. Pirms diviem gadiem man uzdāvināja pīpi - pārgāju uz to.

- Ja darbs tev aizpilda deviņdesmit procentus dzīves, kam paliek pārējie?

- Lasīšanai. Pārsvarā ekonomika, filozofija, vēsture; daiļliteratūru neesmu lasījis gadus desmit. Mūziku klausos. Apmēram pēc vārdiem zinu, ko no mākslinieka var sagaidīt un sekoju viņa daiļradei. Rietumos, nokļuvis lielā ierakstu bodē, ja ir laiks, lēnām izklausos jaunos. 

- Pieminēji lasīšanu, bet pats esi no tiem komponistiem, kuri vārdus savām dziesmām neraksta.

Arī uz zīmēšanu man talantu nav. Reizēm uzrakstu kādu rakstu avīzēm,  projektus. 

Hobijs?

Esmu jau no bērnības nodarbojies ar motosportu: jaucis un licis kopā motorus, braucis laivu sacensībās. Tehnika interesē - varu mašīnu salabot. Neiet tualetē ūdens: izjaucu bunduli, paskatos, kas par lietu, sataisu, bet tas ir tiktāl, cik man ir interesanti. Ja nav interesanti, labāk kādam samaksāju un pats lasu grāmatu.

GRĀMATA

Mājas Viesis, 18. augusts, 2006.

Vija Beinerte

AIVARS HERMANIS. Ģitārists, aranžētājs, komponists, producents. Arī kultūras menedžmenta lektors Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantiem. "Arēna Rīga" pasākumu direktors. Nu jau desmit gadus viņa darba instrumenti ir galva un dators, bet ģitāras spēle un grāmatu lasīšana – aizraušanās un neatņemama dzīves daļa. 

Vai atceros savu pirmo grāmatu?

"Staburaga bērni". Labi atceros – tā bija pirmā nopietnā grāmata, ko pats izlasīju. Vecāmāte jau bija to lasījusi man priekšā, neskaitāmas reizes, bet tad es to izlasīju patstāvīgi – no vāka līdz vākam, šķiet, otrās klases sākumā. Pirms tam protams bija visvisādas bilžu grāmatas, kurās lasīju parakstus zem attēliem, kā jau visi. 

Tava vecmāmiņa – esmu dzirdējusi jaukus stāstus par viņu un grāmatām... 

Kad biju mazs, vecāmāte man lasīja priekšā – daudz un bieži. Reizēm viņa pirka bērnu grāmatas arī vācu, angļu un krievu valodā. Atceros – bija tādas krāsainas, atveramas, tur visvisādas instalācijas iekšā, tad lūk, viņa ar acīm lasīja tekstu un uzreiz man tulkoja latviski. Vecāmāte visu mūžu bija pavadījusi grāmatnīcās – sāka Latvijas laikā kā palīg pārdevēja un beidza kā Liepājas Centrālās grāmatnīcas direktore. Gandrīz visas latviešu valodā izdotās grāmatas bija atrodamas viņas mājas bibliotēkā. Laikam jau svarīgi arī tas, ka mani vecvecāki – viņi vienmēr lasīja. Vecaistēvs, kurš nu nekādi nebija humanitāras ievirzes cilvēks – profesionāls sportists, sporta skolas dibinātājs, treneris, trīs olimpiādēs piedalījies, – cik viņu mājās redzēju, viņš vienmēr lasīja. Un bērnam taču arvien gribas darīt to, ko dara pieaugušie. Kad iemācījos gana raiti lasīt, vecāsmātes bibliotēka arvien bija manā rīcībā, mēs dzīvojām privātmājā – es otrajā, viņa – pirmajā stāvā.

Grāmatu izvēle. Kāda tā bija agrāk un kāda ir tagad?   

No gadiem desmit divpadsmit aizgūtnēm lasīju daiļliteratūru, latviešu, krievu, skandināvu, amerikāņu, Tolstoja "Annu Kareņinu", Dostojevska "Idiotu" – visu, kas bija atrodams mājas bibliotēkā. Lasīju ātri un daudz. Līdz gadiem divdesmit – pārsvarā daiļliteratūru, reizēm arī kaut ko rotoprintētu, no tās literatūras, kas oficiāli tolaik nebija pieejama. Pamazām tīro daiļliteratūru nomainīja daiļliteratūra ar vēsturisku un filozofisku ievirzi. Un tad ap trīsdesmit pieciem gadiem – klikšķis. Kopš tā laika neesmu izlasījis nevienu romānu, nevienu garo stāstu. Dzeju gan lasu joprojām, tiesa, reizēm vairāk tīri profesionālas intereses dēļ – varbūt noder kādai dziesmai. Pēdējos piecpadsmit gadus lasu grāmatas par psiholoģiju – Freidu, Jungu, lai izprastu sevi un caur sevi arī citus, lasu arī pētījumus par vēsturi, reliģiju, ekonomiku. Pēdējā laikā mani interesē socioloģija, gribu atkost tās likumsakarības, kas nosaka sabiedrības veidošanos un attīstību. Filozofijā mans autors ir Pjatigorskis, esmu lasījis vairākus viņa darbus. 

Vai tu tikai lasi par budismu un jogu vai to arī praktizē?

Jogu arī praktizēju. Tikko biju sācis spēlēt "Modo", dabūju dzelteno kaiti. Un tad – formāli it kā vīruss nokauts, bet bilirubīna līmenis nekrīt, pašsajūta nelāga. Tiesa, akniņas ar alkoholu jau biju pabojājis, tāpēc nu jāēd kaut kādas ripas. Un tad basists Jevgēņijs Šapovs, kas vēlāk palika Norvēģijā, bet tolaik vēl spēlēja "Modo", viņš man saka – beidz rīt ķīmiju, sāc badoties. Žeņa savulaik svēra 120 kilogramus, tāds pats metējs un pīpētājs, kā jau visi muzikanti, bet nu jau pusotru gadu nodarbojās ar jogu – viņš man bija dzīvs piemērs! Tā es atmetu ripas un sāku praktizēt jogu. Mēs ar Žeņu daudz runājām par jogas garīgajiem aspektiem, tolaik arī Kaspars Dimiters bija pie mums ansamblī – tāda laba kompašaka. Rezultāts bija pārsteidzošs – es tiku vaļā no visām daudzajām kaitēm, ko iepriekšējā dzīves posmā biju salasījis. 

No ieradumiem arī?

No dzeršanas, no neapzinātās tieksmes iedzert. Tagad varu iedzert, varu nedzert, pa diviem gadiem reizi varbūt uznāk klikšķis – varu izdzert pudeli viskija. Bet tas, ko cilvēks cer iegūt iedzerot, pēc kā tiecas, no tā esmu brīvs. Problēma jau nav ķermenī, bet apziņā jeb softā, ja runājam datora analoģijās. 

Atgriežoties pie grāmatām – ko tev nozīmē lasīšana? 

Lasīšana – tās ir ne tikai grāmatas. Lasīšana klasiskā veidā ir viens no veidiem, kā iepumpēt smadzenēs kaut kādus baitus. Bet ir jau arī citi. Var teikt – man grāmatu lasīšana ir galvenais informācijas ieguves veids, otrs ir nets jeb globālais tīmeklis, kurā viss ir atrodams, trešais ir komunikācija ar cilvēkiem – interesantiem, gudriem, neparastiem, tādiem, kas ir profesionāļi savā jomā, pat ja es ar šo jomu neesmu saistīts. 

Jau gadus desmit tavs ikdienas darba instruments ir galva un dators. Bet ģitāra – cik bieži tā? 

Tagad reti, ja salīdzinām ar to laiku, kad biju profesionāls ģitārists – no gadiem sešpadsmit septiņpadsmit līdz kādiem trīsdesmit sešiem trīsdesmit septiņiem gadiem. Tagad elektroģitāru spēlēju varbūt trīs reizes gadā, akustisko ģitāru – reizi nedēļā. Džeza projektos, ierakstos, bet tā regulāri, ik dienu – vairs ne.

Kurā brīdi saprati, ka ģitāras spēle no profesijas kļūst par vaļasprieku?

Lūzuma punkts bija, kad beidzās "Remix" Amerikas projekts, un mēs atgriezāmies Rīgā. Amerikā es biju gan menedžeris, gan ģitārists, kas, ja tā nopietni runājam, nav labi. Man vajadzēja izšķirties – menedžeris vai ģitārists. Apsvēru visus par un pret un nolēmu – menedžeris. Viss, kas ar mani kā ģitāristu varēja notikt, bija jau noticis, man nebija pārāk viegli sev atzīties, bet tā bija. Turklāt menedžmenta un ekonomikas lietas mani vienmēr ir interesējušas. Tagad varu teikt, ka izrāžu industrijas nozarē (tirgus ekonomikas izpratnē) esmu viens no kādiem trim četriem Latvijā, kurš “prot rēķināt” šajā jomā. 

Ko patlaban lasi? 

Kisindžera "Diplomātiju". 

Kādas trīs grāmatas šobrīd vari saukt par savām? 

Neglorificēju ne lietas, ne grāmatas. Bet no tām, kas ir procesa sastāvdaļa, varu nosaukt Filipa Kotlera un Džoannas Šefas "Visas biļetes pārdotas" – fundamentāla grāmata par dažādiem izrāžu mārketinga un menedžmenta aspektiem. Tad Jāņa Rozes apgādā izdotais rakstu krājums "Cilvēku, zīmolu, mediju un kultūras menedžments" – ne tāpēc, ka tajā ir arī mans raksts – ar interesi izlasīju visus. Krājumā ir mūsdienīgi pētījumi nozarē, kas palīdz izprast tendences. Un vēl, G. Počepcova sastādīts krājums "Imidžoloģija” – tas palīdz papildināt zināšanas sabiedriskajās attiecībās, jo paralēli pamata darbam bieži piedalos dažādu, ar sabiedriskajām attiecībām saistītu  projektu veidošanā.  

Kopš 2004. gada tu esi Kultūras ministres ārštata padomnieks kultūrekonomikas  jautājumos. Projekts Jaunie "Trīs brāļi" – vai tas ir prioritārs un ekonomiski pamatots? 

Diemžēl man nav bijusi iespēja iepazīties ar projekta “Trīs Brāļi” ekonomiskā pamatojuma aprēķiniem. Šī projekta sakarā ministres kundze man padomus nav prasījusi…

Tevis pieminētais Aleksandrs Pjatigorskis reiz teica, ka viņa dzīvē galvenais ir prieks, ko sniedz domāšana. Kas ir galvenais prieks tavā dzīvē? 

Pievienojoties lielā domātāja teiktajam varu to vēl papildināt ar Mūziku - dievišķās harmonijas augstāko izpausmi.

 

KUR IR TIE SVARI

Uldis Rudaks, Sestdiena, 2015

Miers, kas nāk no Aivara Hermaņa balss intonācijas, stāstot par sevi vai savām darbībām, nepārprotami rada iespaidu, ka viņš uz visu lūkojas ar vēsu prātu. Aptuveni šāda runas maniere bieži raksturīga cilvēkiem, kuri flegmatiski spriedelē par visādām tēmām, paši tajās neiejaucoties un nemaz arī nelolojot cerību to izdarīt, kaut zina atbildes teju uz visiem jautājumiem, atšķirībā no tiem, kuru rokās ir vadības groži. Biežāk gan radošu, gan biznesa darījumu cilvēku vidū pierasts redzēt mūžam satrauktus un skrejošus, pārspīlēti lietišķus vai lišķīgus indivīdus, kontakts ar kuriem ir nepatīkams vai izraisa līdzjūtību, citos gadījumos, arī nepatiku. Tomēr liekas, ka šis miers, pat ja tas tāds tikai šķiet, ir Aivara Hermaņa panākumu atslēga. Jau tas, kā viņš ap 1980. gadu Ulda Stabulnieka grupā dziedāja popdziesmiņu Svari, Aivaru uzreiz patīkami izcēla citu tajā pašā senajā Jaungada televīzijas pārraidē redzēto dziedātāju vidū. Bet arī iepriekš slaido gara auguma ģitāristu, kurš pēc skata nemaz neatgādināja rokzvaigzni, tomēr televīzijas kameru priekšā gorījās vairāk nekā pie mums ierasts, bija grūti nepamanīt. 

Aivars ir mūzikas autors, iespējams visu laiku erotiskākajām dziesmām latviešu popmūzikā – tās dzied Ieva Akuratere un Igo 1990. gada vinila platē Klusums starp mums. Kad Aivars strādājis kā ierakstu producents ar Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli, tie paklausīgi sekojuši viņa norādījumiem jeb „čakarēšanai”, kaut varbūt šķiet absolūti nesatricināmas superzvaigznes. Kā pats saka, faktiski ar pirmo pāli, kas tika iedzīts zemē Arēna Rīga celtniecības sākumā pirms aptuveni divpadsmit gadiem, nu Aivars iesaistīts tās darbībā – sākumā iedevis mazo pirkstiņu, piekrītot būt konsultants ar pamatīgu koncertu rīkotāja pieredzi Remix Producentu grupas vadītāja darbā, bet tad ievilkts tajā visā arvien dziļāk. Nodarbojas ar organizēšanu, plānošanu, veido attīstības tabulas. Tam visam piekritis tikai ar noteikumu, ka nebūs no rīta jāiet uz darbu deviņos, bet varēs nākt, kad gribēs. Bet tik un tā nereti sanācis, ka darba diena ievilkusies no rīta līdz vēlam vakaram.

Labais un sliktais policists

Atšķirībā no lielākās daļas mūziķu, kurus rokenrola viļņi mētā šurpu turpu, Aivars arī savā privātajā dzīvē ir ļoti stabils - jau vairāk nekā četrdesmit gadu viņš dzīvo laulībā ar vienu sievieti un piekrīt, ka kopdzīvē, tāpat kā biznesā, ir vajadzīga nosvērtība, kas laikam būs viņam raksturīgākā īpašība, bet kur to ņemt? Par to viņš uzdevis jautājumu arī tajā jau minētajā, vienā no retajām dziesmām, ko dziedājis pats: „Kur ir tie svari / Kas visiem der / Kas saules gaismu / Un ēnas sver / Kas vīru laimi / Un bēdas sver…” Dziesmā atbilde tā arī neatskan, bet šķiet, ka sevī Aivars to nēsā gan. Iekšēji jau šie svaru kausi ne vienmēr esot līdzsvarā un bieži vien uzcepoties ne pa jokam, bet esot iemācījies savaldīties. „Cilvēki ir dažādi. Katram savs un tu nevari savas pravas kačāt. Bet nu, ir atsevišķi brīži, kad jārīkojas diezgan autoritatīvi gan drošības apsvērumu, gan menedžmenta dēļ, jo citādi viss saietu dēlī.” Savulaik, Remix PG aktīvajā periodā viņa partneris bija Alfrēds Madžulis, nu jau nelaiķis, kurš bija kā pretstats, atrodot iespēju izteikt pārmetumus vai katram pretimnācējam. Piemēram, šī raksta autoram, ka viņš deviņdesmito gadu vidū atbraucis pie viņiem uz biroju nevis ar inomarku, bet ar kapeikām - bēškrāsas žiguli, pats iekāpjot pavecā, toties vācu mašīnā. Citā reizē Bjorkas preses konferencē Madžulis nostājās žurnālistu priekšā un draudēja, ka tūliņ nāks superzvaigzne, kura, ja gribēs, izšķaidīs visas fotogrāfu un operatoru dārgās kameras, un viņai par to nekas nebūs. Aivars pats saka, ka viņi tandēmā ar Madžuli bijuši kā labais un sliktais policists. 

Tik tālu nu ir

Šausmīgi skatīties uz to ciparu! – ievadot sarunu, kad esam iekārtojušies uz vakariņām Gan Bei restorānā veikala Mols otrajā stāvā, Aivars par visu sev ierastajā mierā smejoties nosaka un sākam spriedelēt, ka, ņemot vērā vidējā mūža ilguma pieaugumu, varbūt tas nemaz nav tik daudz. Aivaram pat ir diezgan tuvas ziņas par šo ciparu svārstībām. „Vēl pirms gadiem desmit vidējais vīrieša mūža ilgums tepat blakus Krievzemē bija 55-56 gadi. Latvijā bija drusku vairāk – kādi 62. Šobrīd laikam ir 67- 68. Ir tendence pieaugt, kaut līdz Japānas līmenim vēl tālu – tur vidējais ir pāri par 80,” saka Aivars un es piebilstu, ka japāņi turklāt pēc statistikas ļoti daudz smēķē, un ar plaušu vēzi mirst arī tie, kas nepīpē. Arī šīs legālās narkotikas nianses Aivars ir izpētījis. No nikotīna jau tās lielākās problēmas neesot, bet no tiem degšanas produktiem. „Ja pīpē elektronisko pīpi, velkot nikotīnu iekšā tīrā veidā, nav ne klepus, nekas. Tur ir tikai tvaiks, kas satur to narkotiku. Tagad tās ir ļoti labi atstrādātas. Protams, tagad viņus mēģina ierobežot regulāro cigarešu ražotāji, jo viņi ir konkurenti. It kā veselīgāk un tad cilvēki pāriet. Latvijas radio bija vesela pārraide, kur abu frakciju pārstāvji plosījās, aizstāvot katrs savu,” saka Aivars, kurš savulaik kūpinājis arī pīpi, ar ko eleganti pozējis arī fotogrāfiem, bet nu gan to vairs nedarot. „Ne dzeru, ne pīpēju - neko. Skrienu, bet tas nav labi, jo bojā muguru, tāpēc vairāk soļoju. No rīta ar jogu nodarbojos. Reizi nedēļā badojos. Gribu nomirt vesels.”

Aivaram nav nekādas ekonomista izglītības un arī skolā matemātikā bijis knaps trijnieks, bet viņa ikdiena ir aprēķinu veikšana gan Arēnā, gan konsultējot dažādu koncertu un festivālu organizatorus Latvijā un ārzemēs, palīdzot veikt kāda plānotā pasākuma panākumu prognozes utt. Viņš uzsver, ka galvenais, lai kaut jebkādām veiktajām darbībām būtu pievienotā vērtība. „Ja tu esi muzikants, spēlē un kāds tevi klausās, tad tev maksā naudu un nevis par to, ka tu esi beidzis konservatoriju, bet darba nav. Tu esi profesionālis tajā jomā, ar kuru tu gūsti pamata iztikas līdzekļus. Tas ir tas parametrs, ne jau diploms, jo tas tevi automātiski nekādā rangā jeb kastā neieceļ.”

Soli pa solim

Kā jau daudzi ar mūziku vai mūzikas biznesu saistītie cilvēki Latvijā, Aivars ir dzimis, audzis un mācījies Liepājā. Mamma, kordiriģente pēc izglītības, mācījusi bērnu vokālos ansambļus, strādājot par māksliniecisko vadītāju kultūras atpūtas parkā Pūt vējiņi, kas mazajam puikam deva iespēju skatīties koncertus un sapņot arī tikt pie tiem lielajiem džekiem uz skatuves. Tēvam bijusi ģitāra - vēl lēģerī Sibīrijā viņš apguvis krieviski čigāniskās ģitāras spēli. Aivars ņēmis un sācis to strinkšķināt, diletantiski iemācījies spēlēt arī akordeonu, kas vecākiem mājās bijis. Bērnu mūzikas skolā apgūt trompeti gan atteicies. Mācījies kādā septītajā klasē, kad vienpadsmitās klases čaļi, kuriem bijis ansamblis Senči, uzaicinājuši spēlēt taustiņus - ar gaisu pūšamas ērģelītes. Tur spēlējis Valdis Skujiņš, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā grupas Credo dalībnieks un Liepājas Domes aktīvists, tagad labi zināmais jurists Linards Muciņš un tagadējais datorfirmas Baltic Data īpašnieks Aivars Arums. Skolā mēģinājuši, bet krogā spēlējuši dejas. Kad lielie čaļi ballītēs gribējuši iet ar meitenēm uzdejot, vienu ģitāru iedevuši Aivaram uzspēlēt. Viņš uzsver, ka jau ar to „pareizo” – rietumu jeb roka skaņojumu. Jo ilgi esot spēlējis čigāniski krieviskā skaņojuma ģitāru, kāda bijusi tēvam. Bet tēvam bijusi arī laiva piestātnē, un turpat līdzās stāvējusi Zigmara Liepiņa tēva laiva. Viņš, vijolnieks būdams, arī ierādījis, kā „pareizi”, rietumu manierē, jānoskaņo ģitāra, un Aivars sapratis, ka nu tā jāmācās spēlēt no jauna. Tā nu, soli pa solim, kādos piecpadsmit gados jau kaut kā puslīdz strinkšķinājis ģitāru.

Ceļš līdz Remix

Vēlāk Aivars spēlējis Liepājas labākajā restorānā, kur pusotru gadu bijis orķestra vadītājs – kā jaunākajam viņam pārējie mūziķi, visi vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit, nobalsojot „uzgrūduši” šo pienākumu, jo tas nozīmēja klausīties no lentēm ierakstus, no tiem norakstīt notis visiem mūziķiem. Pēc tam vēl repertuārs jāiestudē, jāiet uz sapulcēm un jādresē solisti, kuri parasti bijuši bez muzikālās izglītības. Kā skola tā, protams, bijusi lieliska. Paralēli spēlējis dažādās rokgrupās. Piemēram, pirmajos Līvos, uz kuriem Juris Pavītols uzaicinājis. Un tad jau Liepājā palicis par šauru, jo viss, kas varēja notikt, bija jau noticis. Turklāt nav bijis, kur dzīvot ar ģimeni – Aivars ātri apprecējies un jau piedzimis bērns. Tad Ēriks Ceļdoms, kurš strādājis Ādažu kolhoza grupā Suvenīrs, piedāvājis ģitārista un mākslinieciskā vadītāja vietu ar labu algu un dzīvokli komplektā. Pēc pusotra gada piezvanījis Uldis Stabulnieks un piedāvājis iet uz viņa ansambli. Tas jau bijis darbs Valsts Filharmonijā. Pēc tam sekoja Tip Top, Modo, kas sākumā bija Raimonda Paula un pēc viņa aiziešanas Zigmara Liepiņa grupa. Drīz pēc tam, kad Modo nosaukums mainīts uz Opus, Aivars to atstājis, un Pauls viņam devis štata vietu Radio Bigbendā. Pēc tam Pauls ierosinājis savākt muzikantus un uztaisīt mazo grupu - radās Remix. „Pauls jau vienmēr trīs gājienus uz priekšu domāja savā dzīvē, zināja, kāpēc viņam to vajag. Viņam bija skaidrs, ka varēs dabūt valūtu caur Maskavu. Un dabūja arī - 100 000 dolāru – tā ir milzīga nauda. Varējām nopirkt labākos instrumentus un taisīt kvalitatīvus ierakstus. Jo pašiem pirkt būtu mežonīgi dārgi. Pirmās ģitāras bija paštaisītas. Manai pirmajai ģitārai trīspadsmit gados palīdzēja tēvs un viens galdnieks grifu uztaisīt.” Tagad Aivaram esot piecas ģitāras, un ar to esot vairāk kā pietiekami. Neesot nekāds baigais vācējs jeb kolekcionārs.

Amerikas sāga

Austrumeiropā sākoties pārmaiņām un dzelzs priekškaram atveroties, ASV ierakstu kompānijas sāka meklēt talantus vēl neapgūtajās zemēs. Gorky Park bija pirmie krievu roka vēstneši aiz okeāna, Boriss Grebenščikovs ierakstīja albumu Radio Silence ar Deivu Stjuartu Anglijā un arī Latvijā bija ieradušies producenti no Amerikas talantu meklējumos. Uz noklausīšanos Melodijas studijā izmēģināt spēkus un laimi bija ieradušās vai visas, kā Aivars saka, tā laika profesionālās mūziķu apvienības - Odis, Līvi, Credo, Jānis Lūsēns ar grupu. Producents, kurš pirms tam bija ierakstījis vairākas dziesmas Tomam Džonsam, viena no kurām bija kļuvusi par superhitu, izvēlējās Remix, jo saskatīja tās dziedātājā Igo kaut kādu līdzību ar savu iepriekšējo veiksmīgo superklientu. Izlemts! Tika noslēgts līgums un Remix iemesti lielo kontrastu pasaulē. Ar vilcienu aizbraukuši uz Maskavu, tur sēdušies lidmašīnā pirmajā klasē, lepni nolaidušies Ņujorkā, kur sagaidīti ar lielu melnu limuzīnu. Sācies darbs – katram pielikts couch jeb skolotājs. Aivaram pat divi – viens menedžmentā, jo viņš pārstāvējis Latvijas pusi šajā jomā un otrs ģitārspēlē - Džefs Baksters, kurš spēlējis džezroka grupā Steely Dan un slavenajā rokgrupā The Doobie Brothers. Ierkstījuši vienu maksisinglu, bet tad producents nomainīts un jaunajam – Džekam Daglasam, kurš producējis Patiju Smitu, Aerosmith un dabūjis Grammy par pēdējo Džona Lenona albumu Double Fantasy, jau bijusi pavisam cita vīzija – izveidot no šiem latviešiem kaut ko līdzīgu Bon Jovi. „Tādi mēs, protams, nebijām. Mēs tomēr bijām vairāk tāds džezroks. Un rokģitārists es neesmu nekad bijis,” atzīst Aivars. Sākuši mainīt muzikantus – aizbraucis Ainars Virga, Igo vietā – Alex no Opus Pro. „Tika ierakstīta plate. Tā skan līdzīgi kā simtiem grupu – tur vairāk ir forma un stils nekā mūzika. Kļūda ir pašā menedžmentā, izvēloties nepiemērotu producentu. Protams, nebijām priecīgi, ka tas virzās šādā veidā, bet maksātāji šim miljona vērtajam projektam bija viņi.”

Aivars palicis nu jau vairs ne kā ģitārists, bet kā menedžmenta pārstāvis un divus gadus tur sabijuši, līdz Guntis Vecgailis un Alex gribējuši atpakaļ pie ģimenēm un bērniem, jo viss esot līdz kaklam. Par spīti tam, ka dzīvojuši speciāli viņiem noīrētā mājā ar baseinu un tenisa kortiem. „Pārtrauca līgumu, izmaksāja kaut kādas kompensācijas. Bet tā bija tāda pieredze, ka par maz neliekas. Žēl, ka mana angļu valoda tajā laikā vēl bija pabēdīga, jo skolā biju vācu valodu mācījies, un nevarēju paņemt visu, kas būtu iespējams, bet faktiski vienalga tās zināšanas, ko ieguvu Amerikā, bija pamats tam, lai atgriežoties nodibinātu šeit Remix producentu grupu kā SIA, jo te neko tādu nemācīja un nebija arī, kur izlasīt.”

Atgriežoties, grupa Remix, kam Amerikas potenciālajam tirgum pat tika mainīts nosaukums uz Riga, kā profesionāla vienība tika likvidēta. Tās vietā, radās Stabu ielas Džessa orķestris. „Pēc būtības tas pats Remix, tikai Marhila vietā Raimonds Macats. Tas bija projekts ar instrumentālu mūziku, un pēc neilga laika mūs nofraktēja Laima Vaikule, ar kuru diezgan daudz braukām pa pasauli. Ne vien pa Krievijas lielajām pilsētām, bet divas reizes bijām tūrē arī pa Amerikas lielajām koncertzālēm. Protams, spēlējām krievvalodīgajām auditorijām, bet viņu tur ir daudz – miljoniem. Biļetes dārgas, viss notika. Tad paralēli gāja Pauls visu laiku.”

Skola maksā naudu

Lai arī izklausās, ka Aivaram dzīvē viss vienmēr gājis gludi, tā vis neesot. Vairākums to, kuri 1986. gadā jau bija sasnieguši apzināto koncertu apmeklētāju vecumu, atceras neveiksmīgo mēģinājumu Rīgā vienā laikā ar Tallinu sarīkot festivālu Rock Summer. Toreiz preses konferencē pat tika runāts par tālejošiem plāniem vēlāk „pieslēgt” arī Viļņu, lai festivāls vienlaikus aptvertu visās trīs Baltijas valstis, bet šie grandiozie plāni izkūpēja gaisā. „Divdesmit lati – tas tiem laikiem bija par dārgu. Cilvēki vienkārši nevarēja to atļauties. Un tā dārdzība bija viena iemesla dēļ – trešās dienas hedlaineri ZZ Top, kam mums nevajadzēja piekrist. Mūsu partneris no Igaunijas, kuram bija lielāka pieredze, lielā sajūsmā stāstīja par šo iespēju. Nu, protams, ZZ Top tajā laikā bija kruti – Rollingstonos tajā gadā viņi bija top - 10 un gāja uz augšu. Desmit gadus nebija braukuši tūrē. Bet mums pietrūka drusku pāri par diviem tūkstošiem cilvēku, lai būtu pa nullēm. Neatnāca. Protams, divas pirmās dienas bija baigi draņķīgais laiks. Uz East 17 bija četri grādi - lietus lija un elpu varēja redzēt. Augstā cena, šis laiks plus vēl cilvēki nesaprata, ka viņi par šo cenu dabū top hedlainerus - Bjorku, East 17, kas ar savu hitu bija pirmajā vietā tajā brīdī un leģendārie ZZ Top. Bet, ja makā tās naudas par maz, tad nekādi argumenti nelīdz. Kopā pa trim dienām 18 000 tur izgāja cauri, bet vajadzēja 21 000, lai būtu pa nullēm. Bet nu - skola maksā naudu. Es tur vainot nevaru nevienu, izņemot savu ekonomisko nepieredzētību. Mēs visi bijām iesācēji - kaut kādas grāmatiņas jau tu vari lasīt, bet kamēr tu neesi pazaudējis pirmo naudu, nekādu pieredzi neiegūsi. Pēc Rock Summer mēs kādus trīs gadus atdevām parādus, bet izlīdām, norēķinājāmies ar visiem un tas deva Remix mūzikas menedžmentam labu slavu tādā ziņā, ka mēs pierādījām, ka uz mums var paļauties. Ja mēs to neizdarītu, tad būtu tā, ka mākslinieku mēs dabūtu vai varētu noīrēt zāli tikai tad, ja maksātu naudu uz priekšu. Ja tev tic, tad vari maksāt ar pēcapmaksu.”

Aivars aizraujas un turpina stāstīt par koncertu organizēšanas specifiku un par citu valstu pieredzi, ko viņš pieradis darīt, arī lasot lekcijas studentiem. Pašlaik esot palikušas vairs tikai trīs augstskolas, kurās viņš lasa lekcijas mūzikas menedžmentā. Agrāk esot bijušas kādas piecas: „Par daudz! Drusku arī piegriezies vienu un to pašu piecpadsmit gadus stāstīt.” Aivars uzrakstījis grāmatu par mūzikas menedžmentu, kas izdota tikai elektroniskā formā, jo drukāto studentiem nebūtu pa kabatai nopirkt. Ja students neatnāk uz lekciju kaut kādu iemeslu dēļ, var nopirkt grāmatu un izlasīt.

Tik, cik gribas

Paralēli koncertu organizēšanai Aivars aktīvi profesionāli spēlējis ģitāru līdz kādam 2000. gadam. Tagad tikai no reizes uz reizi. „Tik, cik gribu, ar ko gribu un kad gribu. Tā kā tas vairs nav pamata ienākumu avots, nav jāiet spēlēt visvisāda mūzika, kas pašam nemaz nepatīk. Ar Remix esam ierakstījuši pavadījumus vairākiem desmitiem albumu. Ar Paulu vien 15 līdz 20. Citreiz aizej uz studiju, tev ir notis – iespēlē kaut kādu partiju, bet nemaz nezini, kas tur dzied, un kādi tai meldiņi. Tas tāds darbs, bet to man vairs nevajag darīt. Mūzika tagad ir mans vaļasprieks, par ko man maksā arī naudu.” 

Aivars izdevis instrumentālās mūzikas soloalbumu Mans laiks. Uz šo apaļo jubileju būs otrais – Liepājas iela. „Tas būs tāds drusku uz čigānu džezu, drusku uz tādu bosa novu, latino ritmiem. Neilona stīgu ģitāra un tāds minimālisms – čella bass un sitamie instrumenti, kas nav bungas, bet kaste un visādi grabuļi. Blumīzers.” Albumā skanēs gan jauni skaņdarbi, gan tādi, kas kādreiz rakstīti kā dziesmas Igo, Ievai Akuraterei vai Remix

„Esmu domājis par to, lai tā būtu klausāma mūzika apmēram tādai paaudzei, kāds esmu es pats plus mīnus desmit gadi,” saka Aivars, kurš jauno albumu, Ievas Akurateres iedziedāto Plīvošana ar pilsētu ar Linarda Tauna dzeju un arī Ievas un Igo iedziedāto programmu Klusums starp mums spēlēs divos jubilejas autorkoncertos, bet paša otrās mājas – Arēna Rīga – tam drusku par lielu, tāpēc koncerti notiks mūzikas namā Daile 6. un 8. martā.

PĀRDOMAS PAR RĪGAS SVĒTKIEM 2005.GADĀ

Rīgas Domes 2005. gada

augustā rīkoto Rīgas Svētku 

izvērtēšanas komisijas eksperta 

Aivara Hermaņa noslēguma secinājumi.

Problēmas ar sabiedrības kopējo līdzekļu izmantošanas lietderību publiskajā sektorā atkārtojas nepārtraukti. Lielāku sabiedriskās naudas summu tērēšanas gadījumi vienmēr pievērš mēdiju un, sekojoši, arī plašākas sabiedrības uzmanību. Sāpīgākās nozares parasti ir tās, kur publiskais sektors - valsts un pašvaldības, tiecas nodarboties ar saimniecisku darbību. Publiskā vara salīdzinot ar privāto sektoru vienmēr un visos laikos ir bijusi slikta saimniece, jo varai un pārvaldei ir citi mērķi un uzdevumi. Socioloģijas pamatlicējs, liberālisma teorētiķis Maks Vēbers savā hrestomātiskajā darbā „Politika kā profesija un aicinājums“ argumentēti pierāda, ka politika bizness vien ir, tikai slēptākā, komplicētākā un ilglaicīgā formā. Teorētiski varas (pārvaldes) uzdevums būtu taisnīgi pārdalīt (investēt) nodokļos ieņemto naudu kopējā labuma vairošanai, nevis nodarboties ar uzņēmējdarbībai līdzīgām aktivitātēm. Bet, varā jau arī cilvēki vien ir, katrs ar savām vājībām, problēmām un vēlmi savu vienīgo dzīvi nodzīvot iespējami labāk. Cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgu izpratni par vērtībām. Tas pats Maslova piramīdā attēlotais princips jau vien darbojas, neatkarīgi no krēsliem un amatiem ko cilvēks uz laiku ieņem.

Daļa no kultūras sfēras – materiālā un nemateriālā tautas kultūras mantojuma saglabāšana un uzturēšana, saturīga brīvā laika pavadīšanas iespēju piedāvājums, eksperimentālās mākslinieciskās jaunrades veicināšana, kultūrizglītība vēl ilgi būs visas sabiedrības rūpes, ko sabiedrība var realizēt vienīgi ar demokrātiski ievēlētas varas pārvaldes institūciju starpniecību un kontrolēt ar pilsoniskai sabiedrībai pieejamiem instrumentiem (mediji, profesionāļi, autoritātes).

Kultūras pārvaldībā būtu svarīgi:

  • nodalīt amatiermākslas aktivitātes (tā saucamo pašdarbību) no profesionālās mākslas, jo abām šīm nodarbēm ir atšķirīgas motivācijas, mērķi un uzdevumi. Būtu nepieciešams formulēt stingrus kritērijus un pazīmes katrai no šīm darbības sfērām, lai tās nejauktu savā starpā un neaizvietotu vienu ar otru;
  • izstrādāt un definēt kultūrpolitikas nostādnes tuvākajiem 5-10 gadiem, kas būtu balstītas kopējā Valsts attīstības stratēģijā, kultūrpolitikas vadlīnijās (tiks pieņemtas šoruden) un Rīgas attīstības plāna (cerams ka tāds ir ?) nostādnēm;
  • veikt regulāru informācijas un datu apkopošanu un to sekojošu analīzi;
  • veikt esošo pašvaldības kultūras institūciju pilnu finanšu un personāla auditu;
  • izstrādāt precīzi definētas, tirgzinībā un kultūrekonomikā pamatotas prioritātes, sasniedzamos mērķus ilgtermiņā un īstermiņā;
  • apzināt plāna realizēšanai nepieciešamos cilvēkresursus, finansējumu un investīcijas;
  • izvērtēt sagaidāmā rezultāta ekonomisko efektu;
  • katrai pašvaldības pārziņā esošajai kultūras nozarei un lielajām pašvaldības kultūras institūcijām izstrādāt konkrētus attīstības plānus;
  • izstrādāt un ieviest atskaišu un kontroles mehānismu balstītu e-pārvaldē;
  • veikt mūsdienīgu nozares pārstrukturēšanu tirgus saimniecības izpratnē (veikt pēc būtības nevis formāli!);
  • ieviest tirgus saimniecības pārvaldības metodes un konkurences priekšnosacījumus visur, kur vien tas ir iespējams. Bez konkurences nav attīstības! ;
  • apzināt un novērst visas iespējamās situācijas, kas varētu radīt aizdomas par koruptīvu darbību iespējamību;
  • regulāri informēt sabiedrību par visu pašvaldības kultūras dzīvē notiekošo, nodrošinot brīvu piekļuvi datu bāzēm ar sabiedrību interesējošu informāciju (tāmes, tenderi, konkursu nolikumi, auditi);
  • pirkt gatavus profesionālās mākslas produktus, menedžmenta un tehniskos pakalpojumus, sludinot konkursus, rīkojot tenderus ar skaidri saprotamiem darba uzdevumiem un sagaidāmās kvalitātes kritērijiem;
  • veikt decentralizāciju un ieviest tirgus un konkurences elementus saturīga brīvā laika nodrošināšanas piedāvājuma un tautas mākslas finansējuma sadalē;
  • palielināt kultūras nozares administratīvo kapacitāti samazinot štatus, apvienojot amatus, piesaistot augsti kvalificētu darba spēku.

Būtībā viss augstāk minētais ir aicinājums mainīt neefektīvo komandekonomikā balstīto kultūras administrēšanu uz tirgus saimniecībā balstītu mūsdienīgu kultūrmenedžmentu. Visu šo pārmaiņu mērķis ir taupīt, jo ekonomika pirmkārt ir taupīšanas māksla. Naudas vienmēr ir un būs par maz balstot administrēšanu komandekonomikas metodē. Tirgus saimniecībā nauda ir vien radīto vērtību mērs un ekvivalents, nosacītās vērtības maiņas objekts saimnieciskās darbības veikšanai.

Dotāciju domāšana būtu jāmaina uz investīciju domāšanu. 

Problēmas, kas novērojamas analizējot Rīgas Svētkus, ir sekas daudzu gadu stagnācijai Rīgas kultūrpārvaldības sistēmā kopumā. Protams, arī valsts kultūras pārvaldes sistēmā vēl daudz kas būtu uzlabojams, bet Kultūras ministrija, vismaz pēdējos pāris gados, ir ko reālu paveikusi kultūrpolitikas definēšanā un pilna apņēmības risināt problēmas. Ir redzama kaut kāda virzība. Rīgas Domei šīs problēmas pirmkārt būtu jārisina politiskā līmenī. Tālākais ir vien kultūrmenedžmenta tehnikas jautājums.

IZRĀŽU INDUSTRIJA

Aivars Hermanis

Ievads mūzikas industrijā

e-grāmata, Izdevniecība Zvaigzne ABC. 2013. gads

nodaļa

IZRĀŽU INDUSTRIJA

Ievads

Latvija, atguvusi neatkarību, strauji iekļaujas starptautiskajā apritē, kļūst par ekonomiski attīstītu reģionu, pievilcīgu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem, tai skaitā - izklaides un sporta industriju pārstāvjiem. Pasākumu rīkotajiem aizvien biežāk rodas nepieciešamība pēc mūsdienīgām, izklaides industrijas prasībām piemērotām, būvēm ar atbilstošu infrastruktūru. Šobrīd Latvijā ir tikai dažas vietas, kur iespējams vienkopus pulcēt 3 līdz 5 tūkstošus lielu apmeklētāju auditoriju. Tas nav pietiekami lieliem pasākumiem, turklāt šīs būves daudzas desmitgades atpakaļ tika celtas sporta nodarbību vajadzībām un nebija paredzētas izrāžu un koncertu rīkošanai. Šajās sporta celtnēs ir slikta akustika un nav izrāžu sarīkošanai piemērotas infrastruktūras. Pirmā speciāli izrāžu industrijas vajadzībām celtā būve atjaunotas neatkarības laikā Latvijā ir daudzfunkcionālā halle Arēna Rīga ar 12 500 vietām, kas tika atklāta 2006. gada februārī. Arēnā ir nodrošināts viss nepieciešamais dažāda veida izrāžu un sporta spēļu regulārai rīkošanai. Tuvākajos gados plānots celt mūsdienīgas koncertzāles Rīgā un Liepājā.

Izrāžu industrija pēdējās desmitgadēs

Strauji attīstoties tīkla ekonomikai kultūrproduktu izplatībai un piekļuvei vairs nepastāv valstu robežas. Pieprasījums tiek apmierināts nekavējoties ikvienā nozarē, jebkur pasaulē. Administratīvi ierobežojumi nacionālo kultūru aizsardzības veicināšanai kļūst maz efektīvi. Tie nonāk pretrunā brīvas preču un pakalpojumu plūsmas principiem. Izrāžu industrija ir viena no izklaides industrijas nozīmīgākiem atzariem, kas ciešā sadarbībā ar ierakstu industriju uzrāda jaunās tīkla ekonomikas saimniekošanas priekšrocības.

Populāru sporta un mūzikas zvaigžņu izrāžu sērijas (tour), uzstājoties daudzfunkcionālajās arēnās dienā un naktīs pārbraucot uz nākamo izrādes vietu, ir ekonomiski izdevīgākais izrāžu rīkošanas veids. Tas būtiski samazina izrāžu pašizmaksu un līdz ar to arī ieejas biļešu cenu, padarot pasaulē populāras izrādes, sporta spēles un koncertus pieejamus visplašākajai auditorijai. Izrādes producēšanas izmaksas, mākslinieku honorāri un citi sarīkošanas izdevumi sadalās uz lielo apmeklētāju nopirkto ieejas biļešu skaitu katrā izrādē, tādējādi radot kultūrproduktu pieprasījumam- piedāvājumam labvēlīgus nosacījumus.

Izrāžu tirgus pasaulē.

Lielākais izrāžu tirgus pasaulē ir attīstījies izklaides industrijas dzimtenē -ASV, lielvalstī ar demokrātijā balstītu tirgus saimniecību vairāk ka 200 gadu garumā. Īpašā ASV situācija – jauna valsts, kurā dažādu rasu un tautību pārstāvji, sākotnēji visi bija iebraucēji. Ierodoties jaunajā mītnes zemē viņi katrs līdz atveda atšķirīgu savas dzimtenes kultūru un tradīcijas, tomēr nāciju vienoja kopējs mērķis – iegūt brīvību un labklājību Jaunajā Pasaulē. Demokrātijā balstītā kopdzīve tirgus konkurences apstākļos, pakāpeniski nodrošināja šo mērķu sasniegšanu un radīja ASV tādas, kādas tās ir šodien - pasaules ietekmīgākā lielvalsts ar lielāko ekonomiku, no kā vairāk kā puse ir tieši intelekta radītie produkti ar augstu pievienoto vērtību. Atšķirībā no Eiropas valstīm, ASV kultūra un tās radītie produkti nekad nav tikuši īpaši izdalīti no pārējās saimnieciskās darbības - dotēti, ar likumu aizsargāti vai kā citādi valstiski regulēti. ASV nav, un nekad nav bijusi, kultūras ministrija. Valsts nejaucas kultūras procesos mēģinot tos pakārtot kādām it kā augstākam valstiskām vajadzībām. Šādos apstākļos izrāžu industrijas radītie daudzveidīgie produkti – koncerti, mūzikli, sporta spēles, sportā balstītas izrādes u.c. izejot izdzīvošanas ciklu ASV, veiksmīgi tiek pārdotas izrāžu tirgos visā pasaulē.

Otrais lielākais izrāžu tirgus šobrīd ir Eiropā. Industrializācija izklaides biznesā Vecajā Pasaulē  aizsākās pēc Otrā pasaules kara, pārņemot ASV zināšanas un pieredzi  šajā nozarē. Lai gan jau pagājušā gadsimta 20. – 40. gados Eiropas lielākajās pilsētās jau regulāri tika rīkotas dažādas izrādes ar mērķi gūt peļņu, tomēr šī uzņēmējdarbība nebija savstarpēji saistīta un sistemātiska. Tai nebija industrijām raksturīgās pazīmes. Eiropā vēsturiski izveidojās vācu tradīcijā balstītais repertuāra teātra izrāžu rīkošanas modelis, kas neveicināja konkurenci un attīstību. Repertuāra teātra modeli pārņēma arī austrumos esošā PSRS un pielāgoja to savas autoritārās valsts ideoloģijas un propagandas vajadzībām. Eiropa strauju attīstību izrāžu uzņēmējdarbībā piedzīvoja pagājušā gadsimta 60 -70 gados, līdz ar modē nākušo rokmūziku un tehnoloģiju attīstību. Šīs kultūrsociālais fenomens strauji palielināja kultūrproduktu pieprasījumu un patēriņu visplašākajos sabiedrības slāņos. Rokkoncertus, to elektroakustiskā pastiprinājuma dēļ, bija iespējams rīkot vietās, kur vienkopus spēj pulcēties daudzi desmiti tūkstošu cilvēku - stadionos, lidlaukos, parkos un citās izrāžu rīkošanai agrāk neiedomājamās vietās. Izrādes bija iespējams rīkot sēriju (tour) veidā. Drīz vien šādas pasākumu rīkošanas tehnoloģijas saka izmantot arī citu mākslas un sporta pasākumu rīkotāji. Izrāžu komercdarbība industrializējās. 

Nākošais kvalitatīvi jaunais izrāžu industrijas attīstības posms saistāms ar tīkla ekonomikas straujo attīstību 90 gadu sākumā, pateicoties jaunajām informācijas tehnoloģiju iespējam un sakārtotam intelektuālo tiesību tirgum. Jaunās tīkla ekonomikas pamats ir tieši kultūrprodukti – intelekta radīto produktu un pakalpojumu piedāvājums, jebkur pasaulē nepārtrauktā piegādes režīmā (on line). Tie ir produkti ar augstu pievienoto vērtību, kuru dalīšana (pavairošana) daudzskaitlīgās kopijās nemazina pamatprodukta (matrices) vērtību, bet nodrošina kopiju izgatavošanas un pārdošanas izdevumu samazināšanu. Arī Izrāžu industrijas producēto produktu – izrāžu izmaksas samazinās proporcionāli to skaita palielinājumam un apmeklējuma pieaugumam.

Mūsdienās joprojām pasaulē dominē izrāžu industrijas produktu piedāvājums no ASV, tomēr aizvien biežāk kvalitatīvas, pieprasītas un komerciāli izdevīgas izrādes globālajā tirgū piedāvā arī Eiropas un citu reģionu producenti. Tirgus izmaiņas vērojamas līdz ar jauno Austrumeiropas valstu pievienošanos Eiropas Savienībai. Vienota ekonomiskā telpa, saskaņoti likumi, brīva informācijas apmaiņa, jauno dalībvalstu iedzīvotāju labklājības pieaugums, tie visi ir kultūrindustrijas attīstību veicinoši faktori. Savukārt kultūrproduktu augošais patēriņš sekmē parējās ekonomikas attīstību. Eiropas izrāžu industrijas konkurētspēja pasaulē pieaug.

DISKUSIJA TV NET PAR SKAŅU IERAKSTU REŽISORU SAGATAVOŠANU JVLMA

Aivara Hermaņa viedoklis

Liekas, ka galvenā problēma šajā diskusijā ir neskaidrība par iecerētās profesijas kvalifikāciju.

Mūzikas industrijā jau kādus pārdesmit gadus skaņu ierakstu radīšanā sadarbojas divas atsevišķas personas - ieraksta mākslinieciskais producents, kurš materializē izdevēja, komponista, aranžētāja, izpildītāju māksliniecisko skaņdarba ieceri un studijas skaņu inženieris, kurš pilnībā pārvalda studijā esošo tehniku un tehniski palīdz producentam sasniegt iecerēto rezultātu. Šāda lietu kārtība mūzikas industrijā izveidojās tādēļ, ka augstas klases mūzikas ierakstam vienmēr ir kāds pasūtītājs, kurš ierakstā iegulda naudu ar mērķi nopelnīt, pārdodot skaņu ieraksta kopijas un/vai pārdodot izmantošanas tiesības ieraksta cita veida izmantošanai. Vēsturiskais profesijas nosaukums "Skaņu režisors", kas varētu atbilst vēsturiski Latvijā lietotajam, no vācu valodas aizgūtajam "Toņmeistaram". LR MK profesiju klasifikatorā ir aprakstīta tieši šāda, aizvakardienas, izpratne par skaņu ierakstu veicēja profesiju. Mūsdienu mūzikas industrijas attīstība, digitālās ierakstu tehnoloģijas, neierobežotās skaņu dizaina iespējas un izpratne par mūziku pieprasa šaurākas, bet augstākas kvalifikācijā speciālistus katrā no profesijām.

Mūzikas akadēmija, balstoties uz savu māksliniecisko ievirzi varētu specializēties mūzikas producentu sagatavošanā. Tad būtu saprotama prasība reflektantiem stājoties augstskolā prasīt zināšanas mūzikas vidusskolas līmenī un attīstīt tās tālāk atbilstoši 2. augstākās izglītības prasībām, papildus apgūstot ar skaņu ierakstiem saistītās disciplīnas. Tas būtu saprotami un loģiski. Savukārt mūzikas izglītību, (pamatā humanitāro) guvušam reflektantam, bez zināšanām fizikā, matemātikā, elektrotehnikā, datorzinībās u.c. būs neiespējami izprast mūsdienu skaņu ierakstu tehnoloģijas un pielietot tās praksē.

Vienmēr galvenais ir tas, kurš pasūta mūziku, tātad maksā ! Gan tiešā gan pārnestā nozīmē. "Galvenais" (pasūtītājs) produkta radīšanai, vai tā būtu dziesma, CD programma, mūzika filmai, teātrim, reklāmai vai kam citam, angažē producentu. Tādu kādu var atļauties un kuram uzticas. Producents rada produktu atbilstošu pasūtītāja prasībām, angažējot visus pārējos procesā nepieciešamos speciālistus un izpildītājus, tai skaitā - ieraksta studiju, tehniskās iekārtas, mūzikas instrumentus, kā arī visu pārējo, kas nepieciešams vēlamā rezultāta sasniegšanai.

Vai vārdiņš "profesionāls" automātiski nāk līdzi ar diploma saņemšanu augstskolu beidzot ? Tad jau Latvijai - valstij, ar vienu no labākajiem rādītājiem augstskolu beigušo skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem pasaulē, vajadzētu plaukt un zelt. Diemžēl LV atrodas 26 valstu saraksta pēdējās un priekšpēdējās vietās vairuma rādītājiem... Laikam viss nav tik vienkārši kā izskatās.

Noteikti nevaru piekrist apgalvojumam, ka Latvijā nav profesionālu producentu, skaņu inženieru, u.c. industrijai nepieciešamo profesiju pārstāvju. Daudz tādus pazīstu. Viņi ir profesionāļi tādēļ, ka ar savu darbu un prasmēm spēj nopelnīt sev pamata iztikas līdzekļus. Tā ir galvenā profesionālisma pazīme, ja sekojam vārda "profesionālis" faktiskajai nozīmei semantiski. Pasākumu apskaņošanas ziņā Latvijas sakņu kompānijas ir vadošās Baltijā !Tās bieži savus pakalpojumus sniedz arī Ukrainā, Baltkrievijā, Polijā, Vācijā u.c. tuvējās kaimiņvalstīs apskaņojot A klases mākslinieku koncertus un festivālus. Skaņu ierakstu vidējais līmenis Latvijā kopumā neatšķiras no līdzīgas klases mākslinieku ierakstiem citur pasaulē. Diemžēl starptautiski pieprasītu, Latvijā rezidējošu A klases mākslinieku pagaidām nav..., tādēļ nav arī attiecīgas klases ierakstu. Tam gan mazs sakars ar vietējo profesionāļu spēju vai nespēju ierakstīt mūziku atbilstošā kvalitātē.

PAR LATVIJAS VALSTS FILHARMONIJAS REORGANIZĒŠANU

Rīgā, 1996. gadā.

Latvijas Valsts Filharmonijas 

darbības izvērtēšanas komisijas locekļa

Remix producentu grupas direktora 

Aivara Hermaņa

VIEDOKLIS 

Filharmonijas administrācija, šodienas sarežģītajos ekonomiskos apstākļos, saimniecisko darbību ir veikusi apmierinoši, vadoties no nosacījumiem, kādus tai izvirzījusi Kultūras ministrija. Tas redzams iepazīstoties ar Kultūras ministrijas Norēķinu un revīzijas nodaļas veikto Filharmonijas revīzijas aktu. Apšaubīt akta objektivitāti varētu vienīgi veicot neatkarīga auditora revīziju. 

Filharmonijas “ražoto produktu” patērē aptuveni 6 % Rīgas un 2 % Latvijas iedzīvotāju, kas ir aptuveni 2 reizes (Rīga) un 4 reizes (Latvija) mazāk kā attīstītajās valstīs. To nevar uzskatīt par apmierinošu. (avots, KM pasūtītie socioloģiskie pētījumi). 

Viens no galvenajiem Filharmonijas darba rezultātu rādītājiem joprojām, līdzīgi kā padomju laikā, ir koncertu skaits (322 koncerti 1995.gadā), nevis kvalitāte (vidējais koncerta apmeklējums 1995.gadā bija 183 apmeklētāji vienā koncertā). Tātad, galvenā koncertu rīkošanas motivācija ir bijusi aizpildīt laiku koncertzālēs nevis radītkādam vajadzīgu  Muzikālu Notikumu. 

Vienīgais objektīvais koncerta kvalitātes rādītājs ir tā apmeklējums, nevis muzikologu un žurnālistu pozitīvas recenzijas vai kādas ieinteresētas mūzikas darbinieku kopas viedoklis. 

Koncertu rīkošanas praksē ir pieņemts atcelt koncertu, ja nav izpārdotas vismaz 50% no visām biļetēm. (Lai neradītu morālus un finansiālus zaudējumus.) Izņēmums varētu būt īpaši pasūtījuma koncerti, jubileju koncerti, atskaites koncerti un taml. Ievērojot šādu principu vairumu koncertu būtu bijis jāatceļ. 

Uzturot sabiedrībā mītu par tā sauktās “nopietnās” mūzikas elitārismu un neizprotamību vienkāršajam cilvēkam, rodas viedoklis, ka “nopietnā" mūzika pati par sevi ir kaut kas neapšaubāmi kvalitatīvs, neatkarīgi no izpildījuma kvalitātes. Tas rada nepamatotas ambīcijas pašos izpildītājos un neveicina māksliniecisko kolektīvu izaugsmi, kā rezultātā tiek degradēts žanrs kopumā (lai gan privātās sarunās ar mūziķiem un atsevišķu kolektīvu vadītājiem jaušama izpratne par to, kādam vajadzētu būt mākslinieciskajam līmenim un kāds tas ir faktiski). 

Latvijai, iekļaujoties pasaules kopējā informācijas apritē, mūzikas produktu patērētājiem rodas aizvien lielākas iespējas salīdzināt, novērtēt un izvēlēties labāko, kas pasaules mūzikā radīts un tiek atskaņots. Mūs vairs “neglābj" padomju laika “dzelzs priekškars”, kad šajpus priekškaram informācija par mūziku pasaulē bija ierobežota, bet ārpusē interese par mums bija vien kā par “aborigēniem" no padomju impērijas, kas, izrādās, “prot arī spēlēt Bahu”.Arī kā par lētu darba spēku. Ja mēs gribam konkurēt pasaules mūzikas tirgos ar savu “produktu”, tam jābūt visaugstākās kvalitātes un ar kaut ko atšķirīgam no kopējā piedāvājuma. Vienīgi "produkts", kas ir Muzikāls notikums motivē patērētāju balsot ar naudu pērkot CD, DVD, videoierastus, koncertu biļetes. 

Valsts Filharmonijas problēmu cēlonis meklējams no sociālisma laika mantotajā iestādes struktūrā, darba organizācijā un komandekonomikā balstītās finanšu attiecībās. 

REORGANIZĀCIJA 

Lai veiktu Filharmonijas reorganizāciju vispirms būtu jānoskaidro šādi pamatjautājumi:

Kāda ir Latvijas valsts politika kultūrā (vai tāda vispār ir ?) un kāds ir Valsts pasūtījums attiecībā uz mūziku? Vai, un par cik ir iespējams palielināt valsts finansējumu mūzikai.

Pieņemot, ka Latvijas valsts tiecas ieviest tirgus ekonomiku un veikt decentralizāciju ar mērķi pakāpeniski iekļauties Eiropas kopienā, Latvijas koncertdzīve būtu sakārtojama tuvinoties Eiropas attīstītajās valstīs pieņemtajai praksei. Būtu jādibina Valsts bezpeļņas koncertorganizācija (VBPO), kas nodarbotos ar dažāda veida “nopietnās" mūzikas koncertu organizēšanu, atbilstoši valsts pasūtījumam. Piedāvātu Latvijas mūzikas kolektīvus un individuālos izpildītājus ārzemju aģentūrām un ierakstu kompānijām . 

Iespējams, būtu jāizveido “Rīgas Filharmonija”.Filharmonija ir grieķu izcelsmes vārds- sabiedrība skaņu mākslas veicināšanai, instrumentālās mūzikas sekmēšanai un kopšanai, simfonisko orķestru dibināšanai. (Latviešu Konversācijas vārdnīca). Filharmonija būtu biedrība, ko dibina fiziskas un juridiskas personas (Rīgas dome, lielie uzņēmēji, pazīstami mūzikas un sabiedriskie darbinieki u.c.). Savukārt, biedrība “Rīgas filharmonija” var dibināt saimnieciskus uzņēmumus simfoniskā orķestra, kamerorķestra, kameransambļu un citu tā saucamo “filharmonisko" žanru kolektīvu saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kā arī Filharmonijas fondu, kam būtu jāpanāk Valsts noteikti nodokļu atvieglojumi. Nosaukums “Rīgas Filharmonija” tādēļ, ka vārdu savienojums “Valsts Filharmonija” radies padomju laikā, neiedziļinoties vārdu jēgā, vai arī apzināti to sagrozot. Valsts pati savā ziņā ir biedrība - pilsoņu kopums, kas vienojušies kopdzīvei zināmā teritorijā, pēc zināmiem noteikumiem, savukārt, jēdziens Filharmonija nozīmē biedrību, kuras biedri apvienojušies pēc interešu kopības principa. Vienai biedrībai nevar piederēt cita biedrība. Biedrība vispār nevar kādam piederēt, jo tā ir personu apvienība - personālsabiedrība. Vietvārds Rīga norādītu Filharmonijas atrašanās vietu, līdzīgi kā “Berlīnes filharmonija”, “Oslo filharmonija”, u.c. 

Pārējiem kolektīviem būtu jākļūst par patstāvīgām organizācijām - juridiskām personām -SIA, BPO, biedrībām, apvienībām un taml., atkarībā no iespējām un organizācijas formas lietderības, kuras veic patstāvīgu saimniecisku darbību, finansējumu meklējot patstāvīgi (Valsts, pašvaldības, mecenāti, fondi, sponsori, reklāmdevēji un taml.).

Valsts Simfoniskais orķestris - patstāvīgs, valsts finansēts dibinājums Kultūras ministrijas personā. Ar Kultūras ministra lēmumu ieceļ orķestra direktoru, kurš, savukārt, izveido struktūru (VBPO) orķestra saimnieciskās darbības nodrošināšanai.Direktors, kā Valsts pilnvarota persona, atrod un angažē orķestra galveno diriģentu atbilstoši iespējamam un finansējumam. 

INTERVIJA PORTĀLĀ TVNET

Ģitārspēles meistars, komponists, aranžētājs, producents un arī lektors Aivars Hermanis savulaik kopā ar leģendāro grupu «Remix» pirmie Latvijas vēsturē noslēdza miljons dolāru vērtu līgumu Amerikā, taču pat tas nebija iemesls, lai pamestu dzimteni pavisam. Šis ir stāsts par un ar pievienoto vērtību.

Nevienam nav noslēpums, ka tikko nosvinējāt savu 60. dzimšanas dienu. Kā jūtaties, un vai šis skaitlis jums ko nozīmē?

Ja neskatās spogulī un pasē, tad jūtos tieši tāpat kā visu pārējo laiku (smejas). Bet, ja godīgi, tad tie apaļie cipari, protams, ir kaut kāds atskaites punkts. Pirmo reizi nācās «atskaitīties» uz 50 gadu jubileju. Tad arī pirmo reizi mūžā saskāros ar dokumentu vārdā CV. Līdz šim šāda veida papīrs man nekad nav bijis vajadzīgs, jo visur, kur esmu gājis darbā, mani kāds ir uzaicinājis, nevis pats sevi esmu piedāvājis. Kad mani uzaicināja strādāt par konsultantu lielā kompānijā, kas cēla halli «Arēna Rīga», nācās pielāgoties iekšējai kārtībai un pirmo reizi mūžā izveidot CV. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, kas tik viss pa šiem daudzajiem gadiem nav noticis!

Ikdienā strādājat par attīstības konsultantu un pasākumu menedžeri «Arēna Rīga». Kā tas nākas, ka vienā cilvēkā tik harmoniski sadzīvo radošais un racionālais?

Jā, to es arī nevaru saprast, tā vienkārši ir noticis. Reizēm gan tās divas puslodes konfliktē savā starpā, jo muzicēšana ir tīri emocionāls pasākums, ko ar prātu nevari aptvert vai izskaidrot līdz galam, bet menedžments, protams, ir racionāla lieta. Lai gan arī tur ir savi emocionālie momenti, uz jušanu balstītas lietas, bet, protams, pragmatisma ir vairāk. Spēlēšanā īstais lidojums sākas brīdī, kad aizveras acis, un laiks un telpa pazūd. Tas ir TAS brīdis. Protams, tas nenotiek pārāk bieži. Tā gadās, spēlējot džezu un mūziku ar improvizācijas elementiem. Var teikt, ka Dieviņš tai brīdī caur mani sarunājas ar tiem, kas klausās.

Viena puse tomēr parasti ir izteiktāka…

Jā, jā, tā tas tiešām ir, bet man tas dīvainā kārtā ir balansā. Protams, ir bijuši tādi gadījumi, kad nākas būt pat trim cilvēkiem vienā, piemēram, kad atklāja halli «Arēna Rīga». Bija jāsarīko koncerts, taču budžetā tam nebija paredzēti līdzekļi. Un tad sakrita tā, ka Raimondam Paulam bija apaļa jubileja. Tā kā bijām kopā strādājuši, es viņam pametu ideju. No sākuma Pauls bija tāds skeptisks, jo viņam bija savi plāni, bet mēs viņu pierunājām un uztaisījām dziedāšanas svētkus, kuriem lielā mērā biju arī producents. Tā bija mana ideja, es visu to saliku kopā, sadarbojoties ar «Mikrofona ierakstiem», un tai pašā laikā spēlēju arī uz skatuves. Maestro teica (attēlo Paulam raksturīgo runas manieri): «Ja tu gribi, lai es tur spēlēju, tad jums ar «Remix» jāspēlē pavadījums.» Tas bija pagodinoši no vienas puses, bet no otras – man pirmo reizi arēnas vēsturē bija jārīko vienlaikus divi koncerti pēc kārtas ar 10 000 cilvēku lielu publiku, pašam uz skatuves spēlējot visu programmu un pa rāciju visus to procesus vadot. «Uzmanību, uzmanību, visas rācijas tagad klusē, pēc minūtēm trijām mēs dzēšam gaismas nost.» Izslēdzu rāciju, nolieku uz tumbas un sāku spēlēt pirmo gabalu.

Vai šāds dzīvesveids nenogurdina? Kur smeļaties enerģiju?

Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, tad viņš nenogurst. Es visu mūžu esmu darījis tikai to, kas man patīk. Man nekad nav bijusi spiesta lieta darīt kaut ko tādu, kas riebjas. Tad jau sanāk, ka es vienkārši dzīvoju, plūstu - reizēm rāmi, reizēm straujāk. Mana dzīve vienkārši notiek.

Tiešām nekad nav nācies kaut ko darīt vienkārši tāpēc, ka ir jādara? Pat tad, kad savu karjeru tikai sākāt?

Pirmo reizi, kad vispār strādāju kaut kādu darbu, man bija 14 vai 15 gadi. Tas bija Liepājā, rūpnīcā «Metalurgs». Mamma mani tur pa vasaru iekārtoja uz vienu mēnesi, lai es saprotu, ko nozīmē strādāt. Es strādāju metāla cinkošanas cehā. Tur bija ļoti karsts, un man bija jādala, jāsver un jākārto cinkojamās plātes. Tas bija fiziski grūts darbs. Man vajadzēja no rīta būt astoņos rūpnīcā un sešas stundas pavadīt briesmīgā karstumā, putekļos un baigākajā troksnī. Tad man arī kļuva pilnīgi skaidrs, ka šādu darbu darīt visu mūžu es negribu. Tā bija ļoti laba motivācija spēlēt vēl aktīvāk ģitāru un mācīties.

Vai nekad nav bijusi vēlme doties prom no Latvijas?

Nē, tā īsti nav gan. Es esmu piederīgs šeit. Vienmēr jau šķiet, ka tur, kur tevis nav, tek piena upes debesmannā krastos. Kad tu beidzot ieraugi to īsto pasauli, sāc izvērtēt pavisam citādāk un saproti, ka nav svarīgi, kur tu dzīvo, bet ir svarīgi, ko dari, kā realizē savas idejas, vai tas ir vajadzīgs citiem. Tas ir stāsts par pievienoto vērtību.

Man ir bijis diezgan daudz iespēju aizbraukt un palikt, bet laikam nekad neesmu bijis tik ļoti vīlies, lai pieņemtu šādu lēmumu. Lai gan ar diezgan lielu rezignāciju skatos uz lietām un procesiem, jo pēc savas dziļākās būtības esmu vienmēr orientēts uz visu jauno, gribu attīstīt ko nezināmu, un tādos brīžos daudzas konservatīvas lietas un muļķības, kas attīstībai traucē, mani tracina, ka vienkārši gribas norobežoties no visa. Esmu diezgan introverts cilvēks un citiem par varu ar savām idejām virsū nebāžos. Viens no attīstības konsultanta pamat baušļiem ir: «Tev ir jāatbild klientam tad, kad viņš jautā, nevis ar padomiem jāuzbāžas.»

Vai vienmēr ir bijusi sajūta, ka tas, ko šeit Latvijā darāt, ir vajadzīgs, un jums to ļauj darīt?

Jā! Ļauj vai neļauj – tas ir cits jautājums. Ne vienmēr, protams, ļauj, jo citi, it sevišķi konkurences apstākļos, grib to pašu, un tad viņi to visādā veidā mēģina tev neļaut. Padomju laikā neļāva ideoloģisku apsvērumu dēļ, jo baidījās no rietumnieciskās ietekmes. Un pareizi darīja – šī ietekme, lielā mērā tieši rokmūzika, palīdzēja sagraut to sistēmu. Bet tas nebija tik vienkārši, kā tagad vēstures grāmatās raksta.

Vai pretestība nekad nav likusi nolaist rokas un padoties?

Nē, man nekad tā nav bijis. Lielākais trieciens man bija finanšu ziņā, kad mēs 1996. gadā rīkojām pirmo starptautiska mēroga rokfestivālu – «Rock Summer». Tur bija visaugstākās klases hedlaineri – ZZ Top, Bjorka, East 17. No vietējiem uz lielās skatuves bija Mielavs. Vienkārši bija ļoti slikts laiks – jūlija vidū divas pirmās festivāla dienas nepārtraukti lija lietus, bet laukā bija pieci, seši grādi. Pietrūka kādu 2000 cilvēku, lai mēs pa nullēm tiktu sveikā cauri. Pirmo reizi mūžā biju parādos. Protams, tas bija trieciens. No tā brīža sāku regulāri pīpēt. Bet dzīves skola maksā naudu. Tagad analizējot, es saprotu, ka kaut kādā mērā arī paši bijām vainīgi – paņēmām pārāk dārgu galveno hedlaineri, proti, ZZ Top. Tā vietā varējām paņemt Gariju Mūru, un mēs būtu plusos, jo tas maksātu divreiz mazāk, bet no mākslinieciskā viedokļa viss būtu tikpat OK.

Ne visiem tādā situācijā pietiktu spēka. Kādas ir tās īpašības, kas nepieciešamas, lai sasniegtu tik daudz kā jūs?

Tā ir spītība un kurzemnieciski liepājnieciska lecība. Mani tik vienkārši nevar regulēt, bet tagad jau visi to zina. Agrāk gan bija visādi. Ir, protams, cilvēki, kas mēģina dominēt, ar autoritārām metodēm kaut ko panākt, bet tas tik vēl vairāk uzkurina asumu. Spītība, neatlaidība un mērķtiecība, jā. Jau bērnībā man sapņu līmenī bija augsti mērķi. Visas tās lietas, kuras esmu darījis un sasniedzis, biju izsapņojis. Protams, padomju laikā tam visam nevarēju noticēt, nebiju tik dumjš, lai nesaprastu, kas notiek, kas ir iespējams un kas nav, bet laiki mainījās un sapņi piepildījās. Visi! Turklāt pat lielākā mērā, nekā es biju cerējis.

Nav palicis nekas, ko vēl gribētos piepildīt?

Patiesībā nē...

Nav dīvaini tagad tā dzīvot bez mērķa priekšā, ja visu mūžu ir sapņots un «mērķots»?

Man taču ir 60 gadu un mazbērni (smejas). Es joprojām daru to, kas man patīk, konsultēju dažādos projektos, plus lasu studentiem lekcijas par mūzikas menedžmentu. Tā laikam ir tāda kā misijas apziņa – palīdzēt citiem cilvēkiem, kas grib kaut ko uzzināt par šovbiznesu. Bet tāda «tālā zvaigzne», uz ko man vajadzētu tagad šausmīgi saspringt un līdz kurai tiekties, – es nezinu, kas tas varētu būt. Dzīve ir vienkārši process, kas lēni plūst kā sinusoīda. Uz to jau arī Austrumu mācības aicina. Nirvāna iestājas brīdī, kad tā sinusoīda izlīdzinās.

Jums tuva Austrumu filozofija?

Jā, es kādreiz diezgan daudz ar to aizrāvos, bet tas jau bija tais laikos. Biju veģetārietis, esmu arī badojies, izlasīju visas samizdata grāmatas, ko nu varēja par attiecīgo tēmu toreiz dabūt, un joprojām turpinu lasīt. Mani vienkārši interesē tāda dzīves uztvere un filozofija, jo uzskatu, ka tā visvairāk atklāj pasaules būtību. Nu, cik nu Dieviņš vispār lēmis cilvēkiem dzīves laikā atklāt.

Austrumu filozofija tomēr ir diezgan askētiska. Kā tas iet kopā ar radošai personai parasti tik tuvo bohēmu?

Askētisms ir vairāk sākuma procesā, lai nomierinātu kaislības. Kaislības var būt dažādas, ne tikai instinktos balstītas. Protams, instinkts vienmēr kompensē to, ko cilvēks nespēj ar savu virsapziņu paveikt. Visticamāk, tas dievišķais nodoms slēpjas nelielajā smadzeņu procentu daļā, kur cilvēks var izšķirties, pieņemt lēmumus, uzlabot savu karmu, ģenētisko kodu un attīstīties. Tāpēc arī eksistē dažādas filozofijas un teorijas, psiholoģija un psihoanalīze, kas palīdz strādāt ar savām kaislībām un mainīties. Mēs nezinām – mainīties uz labu vai uz sliktu –, jo nekas pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Viss ir līdzsvarā, jo pasaule ir komplementāra. Šīs likumsakarības lielākoties ir visu lietu, dzīvības un matērijas pamatā.

Tātad mainība ir visu panākumu atslēga?

Jā, mainība. Mēs esam nepārtrauktā procesā, nemitīgā mainībā. Nākam nez no kurienes un ejam nez uz kurieni. Arī pamatprincipi, uz kuriem balstās šī mainība, ir mainīgi. Turklāt vienā laikā dažādās vietās šie pamatprincipi ir ļoti atšķirīgi un pat pretrunīgi. Piemēram, musulmaņiem četras sievas ir normāli, bet kristiešiem četras sievas ir nenormāli. Ej nu tiec gudrs, kuram lielāka taisnība! Tomēr pārsvarā cilvēciskās pamatvērtības visās reliģijās ir visai līdzīgas.

Kas tad mums – latviešiem – traucē gūt panākumus savā dzīvē?

Varbūt pašapziņas un sevis analīzes trūkums. Ļaušanās instinktiem, vājībām, sajūtām u.tml. Cilvēki nemeklē vainu sevī, bet vienmēr kādā citā. Allaž kāds cits ir vainīgs mūsu problēmās – tie tur valdībā, divi parasti runā par trešo, un ne jau to labāko. Everyone, nevis all together, tur ir tā problēma. Protams, tas ir arī zināms attīstības «produkts», proti, šī apziņa, ka katrs no sākuma pats par sevi un tikai pēc tam varbūt kaut ko visi kopā. Taču mūsu rīcībai un sadarbībai vienmēr būtu jābalstās līgumā, jo esam tik atšķirīgi, katrs ar savu pasaules redzējumu. Dievam ir bijis kāds nodoms, kāpēc mēs esam tik daudzi un dažādi. Kopībai būtu jāveido piramīda, kas uz kaut ko tiecas. Piramīda gan vienā brīdī beidzas; gribētos, lai šis tiekšanās process un kopīgā plūsma tomēr būtu bezgalīga.

Teicāt, ka esat introverta būtne. Kas ir tas, kas introvertam cilvēkam tomēr liek iet un iekarot pasauli?

Nu, tas ir kaut kāds dzinulis, to nevar ar prātu izskaidrot. Es vienkārši tāds esmu. Man patīk neapstāties, turpināt, urbt, par katru cenu panākt, meklēt. Ja nevar pa durvīm, tad pa logu. Novērot un loģiski izdomāt, kā panākt to, kas šķiet pareizi.

Jāatzīst, latvietim diezgan netipiski...

Es taču tāpat latvietis vien esmu: «Ko nu es, es jau neko, ko citi domās, ka es te bāžos virsū un mācu dzīvot, ai, labāk nē.» Man ir diezgan sevi jāpārvar un jāpiespiežas, piemēram, lai uzrunātu cilvēkus, lai kaut ko panāktu, lobētu u.c. Tad, kad es «iedegos», tad gan eju kā tanks un varu daudz izdarīt. Bet man ir grūti iesākt, tas nenotiek pats no sevis. Nav tā, ka satieku uz ielas deputātu un priecīgā balsī saku: «Ei, klausies, davai tur to un šito darām tā un tā!» (Smejas.)

Kas ir tas, kas liek «iedegties»?

Lietas, kuras nešķiet taisnīgas. Piemēram, tās pašas autortiesību lietas deviņdesmitajos gados. Autori rada darbus, izpildītāji tos izpilda, visi lieto par baltu velti, bet autori mirst badu. Izpildītāji vēl saņem naudu par spēlēšanu, bet komponists? Totāls pirātisms. Cilvēki to nesaprata un arī tagad vēl nesaprot. Šķiet – nu kā, radio skan, tas taču ir par velti! Bet tas, kas tur dzied, tas, kas to ir sacerējis, ir ieguldījis darbu un savas idejas.

Patīk iestāties par taisnību pasaulē?

Nav jau nekādas «vienīgās taisnības». Savos gados to labi saprotu. Ja nebūtu kļuvis par mākslinieku, laikam būtu mācījies par juristu.