Diskusija FB par valsts finansējumu kultūrai

Aivars Hermanis: Savā komentārā runāju par "neakadēmiskās" mūzikas nozari. Protams, ka akadēmiskās mūzikas nozares un vienības - opera, simfoniskie orķestri, profesionālie kori, repertuāra teātri tik mazā valstī kā Latvija nevar pastāvēt bez valsts līdzfinansējuma.Tādēļ ir  aplami, ja daudzas no augstāk minētājām institūcijām darbojas kā Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību (VSIA), imitējot komercdarbību, lai gan tās tiek regulāri dotētas no valsts vai pašvaldību budžetiem. Akadēmiskajām kultūras institūcijām, manuprāt, būtu piemērotāks Autonomo iestāžu pārvaldības modelis (līdzīgi kā piem. valsts Bibliotēka vai valsts augstskolas), jo tās pilda valstisku funkciju - atsevišķu, specifisku kultūras pakalpojumu nodrošinājumu iedzīvotājiem ko nevar nodrošināt tirgus. Tam būtu nepieciešams sagatavot un pieņemt speciālu likumu par Nacionālajām kultūras institūcijām, kas regulētu šo dibinājumu darbību un noteiktu garantētu valsts finansējumu.

Diskusija FB

FB diskusija

 Aivars Hermanis: Ir savādi jau 30 gadus dzīvojot tirgus saimniecības apstākļos, vēl ir tik daudz ļaužu, kuri joprojām domā padomju laika pārdales ekonomikas kategorijās. Viņiem, kā tajā ebreju anekdotē, liekas, ka nauda rodas "tumbočkā", kur kāds to ieliek. Atliek tikai naudu dabūt un pārdalīt ! Slavenais tirgus ekonomikas teorijas pamatlicējs Adams Smits jau 250 gadus atpakaļ ir rakstījis šādi: "Jūs domājat, ka maiznieks cep maizi tāpēc, lai paēdinātu tautu ? Ne, viņš cep tādēļ, lai nopelnītu !" Katram sabiedrības loceklim ir jāspēj radīt pievienotā vērtība - prece, pakalpojums, zināšanas u.c. kuras kādam būtu vajadzīgas, ar kurām mainīties, pārdodot citiem sabiedrības locekļiem, kuri, savukārt, rada kādas citas pievienotās vērtības. "Pievienotā vērtība" ir tāda vērība, kura ir lielāka par jaunradītā produktā vai pakalpojumā ieguldīto, jau iepriekš bijušo produktu, pakalpojumu, zināšanu vērtības summu. Produkta iespējamai pārdošanas cenai jābūt lielākai par produkta radīšanā jau ieguldīto. Tirgū cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Pārdevējs grib miljonu, pircējs grib par velti. Cena būs tāda, par kuru puses spēj vienoties, nevis tāda kuru gribētu katra no pusēm. Tātad, ja mūziķis, kurš vēlas ar mūziku nodrošināt sev iztiku, nespēj radīt konkurētspējīgu produktu - dziesmu, koncertu, ierakstu, kura pieprasījums tirgū un/vai pārdošanas cena nav pietiekama, lai segtu producēšanas izdevumus, tad, tieši tāpat kā jebkurā citā nozarē, agrāk vai vēlāk iestāsies  bankrots. Valstij nav pienākums no nodokļos samaksātās naudas finansēt nerentablus uzņēmumus. Valsts nauda un valsts aizņēmumu saistības ir nodokļu maksātāju nauda. Nav nekādas citas abstraktas valsts naudas! Atrunām, ka Latvijas tirgus ir par mazu mūzikā balstītas uzņēmējdarbības veikšanai nav nekāda pamata. Tam ir daudz piemēru: Pauls, Kalniņš, Brauns, Prāta vētra, Busulis, Dons, Auziņš un vēl daudzi citi. Konkurence, protams, ir  liela, bet bez konkurences nav attīstības. Konkurence ir tirgus attīstības dzinājspēks! Tam ir daudz piemēru. (Un, šis nav stāsts par Covid 19 radītās ārkārtas situācijas koncertēšanas aizliegumu un iespējamiem dīkstāves pabalstiem.)

 

Par kultūras darbiniekiem un politiku

Tā saucamie "kultūras darbinieki" un "inteliģence", šie, no padomju laika mantotie, jēdzieni apzīmē kastu, kuras alga ir tieši atkarīga no nodokļu ieņēmuma un to sekojošas pārdales. Ir tikai loģiski, ka šie cilvēki tiecas iesaistīties politikā vai būt tās tuvumā. Māksliniekiem, rakstniekiem, mūziķiem, kuri paši spēj radīt darbus, kas citiem ir vajadzīgi, ar politiku un politikāņiem pīties nav vajadzības.

Atbilde Nilam Saksam

Vienīgā jēga Latvijas valsts pastāvēšanai ir tās kultūra. Tomēr, manuprāt, "sociālo partneru" zemo kultūras reitingu iemesls ir kultūras kā jēdziena deformācija, gan padomju, gan pēcpadomju laikā. Ar kultūru šauri tiek saprasta vienīgi augstā, elitārā māksla, kuras mērvienība - "jo mazāk sapratēju, jo augstāka māksla", gan atsevišķi, valstiski akceptēti brīvā laika pavadīšanas veidi - dziedāšana koros un dejošana tautiskā stilā. Pie kam, visas šīs elitārās aktivitātes joprojām tiek plānotas centralizēti un finansētas no nodokļu maksātāju naudas mistiska "Latvijas tēla" vārdā. Rosība ap šo lauciņu dod regulārus ienākumus ievērojamam skaitam administratoru, kuru daudzums krietni vien pārsniedz reālo kultūrproduktu radītāju skaitu. Tie ērti iekārtojušies kulturālā darbā, kas kaulus nelauž un izklaidējas ģenerējot visādus "mākoņu" projektus bez ekonomiskiem aprēķiniem un konkrētas atbildības par gala rezultātu. Tas, manuprāt, ir īstais "sociālo partneru" nekulturālās reakcijas iemesls.

Domas diskutējot Face Book

“Vairumam profesiju (arī rakstniekiem, gleznotājiem, rokmūziķiem u.c) ienākumi ir atkarīgi no “saražotā” kvalitātes, pašizmaksas, maksātspējīgā pieprasījuma. “Valsts mākslas” darboņiem tas ir svešs - viņi pieprasa samaksu par jebkuru rezultātu un vienmēr ir neapmierināti.”  (no Delfi komentāriem)

Viņi ir pārliecināti, ka garantēta priekšapmaksa no publiskās naudas viņiem vienkārši pienākas! Un protams, tas ko mēs katrs darām, atšķirībā no tā, ko dara citi, ir kas īpašs.

Subsīdijas un tirgus ir divi jēdzieni ar pretēju nozīmi. Subsīdijas, dotācijas, publiskā sektora līdzfinansējums un tml. pārdales ekonomikas finanšu instrumenti ir tipiska tirgus ietekmēšana, kas deformē konkurenci. Savukārt, bez konkurences nav kvalitātes.

Padomju laiku kultūras politikas turpināšanos valsts kultūras darboņi visus šos 30 gadus paši vien ir cītīgi uzturējuši un veicinājuši, kultivējot elitārismu un uzturot izredzētību. Ļoti labi zinu kā tas notika daudzus gadus konsultējot Kultūras ministriju mūzikas industrijas jautājumos. Ar šo nebūt nedomāju, ka valstij nebūtu jāatbalsta atsevišķas kultūras nozares un procesi, kas nepieciešami latviskās kultūras veicināšanai un ko ekonomisku apsvērumu dēļ nespēj nodrošināt tirgus. Bet, ir jābūt skaidri saprotamai motivācijai un ekonomiskam pamatojumam kādēļ tas jādara un kā to vislabāk darīt. Ir jābūt atbildībai par nodokļu maksātāju iztērēto naudu!

“Tirgus sākas tad, kad viens grib pirkt un otrs pārdot! Tikai tad precei rodas vērtība. Vērtība ir vienlīdzīga cenai par ko puses vienojas darījuma vietā un laikā."

Valsts nav nekāds SIA, kam būtu jānodarbojas ar savu pavalstnieku darba augļu virzīšanu tirgū. Valstīs ar demokrātijā balstītu pārvaldi publiskai pārvaldei ir pavisam citi uzdevumi! Atšķirīgi tas ir valstīs ar autoritāru pārvaldi, kur "valsts mārketings", lasi - propaganda, balstās šauras vadošās kliķes izpratnē par to kas ir pareizi, kas nepareizi, nevis ikviena cilvēka brīvā izvēlē "nobalsojot" par produktu vai pakalpojumu ar savu naudu. Autokrātisku valstu valsts mārketinga - propagandas un ideoloģijas mērķis nav gūt peļņu, bet barot valdošas kliķes un tās galma mazvērtības kompleksus, kas izpaužas augstprātībā pret pavalstniekiem. Diemžēl mūsu postpadomju prātos joprojām dominē boļševiku princips - "atņemt un pārdalīt" nevis - radīt, pārdot un konkurēt. To uzskatāmi parādīja Arņa Kaktiņa socioloģisko pētījumu kompānijas pēdējā aptauja. Vārdos esam baigie demokrāti / liberāļi, darbos un izpratnē - sociķi ar tendenci uz boļševismu.

Diemžēl daudziem cilvēkiem ir grūti nošķirt  to robežu, kur beidzas demokrātija un kur sākas autokrātija, jo trūkst zināšanu un pieredzes un, sekojoši, sava argumentēta viedokļa. Un, ne vien "nekulturālajiem tehnokrātiem”, bet arī kultūras darbiniekiem, kultūras ierēdņiem. Vairumam “pareizu”, no ES dokumentiem patapinātu kultūrpolitisku tekstu kompilāciju meistariem bieži vien nav lielas sajēgas par pašu priekšmetu - kultūrekonomiku, kultūrproduktu tirgu, kultūrindustriju darbības principiem. Tēzei par to, ka valstij būtu jārada apstākļi katra indivīda attīstībai un savu spēju realizēšanai piekrīt gan sociķi, gan liberāļi. Domstarpības rodas par ceļiem, kā šos mērķus sasniegt.


Nav jau nekas tikai melns un balts. Arī jauktā ekonomika var būt gan ar dominējošu komandekonomikā balstītu regulējumu, gan ar lielu pašregulējoša tirgus daļu. Diemžēl Latvijā politikāņu tieksme "komandēt ekonomiku" nāk vēl no padomju laikiem, jo citus ekonomikas darbības modeļus viņiem skolā nemācīja, tādēļ grūti ir noticēt tam, ko nepārzini. Un, protams, kāds labums no pārdales pašiem un partiju kasēm jau arī atlec...


Diskusija par PVN pievienošanu privāto pasākumu rīkotāju ieejas biļetēm un vērtēšanas komisijām.

Boļševisms nevaid miris ! Tagad žigli pie Kultūras ministrijas un paš(t)valdībām iecelt “troikas”, kas tad arī nolems – ir kultūra vai nav. Galvenā pazīme: peļņa ir  – kultūras nav ! Tiklīdz kasē mīnuss – lūk īstā kultūra ! Un, iestādēm jāizdod sertifikāts ar štempeli, lai nebūtu nekādu pārpratumu – ir tā kultūra vai nav ! Urā, biedri ! 

 

VĒSTULE DRAUGAM

Vēstule draugam.

Rīgā, 2000. gadā.

 Sveiks!

Vakar pie manis uz biroju bija atnākusi aprunāties Tavas ierakstu studijas iespējamā direktore. Liekas,viņa ir gudra un apķērīga meitene, cik nu par to varu spriest no vienas tikšanās reizes. Neko daudz viņa man nejautāja, laikam īsti nezināja ko. Un, taisnību sakot, no kurienes gan viņa to zinātu? Arī studenti - maģistranti, kuri Kultūras akadēmija klausās manas lekcijas “Mūzikas menedžments un tiesības” faktiski gūst tikai vispārēju priekšstatu par to, ka bez komandekonomikā balstītas nodokļu maksātāju naudas centralizētas pārdales ir arī kāds cits, dabīgs, tirgus saimniecībā balstīts veids kā radīt kultūrproduktus un tos pārdodot, pelnot naudu. Vairums maģistrantu ko tādu dzird pirmo reizi un tas, viņuprāt, izklausās pēc ķecerības. Iespējams, studenti maniem stāstiem arī nenoticētu, ja vien es  nebūtu kā tāds dzīvs eksponāts, kurš stāv viņu priekšā - reāls uzņēmējs, par kura darbiem viņi kaut ko iepriekš ir dzirdējuši. Studenti ir patiesi izbrīnīti dzirdot, ka ASV nav Kultūras ministrijas, ka šī valsts kultūru nedotē, tomēr, neskatoties uz to, ASV pamanās piegāzt pilnu pasauli ar saviem kultūrproduktiem. Postpadomju kultūras darbinieka domāšanas klišejas joprojām balstās uz to, ka nauda jebkādiem kultūras projektiem tiek no kaut kurienes dabūta (valsts, fonda, sponsora, mecenāta, vienalga no kā) un tā atpakaļ nav jāatdod. Tāda diemžēl ir kultūras darbinieku vide Latvija un šādi joprojām domā arī daļa Kultūras akadēmijas pasniedzēju, neskatoties uz to, ka jau gadus desmit vairs nedzīvojam sociālismā.

Viņi nezin kas īsti ir nauda, no kurienes tā rodas !

Ar cieņu,

aivars

PAR KULTŪREKONOMIKU

Tiek  mēģināts kā nebūt  pielaikot  tirgus ekonomikas “kleitu” komandekonomikas “vecmeitai“, kura savu apmēru dēļ, tajā nu nekādi nelien iekšā, tomēr, grib modīgi izskatīties...

REPLIKA FB PAR KONCERTZĀLĒM

      Koncertzālei - cik tā liela, kur atrodas, ir tā vai nav arhitektūras šedevrs, nav tieša sakara ar tās "labumu". Koncertzāles "labums" ir tās labskanībā. Koncertzālēm, sakarā ar mūzikas mākslu, pati galvenā un svarīgākā kvalitāte ir akustika, atbilstoša mūzikas žanriem, kādus koncertzālē iecerēts atskaņot. Otrā svarīgākā kvalitāte ir aizskatuves plānojums, skatuves iekārtu izvēle, izvietojums un kvalitāte, mākslinieku ģērbtuvju (jā, un arī tualešu!) skaits, pietiekošs lielo mūzikas formu atskaņošanai nepieciešamo mūziķu nodrošināšanai. Zāles akustikas kvalitāte ir atkarīga no tās iekšējo sienu, griestu, grīdas, skatītāju zāles krēslu konfigurācijām un apdarei izvēlētiem materiāliem, un mūsdienās, protams, arī no akustikas virtuālās modelēšanas pirms celtniecības uzsākšanas. Šeit nav tiešas korelācijas starp materiālu cenu un akustisko "labumu". Piem. Liepājas jaunajai koncertzālei, kura izmaksāja ~ 2 reizes dārgāk ne kā Rēzeknes "Gors", ir lērums dažādu problēmu, tai skatā arī akustisku. "Lielais Dzintars" no tālienes izskatās lieliski, bet, atvainojiet, kāds tam ir sakars ar mūziku ?