AIVARS HERMANIS - ĢITĀRISTS, PRODUCENTS, PASNIEDZĒJS, LIEPĀJNIEKS

Aivars Hermanis - ģitārists, producents, pasniedzējs, liepājnieks 

Par mūziku mūsdienās, par mūziku 60. un 70. gados, par pedagoga darbu, par Eirovīziju, mūziķu profesionalitāti un daudz ko citu - lasi interviju ar mūzikas leģendu, grupas «Remix» ģitāristu Aivaru Hermani.

Kur tu rodi savu mūžīgo dzinējspēku? Ar ko sāki toreiz, kad nebija interneta un aparatūras, tikai tā laika sistēma un cita domāšana?

Dzinējspēks visdrīzāk būs ģenētisks mantojums no senčiem. Viens no maniem vectēviem bija profesionāls sportists, treneris, pedagogs, Liepājas bērnu sporta skolas dibinātājs un ideju ģenerators. Viņš vienmēr bija kustībā, viņam vienmēr bija plāni! 55 gadu vecumā vectēvs vēl kāpās skrēja krosu pa priekšu Liepājas futbola komandai. Brīvajā laikā daudz lasīja grāmatas. Viņš bija izlasījis visas Konversācijas vārdnīcas. Tādu viņu atceros.

Protams, šodien grūti iedomāties pasauli, bez interneta, pasauli, kuras robežu sargāja «dzelzs priekškars», kur nepārtraukti bija jāuzmanās, lai nepateiktu ko lieku, kur veikalos neko nevarēja nopirkt, kur visu vajadzēja kaut kur «dabūt». Lai varētu muzicēt pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, instrumentus un aparatūru iemācījāmies izgatavot paši. Sarežģītākās detaļas pasūtījām galdniekiem un radio meistariem. Tas viss, protams, bija nenormāli, tomēr vēlēšanās spēlēt ļoti motivēja pārvarēt grūtības un par katru cenu sasniegt izsapņotos mērķus. Viens bija skaidrs - paļauties var tikai uz sevi pašu. Ko pats paveiksi, tas arī būs.

Kā tu rodi sevī motivāciju vienmēr doties uz priekšu, neapstāties pie sasniegtā un spēt turpināt darboties mūzikas laukā?

Doties vienmēr uz priekšu, darīt lietas sistēmiski mani galvenokārt ir iemācījusi mūzika. Mūzika ir augsti organizēta matemātiski loģiska sistēma. Mūzikas apgūšana un instrumenta spēles treniņš ir bezgalīgs ceļš, soli pa solim pretī pilnībai, kas nekad būs sasniedzama. Nespēlējot mūzikas instrumentu regulāri, vismaz 4 - 5 stundas dienā, katru dienu, visu mūžu, nekādus vērā ņemamus rezultātus sasniegt nav iespējams. Arī uz visu citu var attiecināt augstāk minētās likumsakarības. Visas pārējās aktivitātes man ir bijušas vien līdzeklis ar mūziku saistītu mērķu sasniegšanai.

Tu jau ilgi esi savas nozares profesionālis un tava mūzika vēl joprojām ir aktuāla, taču bez muzicēšanas esi arī pasniedzējs. Kas tevi pamudināja darboties izglītības jomā, menedžēt, vadīt un mācīt jauniešus?

Vēl joprojām mani, nu jau pensijas vecuma onkuli, aicina spēlēt un veikt skaņu ierakstus. Manis radītā mūzika joprojām skan radio un TV. Protams, ir patīkami apzināties ka esi kādam vajadzīgs. Kā mūzikas pasniedzējs vien agrā jaunībā esmu mācījis spēlēt ģitāru ģitāristu kursos. Gadu esmu strādājis vispārizglītojošajā skolā par dziedāšanas skolotāju. Dalīties ar profesionālo pieredzi mūzikas menedžmentā sāku 1996. gadā, pēc prof. Dr. Ivara Bērziņa uzaicinājuma pievienoties vieslektoru saimei Kultūras menedžmenta maģistrantūras kursā. Tajā laikā Latvijā nebija akadēmiski izglītotu lektoru Kultūras menedžmenta un Kultūras industrijas specialitātēs, tādēļ lekcijas lasīt tika aicināti nozares profesionāļi, kuri prasmes apguvuši pašmācības un personiskās pieredzes ceļā, darbojoties uzņēmējdarbībā. Lasīt lekcijas par sevi trīs reizes jaunākiem cilvēkiem ir interesanti. Tā ir iespēja saskarties ar jauno cilvēku pasauli un domāšanas veidu. Tas palīdz labāk izprast šodien notiekošo no jaunu cilvēku skatu punkta.

Mūsdienu mūzika, fiziskā formāta noriets, mainās tendences un paaudzes. Pēc kā tas izskatās no tava redzesloka? Kur mēs esam un kurp dodamies?

Mūsdienās «fizisko» mūzikas nesēju ēra faktiski ir beigusies. «Fiziskie» nesēji, protams, neizzudīs pavisam. Joprojām kādas nelielas ļaužu grupas klausīsies mūziku gan LP nesējos, gan citos. Vēl aiz inerces (pārsvarā auto atskaņotājos un vecajos bom-box’os) tiek lietoti CD formāta nesēji. Magnētiskās lentes gan vairs neviens nelieto. Domāju, ka digitālās attīstības rezultāts - mūzikas un video lietošana ciparu formātā un virtuālā veidā - ir tikai likumsakarīgs attīstības process. Šāds mūzikas patērēšanas veids ir ērts lietošanā un visiem viegli pieejams.

Vēl pirms pārdesmit gadiem bija grūti iedomāties, ka tādā mazā kastītē, kāds ir iPhone, būs iespējams ātri sameklēt un noklausīties praktiski visu mūziku, kas vien pasaulē ir tikusi radīta un ierakstīta.

Visam šim labumam ir viena slikta blakne - ir uzaugusi paaudze, kura skaņu ierakstus ir dzirdējusi vienīgi saspiestā mp3 formātā un nemaz nezina, ka mūzikas ieraksta dabiskais skanējums ir nesaspiestā wav formātā. Viņi domā ka mp3 skanējums lētās austiņās, mūziku atskaņojot no telefona, ir tāds, kā mūzikai ir jāskan.

Daudzi, kas industrijā darbojas, ik pa laikam saka, ka pietrūkst labu mūziķu un labu menedžeru. Netiekam uz Eirovīziju, mums ir tikai Prāta vētra, Pauls, Vasks, un tā jau ilgu laiku. Kur, tavuprāt, ir problēmas sakne, kas mums nesanāk vai nepadodas?

Pavisam noteikti neesmu no tiem, kuri uzskata, ka latviešiem trūkst labu mūziķu. Nedomāju arī, ka Eirovīzijai ir kāds sakars ar mūzikas industriju. Eirovīzija ir Eiropas Savienības valstu mārketinga pasākums, tautu draudzības festivāls, Eiropas idejas apliecinājums, viss kas vēl cits, tikai ne mūzikas festivāls tradicionālā šā jēdziena izpratnē. Starp citu, Latvijai Eirovīzijā ir bijusi 1., 3., 5. un 6. vieta, kas kopumā ir labs sasniegums.

Latviešiem ir bijuši un ir izcili mūzikas menedžeri un producenti. Raimonds Pauls, Aleksandrs Grīva, Zigmars Liepiņš, Guntars Račs, Ģirts Majors, Māris Briežkalns, Arnis Grīnbergs un vēl daudzi citi. Šeit es varētu pierakstīt pilnu lappusi ar vārdiem un darbiem, ko šie slavenie latvieši mūzikas lauciņā ir paveikuši.

Daudzi no «jaunajiem ģēnijiem» ir iedomājušies, ka kādam bez maksas un jebkādām garantijām ir svēts pienākums nodarboties ar viņu taisīšanu par popzvaigznēm. Tiem mūziķiem, kuri ir talantīgi, darbaspējīgi, izglītoti un mērķtiecīgi, producenti un menedžeri agri vai vēlu atradīsies. Tas ir divvirzienu ceļš, savstarpēji papildinošs process. Iesākumā mūziķim ir jākļūst par producentu un menedžeri sev pašam. Tikai tad, kad no muzicēšanas parādās regulāri ienākumi, var sākt domāt par personīgā menedžera algošanu.

Ritmiskās mūzikas nozarē izpildītāju kvalitātes krīze iestājās ap 90. gadiem, kad vecākā padomju laika mūziķu paaudze pamazām beidza savu profesionālo darbību, bet jaunu profesionāla līmeņa mūziķu bija pamaz. Sākoties jaunajam gadsimtam, jo īpaši pēdējos desmit gados, jaunie, labi izglītotie latviešu ritmiskās mūzikas izpildītāji ir mūzikas industrijas profesionālo standartu līmenī, un agri vai vēlu kāds no viņiem kļūs par atzītu mūziķi pasaulē. Protams, vērtējumam vienmēr ir jābūt salīdzinošam. Ja salīdzinām ar pēcpadomju valstīs ritmiskajā mūzikā notiekošo, tad latvieši no sava ~1,5 milj. kopskaita ir spējuši un joprojām spēj vismaz sestdaļai pasaules piedāvāt virkni izcilu izpildītāju: Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Igo, Prāta vētra, Intars Busulis, Jānis Stībelis, grupas Zodiaks (20 milj. LP kopiju), Modo, Opus, Eolika, Remix ar miljoniem skaņu nesēju kopiju kopējām tirāžām un tūkstošiem koncertu lielākajās padomju un pēcpadomju valstu koncertzālēs un stadionos. Mūsu brāļi lietuvieši un igauņi ne ar ko tādu lepoties nevar, nemaz nerunājot par pārējām pēcpadomju valstīm.

Par akadēmisko mūziku. Diez vai vēl kādai pusotra miljona tautai ir tik daudz pasaules klases operdziedātāju, diriģentu, vijolnieku, komponistu un citu starptautiski pazīstamu mūziķu salīdzinot ar nelielo latviešu kopskaitu. Ja mums visās jomās būtu tādi starptautiski panākumi, kādi ir mūzikā un sportā, mēs būtu attīstīto Eiropas valstu pirmajā desmitniekā, kur, starp citu, Latvija bija pirmās brīvvalsts laikā 30. gadu beigās.

Mums ir ļoti mazs mūzikas industrijas tirgus, kurā dominē divi, trīs žanri. Kā tu to komentētu?

Jau 28 gadus mēs esam piederīgi Rietumu pasaulei - attīstītajām valstīm ar brīvu darbaspēka un kapitāla kustību! Daudzi mūsu mūziķi sekmīgi darbojas un konkurē pasaules tirgos. Latvijā ir normāls mūzikas tirgus. Privātais sektors nodrošina ap 60% no visiem koncertu un izrāžu biļešu ieņēmumiem valstī.

Tirgu gan nedaudz deformē publiskā sektora dotētie masu pasākumi un koncerti.

Ja mūziķis spēj piedāvāt tirgū produktu, kas pircēju interesē, un pircējs par to ir gatavs maksāt naudu, tad tirgus darbojas. Piemēram, divi pilnībā izpārdoti Dona koncerti «Arēnā Rīga» 2017. gadā. 2 x pa 12 000 skatītāju, kopā 24 000 pārdotu biļešu. Bruto ieņēmumu var viegli sarēķināt, pieņemot ka vidējā biļetes cena bija ap 20 eiro. Tirgus normāli darbojas arī tad, ja uz kultūras namu mazpilsētā atbrauc trīs mūziķi ar interesantu programmu, saprātīgu aparatūras daudzumu un maksātspējīgam pieprasījumam atbilstošām biļešu cenām. Pat ja koncertu apmeklē vien 100 skatītāju, katrs nopērk pa 10 eiro biļeti, ieņēmums kopā būs 1000 eiro. Katram mūziķim neto honorārs 150 eiro. Vēl atliek gan nodokļiem, gan zāles nomai, gan degvielai, gan piecu afišu izgatavošanai. Protams, ja vien cilvēkus piedāvātā mūzika interesē un tie 100 cilvēki atnāk.

Tirgus sākas no brīža, kad viens kaut ko pārdot, bet otrs vēlas pirkt. Mums valstī var būt tikai tik liels tirgus, cik esam mēs paši un kāda ir pirktspēja valstī. Tirgus lielums (bruto ieņēmums) nav pats galvenais noteicošais faktors veiksmīgas uzņēmējdarbības veikšanai. Svarīgāks ir pievienotās vērtības apjoms.

Tu esi pasniedzējs un lasi lekcijas topošajiem mūzikas menedžeriem Latvijas Kultūras koledžā, esi labas mācību vielas autors. Kā ir būt pasniedzējam?

Pasniedzēja darbs ir interesants. Tas liek zināšanas un pieredzi sakārtot tā, lai stāstītais klausītājiem būtu saprotams un viegli uztverams. Viens ir pašam zināt, kā veicami menedžmenta vai producēšanas darbi, otrs - spēt to saprotami pastāstīt citiem. E-grāmatu «Ievads mūzikas menedžmentā» tādēļ arī sarakstīju, lai sakārtotu savus lekciju stāstus secīgā un sistēmiskā kārtībā.

Mūsdienu jauniešiem ir pilnīgi savādāka domāšana, kādus tu viņus redzi?

Mūsdienu jauniešiem nav vairs tās grūti definējamās baiļu sajūtas, kas nāca līdzi mums, pagājušā gadsimta cilvēkiem, no padomju laikiem. Mūsdienu jaunieši ir daudz brīvāki un atvērtāki nekā iepriekšējās paaudzes. Diemžēl jāsaka, ka vairumam vidusskolu beigušo zināšanu līmenis bieži vien ir visai viduvējs un fragmentārs. Vājas zināšanas ir sociālajās zinībās, vēsturē, ekonomikā, datorprasmēs. Praktiski trūkst krievu valodas zināšanu, bez kurām austrumu tirgos - Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un citās pēcpadomju zemēs biznesu taisīt nav iespējams.

Liepājas roks, džezs un mainās paaudzes – kādas ir tendences, jo vismaz reizi gadā esi komandā, kas vētī sasniegumus pašmāju mūzikā, – «Zelta mikrofonā».

Reizi gadā, kā «Zelta mikrofona» žūrijas loceklim, man ir iespēja noklausīties visu mūziku, kas iepriekšējā gada laikā ir ierakstīta un izdota. Tas dod lielisku iespēju gadu no gada sekot mūzikas industrijā notiekošajam. Salīdzinot ar iepriekšējām desmitgadēm, mūsdienu latviešu mūzikas ieraksti ir tehniski un muzikāli nevainojamā kvalitātē. Mūziķi labi spēlē instrumentus, solisti dzied tīri un ritmiski, skaņu režisori un producenti spēlēto nevainojami ieraksta un miksē. CD, DVD, LP ir labs dizains - vāciņi ir iespiesti augstā poligrāfiskā kvalitātē. Tomēr aizvien retāk var dzirdēt interesantas, oriģinālas melodijas un augstas kvalitātes dziesmu tekstus. Noklausoties visu to lērumu, maz kas paliek atmiņā. Bieži vien forma dominē pār saturu. Grūti uztvert galveno - vēsti, ko mūziķi un skaņdarbu autori ir vēlējušies nodot klausītājiem.

Ir visai augsts kopējais līmenis, bet maz muzikālu notikumu.

Vinils – modē vinila plates, vienā tirdziņā manīju Remix «Naktsmājas» par 20 eur. Zinu, ka esi liels Apple cienītājs – kā ir, visa mūzika digitāli jeb arī esi vinila cienītājs?

Vinils bija manas jaunības formāts. 50 reizes plati nospēlē, un sprakšķi lielāki par lietderīgo signālu. Magnetofona lentēm un kasetēm bija mazliet ilgāks mūžs, bet daudzmaz labas bija tikai pirmās kopijas no LP. Vēlākās jau bija ar visiem sprakšķiem. Mājās kādi «pāris metri» ar vinila platēm man vēl glabājas. Ārā izmest žēl. Atskaņotāja gan vairs nav. No pagājušā gadsimta 90. gadiem mūziku klausos vienīgi digitāli. Pirmais CD atskaņotājs pie manis nonāca 1989. gadā. Kādus jaunus CD joprojām klausos savā auto, garākus gabalus braucot, tomēr savu CD kolekciju esmu pārvietojis uz veco mantu noliktavu. Mājās galvenokārt skatos koncertierakstus Apple TV / iTunes vai no Blu Ray diskiem. Darba un informācijas nolūkos klausos failus datorā vai iPhone, izmantojot kvalitatīvas studijas austiņas (Sony Pro). Pamatā jaunu muzikālo informāciju gūstu no Spotify un YouTube.

Tu satiecies un sadarbojies ar daudziem citiem mūzikas grandiem un profesionāļiem, sastopi dažādus māksliniekus un mūziķus savā darbā «Arēnā Rīga». Kurš visvairāk palicis prātā kā patīkamākais un otrādi?

Mūziķa un mūzikas menedžera darbs man ir devis brīnišķīgu iespēju satikt un sadarboties ar daudziem izciliem, pasaulē pazīstamiem mūziķiem un mūzikas industrijas pārstāvjiem. Kā koncertu rīkotājs (promoter) kopā ar partneri 20 gados esam sarīkojuši vairāk nekā 300 pasaulē populāru mākslinieku koncertus Latvijā un ārvalstīs. Strādājot hallē «Arēna Rīga», esmu piedalījies vismaz pārsimts koncertu sarīkošanā. Nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad ar pasaulē populāriem A klases māksliniekiem būtu radušās kādas problēmas vai savstarpējā komunikācija būtu bijusi nepatīkama vai necienīga. Liels mākslinieks nevar būt slikts cilvēks. Slikts cilvēks nevar spēlēt labu mūziku. Tas nav savienojams. Reizēm kādas domstarpības vai mazāk patīkama komunikācija ir bijusi ar māksliniekiem no Maskavas, kuriem zvaigznes tēlošana pieder pie mārketinga. Viņi ir tā iejutušies tēlā, ka aizmirst industrijas noteikumu - zvaigzne tu esi uz skatuves publikas priekšā. Aizskatuvē visi ir vienādi. Visi dara vienu darbu, kas ir jārespektē un jāciena.

Kā zināms, tu arī esi paudis savu viedokli par notiekošo sabiedrības kultūras norisēs. Esi patriots un taisnības cīnītājs pēc dabas vai vienkārši nokaitināts par nekontrolējamiem procesiem valstī kultūras jomā?

Laikam jau cīnītājs par taisnību esmu pēc dabas. Tā mani audzināja. Lai gan labi apzinos un saprotu, ka vienas, pareizās taisnības nav. Iestāšanās par mūziķu tiesībām vēl padomju laikā ar tai sekojošu «revolūciju» LPSR Valsts filharmonijā, aktīva līdzdarbošanās intelektuālo tiesību likumdošanas radīšanā atjaunotajā brīvvalstī, dalība cīņās pret skaņu ierakstu pirātismu, daudzi raksti un intervijas presē un medijos par intelektuālo tiesību aizsardzību, pirātisma apkarošanu, mūzikas industrijas attīstību, nesaimnieciskumu valsts naudas tērēšanā kultūras nozarē, tā ir bijusi vien daļa no manām sabiedriskajām aktivitātēm. Joprojām sekoju notiekošajam kultūrā un politikā, bet sabiedriskās aktivitātes esmu piebremzējis. Ja nu reizi pa reizei ko uzrakstu vai pasaku mēdijos, tad tikai tad, ja kāds jautā. Nu jau vairāk nekā 10 gadus neesmu neviena uzņēmuma līdzīpašnieks. Neesmu vairs arī nevienas sabiedriskās organizācijas valdē. Esmu privātpersona, brīvs cilvēks.

 Jānis Jansons, TV NET, 2018.g.12.jūnijā