KUR IR TIE SVARI

Uldis Rudaks, Sestdiena, 2015

Miers, kas nāk no Aivara Hermaņa balss intonācijas, stāstot par sevi vai savām darbībām, nepārprotami rada iespaidu, ka viņš uz visu lūkojas ar vēsu prātu. Aptuveni šāda runas maniere bieži raksturīga cilvēkiem, kuri flegmatiski spriedelē par visādām tēmām, paši tajās neiejaucoties un nemaz arī nelolojot cerību to izdarīt, kaut zina atbildes teju uz visiem jautājumiem, atšķirībā no tiem, kuru rokās ir vadības groži. Biežāk gan radošu, gan biznesa darījumu cilvēku vidū pierasts redzēt mūžam satrauktus un skrejošus, pārspīlēti lietišķus vai lišķīgus indivīdus, kontakts ar kuriem ir nepatīkams vai izraisa līdzjūtību, citos gadījumos, arī nepatiku. Tomēr liekas, ka šis miers, pat ja tas tāds tikai šķiet, ir Aivara Hermaņa panākumu atslēga. Jau tas, kā viņš ap 1980. gadu Ulda Stabulnieka grupā dziedāja popdziesmiņu Svari, Aivaru uzreiz patīkami izcēla citu tajā pašā senajā Jaungada televīzijas pārraidē redzēto dziedātāju vidū. Bet arī iepriekš slaido gara auguma ģitāristu, kurš pēc skata nemaz neatgādināja rokzvaigzni, tomēr televīzijas kameru priekšā gorījās vairāk nekā pie mums ierasts, bija grūti nepamanīt. 

Aivars ir mūzikas autors, iespējams visu laiku erotiskākajām dziesmām latviešu popmūzikā – tās dzied Ieva Akuratere un Igo 1990. gada vinila platē Klusums starp mums. Kad Aivars strādājis kā ierakstu producents ar Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli, tie paklausīgi sekojuši viņa norādījumiem jeb „čakarēšanai”, kaut varbūt šķiet absolūti nesatricināmas superzvaigznes. Kā pats saka, faktiski ar pirmo pāli, kas tika iedzīts zemē Arēna Rīga celtniecības sākumā pirms aptuveni divpadsmit gadiem, nu Aivars iesaistīts tās darbībā – sākumā iedevis mazo pirkstiņu, piekrītot būt konsultants ar pamatīgu koncertu rīkotāja pieredzi Remix Producentu grupas vadītāja darbā, bet tad ievilkts tajā visā arvien dziļāk. Nodarbojas ar organizēšanu, plānošanu, veido attīstības tabulas. Tam visam piekritis tikai ar noteikumu, ka nebūs no rīta jāiet uz darbu deviņos, bet varēs nākt, kad gribēs. Bet tik un tā nereti sanācis, ka darba diena ievilkusies no rīta līdz vēlam vakaram.

Labais un sliktais policists

Atšķirībā no lielākās daļas mūziķu, kurus rokenrola viļņi mētā šurpu turpu, Aivars arī savā privātajā dzīvē ir ļoti stabils - jau vairāk nekā četrdesmit gadu viņš dzīvo laulībā ar vienu sievieti un piekrīt, ka kopdzīvē, tāpat kā biznesā, ir vajadzīga nosvērtība, kas laikam būs viņam raksturīgākā īpašība, bet kur to ņemt? Par to viņš uzdevis jautājumu arī tajā jau minētajā, vienā no retajām dziesmām, ko dziedājis pats: „Kur ir tie svari / Kas visiem der / Kas saules gaismu / Un ēnas sver / Kas vīru laimi / Un bēdas sver…” Dziesmā atbilde tā arī neatskan, bet šķiet, ka sevī Aivars to nēsā gan. Iekšēji jau šie svaru kausi ne vienmēr esot līdzsvarā un bieži vien uzcepoties ne pa jokam, bet esot iemācījies savaldīties. „Cilvēki ir dažādi. Katram savs un tu nevari savas pravas kačāt. Bet nu, ir atsevišķi brīži, kad jārīkojas diezgan autoritatīvi gan drošības apsvērumu, gan menedžmenta dēļ, jo citādi viss saietu dēlī.” Savulaik, Remix PG aktīvajā periodā viņa partneris bija Alfrēds Madžulis, nu jau nelaiķis, kurš bija kā pretstats, atrodot iespēju izteikt pārmetumus vai katram pretimnācējam. Piemēram, šī raksta autoram, ka viņš deviņdesmito gadu vidū atbraucis pie viņiem uz biroju nevis ar inomarku, bet ar kapeikām - bēškrāsas žiguli, pats iekāpjot pavecā, toties vācu mašīnā. Citā reizē Bjorkas preses konferencē Madžulis nostājās žurnālistu priekšā un draudēja, ka tūliņ nāks superzvaigzne, kura, ja gribēs, izšķaidīs visas fotogrāfu un operatoru dārgās kameras, un viņai par to nekas nebūs. Aivars pats saka, ka viņi tandēmā ar Madžuli bijuši kā labais un sliktais policists. 

Tik tālu nu ir

Šausmīgi skatīties uz to ciparu! – ievadot sarunu, kad esam iekārtojušies uz vakariņām Gan Bei restorānā veikala Mols otrajā stāvā, Aivars par visu sev ierastajā mierā smejoties nosaka un sākam spriedelēt, ka, ņemot vērā vidējā mūža ilguma pieaugumu, varbūt tas nemaz nav tik daudz. Aivaram pat ir diezgan tuvas ziņas par šo ciparu svārstībām. „Vēl pirms gadiem desmit vidējais vīrieša mūža ilgums tepat blakus Krievzemē bija 55-56 gadi. Latvijā bija drusku vairāk – kādi 62. Šobrīd laikam ir 67- 68. Ir tendence pieaugt, kaut līdz Japānas līmenim vēl tālu – tur vidējais ir pāri par 80,” saka Aivars un es piebilstu, ka japāņi turklāt pēc statistikas ļoti daudz smēķē, un ar plaušu vēzi mirst arī tie, kas nepīpē. Arī šīs legālās narkotikas nianses Aivars ir izpētījis. No nikotīna jau tās lielākās problēmas neesot, bet no tiem degšanas produktiem. „Ja pīpē elektronisko pīpi, velkot nikotīnu iekšā tīrā veidā, nav ne klepus, nekas. Tur ir tikai tvaiks, kas satur to narkotiku. Tagad tās ir ļoti labi atstrādātas. Protams, tagad viņus mēģina ierobežot regulāro cigarešu ražotāji, jo viņi ir konkurenti. It kā veselīgāk un tad cilvēki pāriet. Latvijas radio bija vesela pārraide, kur abu frakciju pārstāvji plosījās, aizstāvot katrs savu,” saka Aivars, kurš savulaik kūpinājis arī pīpi, ar ko eleganti pozējis arī fotogrāfiem, bet nu gan to vairs nedarot. „Ne dzeru, ne pīpēju - neko. Skrienu, bet tas nav labi, jo bojā muguru, tāpēc vairāk soļoju. No rīta ar jogu nodarbojos. Reizi nedēļā badojos. Gribu nomirt vesels.”

Aivaram nav nekādas ekonomista izglītības un arī skolā matemātikā bijis knaps trijnieks, bet viņa ikdiena ir aprēķinu veikšana gan Arēnā, gan konsultējot dažādu koncertu un festivālu organizatorus Latvijā un ārzemēs, palīdzot veikt kāda plānotā pasākuma panākumu prognozes utt. Viņš uzsver, ka galvenais, lai kaut jebkādām veiktajām darbībām būtu pievienotā vērtība. „Ja tu esi muzikants, spēlē un kāds tevi klausās, tad tev maksā naudu un nevis par to, ka tu esi beidzis konservatoriju, bet darba nav. Tu esi profesionālis tajā jomā, ar kuru tu gūsti pamata iztikas līdzekļus. Tas ir tas parametrs, ne jau diploms, jo tas tevi automātiski nekādā rangā jeb kastā neieceļ.”

Soli pa solim

Kā jau daudzi ar mūziku vai mūzikas biznesu saistītie cilvēki Latvijā, Aivars ir dzimis, audzis un mācījies Liepājā. Mamma, kordiriģente pēc izglītības, mācījusi bērnu vokālos ansambļus, strādājot par māksliniecisko vadītāju kultūras atpūtas parkā Pūt vējiņi, kas mazajam puikam deva iespēju skatīties koncertus un sapņot arī tikt pie tiem lielajiem džekiem uz skatuves. Tēvam bijusi ģitāra - vēl lēģerī Sibīrijā viņš apguvis krieviski čigāniskās ģitāras spēli. Aivars ņēmis un sācis to strinkšķināt, diletantiski iemācījies spēlēt arī akordeonu, kas vecākiem mājās bijis. Bērnu mūzikas skolā apgūt trompeti gan atteicies. Mācījies kādā septītajā klasē, kad vienpadsmitās klases čaļi, kuriem bijis ansamblis Senči, uzaicinājuši spēlēt taustiņus - ar gaisu pūšamas ērģelītes. Tur spēlējis Valdis Skujiņš, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā grupas Credo dalībnieks un Liepājas Domes aktīvists, tagad labi zināmais jurists Linards Muciņš un tagadējais datorfirmas Baltic Data īpašnieks Aivars Arums. Skolā mēģinājuši, bet krogā spēlējuši dejas. Kad lielie čaļi ballītēs gribējuši iet ar meitenēm uzdejot, vienu ģitāru iedevuši Aivaram uzspēlēt. Viņš uzsver, ka jau ar to „pareizo” – rietumu jeb roka skaņojumu. Jo ilgi esot spēlējis čigāniski krieviskā skaņojuma ģitāru, kāda bijusi tēvam. Bet tēvam bijusi arī laiva piestātnē, un turpat līdzās stāvējusi Zigmara Liepiņa tēva laiva. Viņš, vijolnieks būdams, arī ierādījis, kā „pareizi”, rietumu manierē, jānoskaņo ģitāra, un Aivars sapratis, ka nu tā jāmācās spēlēt no jauna. Tā nu, soli pa solim, kādos piecpadsmit gados jau kaut kā puslīdz strinkšķinājis ģitāru.

Ceļš līdz Remix

Vēlāk Aivars spēlējis Liepājas labākajā restorānā, kur pusotru gadu bijis orķestra vadītājs – kā jaunākajam viņam pārējie mūziķi, visi vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit, nobalsojot „uzgrūduši” šo pienākumu, jo tas nozīmēja klausīties no lentēm ierakstus, no tiem norakstīt notis visiem mūziķiem. Pēc tam vēl repertuārs jāiestudē, jāiet uz sapulcēm un jādresē solisti, kuri parasti bijuši bez muzikālās izglītības. Kā skola tā, protams, bijusi lieliska. Paralēli spēlējis dažādās rokgrupās. Piemēram, pirmajos Līvos, uz kuriem Juris Pavītols uzaicinājis. Un tad jau Liepājā palicis par šauru, jo viss, kas varēja notikt, bija jau noticis. Turklāt nav bijis, kur dzīvot ar ģimeni – Aivars ātri apprecējies un jau piedzimis bērns. Tad Ēriks Ceļdoms, kurš strādājis Ādažu kolhoza grupā Suvenīrs, piedāvājis ģitārista un mākslinieciskā vadītāja vietu ar labu algu un dzīvokli komplektā. Pēc pusotra gada piezvanījis Uldis Stabulnieks un piedāvājis iet uz viņa ansambli. Tas jau bijis darbs Valsts Filharmonijā. Pēc tam sekoja Tip TopModo, kas sākumā bija Raimonda Paula un pēc viņa aiziešanas Zigmara Liepiņa grupa. Drīz pēc tam, kad Modo nosaukums mainīts uz Opus, Aivars to atstājis, un Pauls viņam devis štata vietu Radio Bigbendā. Pēc tam Pauls ierosinājis savākt muzikantus un uztaisīt mazo grupu - radās Remix. „Pauls jau vienmēr trīs gājienus uz priekšu domāja savā dzīvē, zināja, kāpēc viņam to vajag. Viņam bija skaidrs, ka varēs dabūt valūtu caur Maskavu. Un dabūja arī - 100 000 dolāru – tā ir milzīga nauda. Varējām nopirkt labākos instrumentus un taisīt kvalitatīvus ierakstus. Jo pašiem pirkt būtu mežonīgi dārgi. Pirmās ģitāras bija paštaisītas. Manai pirmajai ģitārai trīspadsmit gados palīdzēja tēvs un viens galdnieks grifu uztaisīt.” Tagad Aivaram esot piecas ģitāras, un ar to esot vairāk kā pietiekami. Neesot nekāds baigais vācējs jeb kolekcionārs.

Amerikas sāga

Austrumeiropā sākoties pārmaiņām un dzelzs priekškaram atveroties, ASV ierakstu kompānijas sāka meklēt talantus vēl neapgūtajās zemēs. Gorky Park bija pirmie krievu roka vēstneši aiz okeāna, Boriss Grebenščikovs ierakstīja albumu Radio Silence ar Deivu Stjuartu Anglijā un arī Latvijā bija ieradušies producenti no Amerikas talantu meklējumos. Uz noklausīšanos Melodijas studijā izmēģināt spēkus un laimi bija ieradušās vai visas, kā Aivars saka, tā laika profesionālās mūziķu apvienības - Odis, Līvi, Credo, Jānis Lūsēns ar grupu. Producents, kurš pirms tam bija ierakstījis vairākas dziesmas Tomam Džonsam, viena no kurām bija kļuvusi par superhitu, izvēlējās Remix, jo saskatīja tās dziedātājā Igo kaut kādu līdzību ar savu iepriekšējo veiksmīgo superklientu. Izlemts! Tika noslēgts līgums un Remix iemesti lielo kontrastu pasaulē. Ar vilcienu aizbraukuši uz Maskavu, tur sēdušies lidmašīnā pirmajā klasē, lepni nolaidušies Ņujorkā, kur sagaidīti ar lielu melnu limuzīnu. Sācies darbs – katram pielikts couch jeb skolotājs. Aivaram pat divi – viens menedžmentā, jo viņš pārstāvējis Latvijas pusi šajā jomā un otrs ģitārspēlē - Džefs Baksters, kurš spēlējis džezroka grupā Steely Dan un slavenajā rokgrupā The Doobie Brothers. Ierkstījuši vienu maksisinglu, bet tad producents nomainīts un jaunajam – Džekam Daglasam, kurš producējis Patiju Smitu, Aerosmith un dabūjis Grammy par pēdējo Džona Lenona albumu Double Fantasy, jau bijusi pavisam cita vīzija – izveidot no šiem latviešiem kaut ko līdzīgu Bon Jovi. „Tādi mēs, protams, nebijām. Mēs tomēr bijām vairāk tāds džezroks. Un rokģitārists es neesmu nekad bijis,” atzīst Aivars. Sākuši mainīt muzikantus – aizbraucis Ainars Virga, Igo vietā – Alex no Opus Pro. „Tika ierakstīta plate. Tā skan līdzīgi kā simtiem grupu – tur vairāk ir forma un stils nekā mūzika. Kļūda ir pašā menedžmentā, izvēloties nepiemērotu producentu. Protams, nebijām priecīgi, ka tas virzās šādā veidā, bet maksātāji šim miljona vērtajam projektam bija viņi.”

Aivars palicis nu jau vairs ne kā ģitārists, bet kā menedžmenta pārstāvis un divus gadus tur sabijuši, līdz Guntis Vecgailis un Alex gribējuši atpakaļ pie ģimenēm un bērniem, jo viss esot līdz kaklam. Par spīti tam, ka dzīvojuši speciāli viņiem noīrētā mājā ar baseinu un tenisa kortiem. „Pārtrauca līgumu, izmaksāja kaut kādas kompensācijas. Bet tā bija tāda pieredze, ka par maz neliekas. Žēl, ka mana angļu valoda tajā laikā vēl bija pabēdīga, jo skolā biju vācu valodu mācījies, un nevarēju paņemt visu, kas būtu iespējams, bet faktiski vienalga tās zināšanas, ko ieguvu Amerikā, bija pamats tam, lai atgriežoties nodibinātu šeit Remix producentu grupu kā SIA, jo te neko tādu nemācīja un nebija arī, kur izlasīt.”

Atgriežoties, grupa Remix, kam Amerikas potenciālajam tirgum pat tika mainīts nosaukums uz Riga, kā profesionāla vienība tika likvidēta. Tās vietā, radās Stabu ielas Džessa orķestris. „Pēc būtības tas pats Remix, tikai Marhila vietā Raimonds Macats. Tas bija projekts ar instrumentālu mūziku, un pēc neilga laika mūs nofraktēja Laima Vaikule, ar kuru diezgan daudz braukām pa pasauli. Ne vien pa Krievijas lielajām pilsētām, bet divas reizes bijām tūrē arī pa Amerikas lielajām koncertzālēm. Protams, spēlējām krievvalodīgajām auditorijām, bet viņu tur ir daudz – miljoniem. Biļetes dārgas, viss notika. Tad paralēli gāja Pauls visu laiku.”

Skola maksā naudu

Lai arī izklausās, ka Aivaram dzīvē viss vienmēr gājis gludi, tā vis neesot. Vairākums to, kuri 1986. gadā jau bija sasnieguši apzināto koncertu apmeklētāju vecumu, atceras neveiksmīgo mēģinājumu Rīgā vienā laikā ar Tallinu sarīkot festivālu Rock Summer. Toreiz preses konferencē pat tika runāts par tālejošiem plāniem vēlāk „pieslēgt” arī Viļņu, lai festivāls vienlaikus aptvertu visās trīs Baltijas valstis, bet šie grandiozie plāni izkūpēja gaisā. „Divdesmit lati – tas tiem laikiem bija par dārgu. Cilvēki vienkārši nevarēja to atļauties. Un tā dārdzība bija viena iemesla dēļ – trešās dienas hedlaineri ZZ Top, kam mums nevajadzēja piekrist. Mūsu partneris no Igaunijas, kuram bija lielāka pieredze, lielā sajūsmā stāstīja par šo iespēju. Nu, protams, ZZ Top tajā laikā bija kruti – Rollingstonos tajā gadā viņi bija top - 10 un gāja uz augšu. Desmit gadus nebija braukuši tūrē. Bet mums pietrūka drusku pāri par diviem tūkstošiem cilvēku, lai būtu pa nullēm. Neatnāca. Protams, divas pirmās dienas bija baigi draņķīgais laiks. Uz East 17 bija četri grādi - lietus lija un elpu varēja redzēt. Augstā cena, šis laiks plus vēl cilvēki nesaprata, ka viņi par šo cenu dabū top hedlainerus - Bjorku, East 17, kas ar savu hitu bija pirmajā vietā tajā brīdī un leģendārie ZZ Top. Bet, ja makā tās naudas par maz, tad nekādi argumenti nelīdz. Kopā pa trim dienām 18 000 tur izgāja cauri, bet vajadzēja 21 000, lai būtu pa nullēm. Bet nu - skola maksā naudu. Es tur vainot nevaru nevienu, izņemot savu ekonomisko nepieredzētību. Mēs visi bijām iesācēji - kaut kādas grāmatiņas jau tu vari lasīt, bet kamēr tu neesi pazaudējis pirmo naudu, nekādu pieredzi neiegūsi. Pēc Rock Summer mēs kādus trīs gadus atdevām parādus, bet izlīdām, norēķinājāmies ar visiem un tas deva Remix mūzikas menedžmentam labu slavu tādā ziņā, ka mēs pierādījām, ka uz mums var paļauties. Ja mēs to neizdarītu, tad būtu tā, ka mākslinieku mēs dabūtu vai varētu noīrēt zāli tikai tad, ja maksātu naudu uz priekšu. Ja tev tic, tad vari maksāt ar pēcapmaksu.”

Aivars aizraujas un turpina stāstīt par koncertu organizēšanas specifiku un par citu valstu pieredzi, ko viņš pieradis darīt, arī lasot lekcijas studentiem. Pašlaik esot palikušas vairs tikai trīs augstskolas, kurās viņš lasa lekcijas mūzikas menedžmentā. Agrāk esot bijušas kādas piecas: „Par daudz! Drusku arī piegriezies vienu un to pašu piecpadsmit gadus stāstīt.” Aivars uzrakstījis grāmatu par mūzikas menedžmentu, kas izdota tikai elektroniskā formā, jo drukāto studentiem nebūtu pa kabatai nopirkt. Ja students neatnāk uz lekciju kaut kādu iemeslu dēļ, var nopirkt grāmatu un izlasīt.

Tik, cik gribas

Paralēli koncertu organizēšanai Aivars aktīvi profesionāli spēlējis ģitāru līdz kādam 2000. gadam. Tagad tikai no reizes uz reizi. „Tik, cik gribu, ar ko gribu un kad gribu. Tā kā tas vairs nav pamata ienākumu avots, nav jāiet spēlēt visvisāda mūzika, kas pašam nemaz nepatīk. Ar Remix esam ierakstījuši pavadījumus vairākiem desmitiem albumu. Ar Paulu vien 15 līdz 20. Citreiz aizej uz studiju, tev ir notis – iespēlē kaut kādu partiju, bet nemaz nezini, kas tur dzied, un kādi tai meldiņi. Tas tāds darbs, bet to man vairs nevajag darīt. Mūzika tagad ir mans vaļasprieks, par ko man maksā arī naudu.” 

Aivars izdevis instrumentālās mūzikas soloalbumu Mans laiks. Uz šo apaļo jubileju būs otrais – Liepājas iela. „Tas būs tāds drusku uz čigānu džezu, drusku uz tādu bosa novu, latino ritmiem. Neilona stīgu ģitāra un tāds minimālisms – čella bass un sitamie instrumenti, kas nav bungas, bet kaste un visādi grabuļi. Blumīzers.” Albumā skanēs gan jauni skaņdarbi, gan tādi, kas kādreiz rakstīti kā dziesmas Igo, Ievai Akuraterei vai Remix

„Esmu domājis par to, lai tā būtu klausāma mūzika apmēram tādai paaudzei, kāds esmu es pats plus mīnus desmit gadi,” saka Aivars, kurš jauno albumu, Ievas Akurateres iedziedāto Plīvošana ar pilsētu ar Linarda Tauna dzeju un arī Ievas un Igo iedziedāto programmu Klusums starp mums spēlēs divos jubilejas autorkoncertos, bet paša otrās mājas – Arēna Rīga – tam drusku par lielu, tāpēc koncerti notiks mūzikas namā Daile 6. un 8. martā.