LABĀKAIS ĢITĀRISTS

Daiga Mazvērsīte, Mūzikas saule

Darba kabinetā, firmā Remix MM stāv klavieres, kuras pa laikam uzspēlē Aivara Hermaņa darba kolēģis Alfrēds Madžulis. Arī Aivars pats pie tām piesēžas, ja jāizstrādā kāda skaņdarba muzikālā ideja. Savulaik mūzikas skolā viņš spēlējis fagotu, pirms tam akordeonu, taču pirmkārt Latvijas mūzikas dzīvē viņš pazīstams kā lielisks ģitārists. "Padomju laikā profesionālai koncertdarbībai bija zināma līdzība ar mūsdienu mūzikas industriju pasaulē: bija iespēja visu laiku spēlēt un es varēju būt tikai un vienīgi ģitārists. Tu domā tikai par mūziku, ar to regulāri nodarbojies, tātad neglābjami attīsties. Ja jāspēlē trīsdesmit koncerti mēnesī, lai arī kāds tu duraks būtu, neglābjami iemācies spēlēt - vienkārši nav citas izejas! Tagad daudzas grupas uz koncertskatuves uzspēlē labi ja trīs reizes gadā - tā viņi nekad neiemācīsies labi spēlēt," konstatē Hermanis, kurš kā pirms divdesmit, tā pirms desmit gadiem regulāri tika atzīts par vienu no Latvijas labākiem ģitāristiem. Arī tagad kā teicams improvizētājs viņš gatavs "ielekt" vai jebkurā koncertsastāvā, kaut spēlēt neiznāk ļoti daudz, tomēr - vismaz pāris reizes mēnesī. 

- Spēlēju ar Raimondu Paulu viņa koncertos. Ar Raimondu Macatu mums ir tāds “prezentāciju orķestrītis”, reizēm spēlēju arī ar Uldi Marhilēviču. Mūs aicina bankas, firmas, uzstājamies Prezidentes rīkotās pieņemšanās - tiem kam ir pietiekami naudas, lai mūs aicinātu. Es to daru galvenokārt tāpēc, lai neaizmirstu spēlēt ģitāru. Neeju spēlēt naudas pēc, tomēr aiz cieņas pret sevi nespēlēju par pārdesmit latiem, tad jau labāk par velti… Gadās arī pa studijas ierakstam.

- Daudzi lieli aktieri saka, ka, lai arī cik gadi pavadīti uz skatuves, pirms katras izrādes ir uztraukuma trīsas. Vai arī tu ko līdzīgu jūti pirms koncerta?

- Principā jā, tas atkarīgs no projekta, mūziķiem, ar ko kopā jāuzstājas. Ja kopā spēlē īsti mūziķi – spēlēšanas brīnums notiek. Prezentācijās gan ir tā, kā ir, bet mēs ar Macatu spēlējam softdžezu, izimprovizējamies uz nebēdu - taisām atrakcijas paši priekš sevis. 

- Pirmkārt priekš sevis laikam radīts arī jaunais instrumentālās mūzikas albums Mans laiks.

- Runāju jau nez cik sen, ka gribu ierakstīt albumu. Bet pie tā strādāt sāku tikai pērnā gada oktobrī, pārsvarā brīvajā laikā - vakaros, naktīs. No populāriem meldiņiem skan Marhila Lūgums, mans gabals no Ievas un Igo cikla, kā arī viens man ļoti mīļš Imanta Kalniņa darbs no mūzikas lugai Mīla, džezs un velns - "Mans laiks ir mans, un es to pērku..." Ir arī Paula Mežrozīte, kas ir viens no pirmajiem gabaliem, kad es sāku spēlēt ģitāru. Kopumā tas ir softdžezs, “dūmu”džezs... 

Mans laiks... Kurš ir bijis tavs zelta laiks?

- Kad spēlēju ģitāru sešas, astoņas stundas dienā. Un tā kopš septiņpadsmit gadu vecuma gadus piecpadsmit no vietas. 

Pirmā ģitāra tika “izzāģēta” ar tēva palīdzību; kādai tai jābūt, noskatījāmies bildēs ar bītliem un rollingstouniem. Salasīju kaut kādas krievu ģitārstīgas, bet neviens nemācēja sešas stīgas pareizi uzskaņot. Mans tēvs, kā daudzi latvieši, bija izsūtīts Sibīrijā, kur  iemācījās spēlēt septiņu stīgu ģitāru. Pirmos akordus noskatījos no viņa. Man bija gadi vienpadsmit, kad sāku strinkšķināt. Apzinātā tīņa vecumā nekas cits negribēju būt kā vienīgi ģitārists. Jūras malā dzīvojot, varējām dzirdēt rietumu radio, un mūzika bija arī zināms protests, reizē pašrealizācija hipiju laikos.

- Tagad datorizētajiem jauniešiem tas izklausās kā akmens laikmets - paštaisīta ģitāra...

- Jā, bet kad tu izgudro pats savu “divriteni”,(tas, protams, prasa daudz laika), tad izmācies tā riktīgi! Visus paņēmienus atklāju pats, kaut ietekmējies esmu no daudziem ģitāristiem - klausījos, mācījos, kopēju harmonijas. Mani septiņu gadu vecumā aizveda uz mūzikas skolu. Iestājeksāmenus nokārtoju, bet tur gribēja, lai spēlēju trompeti, kas man galīgi neinteresēja. Māte pēc izglītības ir kordiriģente, tā ka notis es apguvu un mājās. Nedaudz spēlēju akordeonu. Pēc astotās klases beigšanas iestājos Liepājas mūzikas vidusskolā - fagota klasē, kur nomācījos līdz trešajam kursam. Spēlēju simfoniskā orķestrī, bet tad veselības dēļ vairs nevarēju pūst. Pārgāju uz tautas instrumentu nodaļu - klasisko ģitāru, ko jau biju nedaudz apguvis spēlējot dažādās grupelēs elektroģitāru. Tolaik es spēlēju ģitāru vairāk kā desmit stundas dienā - skolā, darbs krogā, grupu mēģinājumi.

- Un kad atnāci uz Rīgu?

- Mani uzaicināja uz Suvenīru Ādažos. Tur man iedeva arī, kur dzīvot - apprecējos padsmit gados, sieva, piedzima bērns. Tad darbu piedāvāja Uldis Stabulnieks savā ansamblī filharmonijā, tur gads, tad Tip Top, kur sabiju pāris gadus. Tad Zigmars Liepiņš  uzaicināja uz Modo, kuru pēc gada pārsauca par Opus. Tad “lielā revolūcija” Filharmonijā, kad visus mūs izdzenāja... Tolaik jau piestaigāju pie Paula uz Radio orķestra ierakstiem, un mani paņēma bendā par ģitāristu. Pagāja gads, un Pauls teica: "Es varbūt dabūš' naud', varēs nopirkt instrument's. Vai tu vari savākt blici no tiem labākajiem?" Solīju pamēģināt, un tā radās Remix.. Pauls tiešām dabūja naudu, un mēs izvēlējāmies labāko, kas tolaik bija. Pasūtīju trīs ģitāras - speciāla modeļa Fender, tādu sarkanu, ar ragiem, akustisko Ovation un vēl Gibson ...Pauls deva studiju katras nedēļas nogalē, bija zināms plāns - kādi seši gabali mēnesī jāieraksta, bet pārējais laiks piederēja mums. Pusotra gada laikā ierakstījām ap divsimt muzikālu numuru, arī daudz pavadījumu- Pugačovas, Ļeontjeva, Vaikules platēm ar Paula dziesmām. Bet visi, izņemot Žeņu Ščapovu, arī paši komponējām. Pirmos gadus gāja braši, bet tad jau Marhils saka: "Eu, nāk atkal piektdiena, vells, man nekā nav... Davai, izdomā tu kaut ko!" Tad Pauls aizgāja par kultūras ministru, progresīvais vadonis Ķezbers - uz Maskavu, un radio atgriezās autoritārā kārtība, kas lika mums saprast ka neesam šajā mājā vēlami. Remix sāka patstāvīgu, tirgus ekonomikā balstītu saimniecisku darbību, kuras sākums bija Komjaunatnes garantēts kredīts. To ieguvām caur Liepājas jaunatnes centru, kas bija pirmais šāda veida uzņēmums ar tirgus saimniecībā balstītiem saimniekošanas paņēmieniem Padomju Savienībā. Eksperiments !Aizgājām no Radio pliki un nabagi, man bija kaut kāda ģitāra, Marhilam taustiņš, Žeņam - bass, un janvāra sākumā jau aizbraucām uz desmit koncertiem Kijevā. Sākām mācīties saimniekot, maksājot Jaunatnes centram desmit procentus, atdodot kredītu. Tad arī sākās Remix, kā saimnieciski patstāvīga grupa. Pie mums kā menedžeri strādāja Ēriks Naļivaiko, Alfrēds Madžulis. Vispirms menedžments bija lai nodrošinātu mūsu grupu, tad sākām rīkot arī citu mūziķu koncertus. Atvedām Berlux no VDR, kam sekoja arvien vairāk rietumu mūziķu koncertu, bet mērķis mums bija viens - dabūt Remix’am kontraktu Rietumos. Un dabūjām arī! Tas tolaik bija pilnīgi neticami! Vairāk, kā gadu nodzīvojām Amerikā, Remix transformējās par Rigu, piedzīvoja vairākas sastāva maiņas, bet tā bija fantastiska pieredze. 

- Tev kā ģitāristam tieši Amerika bija lūzuma posms, jo atgriezies jau kā menedžeris, nevis mūziķis.

- Tas sākās ar periodu, kad aizgājām no Radio, kur jau tad veicu pusvadītāja funkcijas. Visi jau vienmēr taisās nost no organizatoriskām lietām - nu, lai Aivars! Nu, labi, jau Liepājas laikos vadīju orķestri un pieredze darbā ar cilvēkiem bija. Bet, kad nodibinājām firmu, tas jau bija nopietni - sākās “rietumu” grāmatiņas par ekonomiku, konsultējos ar speciālistiem, pētīju, kā process darbojas. Tā mākslinieciskā darbība no manis atvirzījās tālāk un pārgāja pie Marhila. Viņš bija “mākslinieciskāks” tips par mani. Amerikā mūsu projektam nomainījās producents. Jaunais producents deva priekšroku melodiskam hārdrokam, kas nebija īsti Remix stils. Vajadzēja mainīt mūziķus, bet man deva pāris dienas, lai izdomāju - būšu mūziķis, vai menedžeris, jo industrijā to nevarot apvienot. Man jau bija trīsdesmit četri gadi un interesēja mūzikas biznesa process...

- Tātad, ja Hermanis bija ģitārists un administrators, no tā brīža ir otrādi. Un, atgriezies Rīgā, uzņēmi jaunus apgriezienus!

- Struktūrvienībā JKF - Jaunatnes Komercfirmā - Remix bija viena no apakšnodaļām, ko vēlāk formalizējām par SIA. Kļuvu direktors. Rīkojām visvisādus šovus, un man sevi nācās sadalīt - pragmatiskās un mākslinieciskās intereses vajadzēja līdzsvarot. 

- Kuru mūziķu koncerti bijuši tavas radošās, mūziķa dvēseles uzvaras?

- Džo Zavinuls, Billijs Kobams, Bjorka arī Deivs Brubeks. Zavinuls visvairāk, jo Weather Report man bija blice numur viens. Un, kad Zavinulu redzēju dzīvu un mēs iedzērām šnabīti un parunājām, kā tur bija ar Jaco Pastoriusu. Pēc tā var arī nomirt! 

Jebkurā gadījumā pragmatiskajām interesēm jābūt primārajām, un mūsu kļūda, kad Rock Summer '96 muzikants mūsos ņēma virsroku. ZZ Top uzaicināšana kļuva par mūsu finanšu problēmu cēloni, jo nebija nepieciešama tik dārga grupa. Būtu atveduši Gariju Mūru par trīs reiz mazāku cenu, finanšu rezultāts būtu pavisam cits, bet mākslinieciskais nebūtu sliktāks.

- Vai ir bijis kāds mūziķis vai grupa, kuru tu pats nevari ciest, bet ar kura koncertu varēji nopelnīt?

- Neatceros gadījumu, kad mēs būtu aicinājuši kādu, lai tikai nopelnītu naudu, ja show uzskatām par sliktu. Tā ir tā problēma, jo mēs abi ar Fredi - projektu direktoru – esam sirdī mākslinieki. Tas kas kaut kādā mērā traucē pragmatismam. Piedāvā jau viskautko... 

- Vai taisnība, ka pēc Rock Summer parādus maksājāt gadu?

- Trīs gadus! Šajā lielajā, trīs dienu pasākumā visu bijām izplānojuši, viss gāja kā pa diedziņu un nekādu citu ķibeļu, izņemot finansiālo, nebija. Bet tāds ir show bizness, un pēc šīs pieredzes vairs neļaujamies  emocijām. 

- Parastam cilvēkam, šķiet, nemaz nav aptverams, kā mūzikas bizness funkcionē?! Cik un vai vispār iespējams šeit ar koncertu rīkošanu nopelnīt, cik naudas dod sponsori un atbalstītāji; ar ko riskē organizētāji?

- Latvijā jau vēl nemaz nav koncertindustrijas, jo ar to nodarbojas ļoti maz firmu. Kādas trīs latviešu un piecas krievu kompānijas, un pēdējās kopumā attīstās daudz pareizāk: viņiem nekad nav bijis valsts atbalsta. Neviens krievu promoters nevar atļauties uzaicināt mākslinieku, ja zālē sēdēs divdesmit cilvēku. Tāpēc viņiem uz Krievijas teātra izrādēm biļetītes maksā no 5 līdz 20 Ls, un ir anšlāgs! Latviešu teātri bļauj, ka cilvēkiem nav pirktspējas, bet, ja notiek kaut kas vērtīgs, nauda vienmēr parādās. Remix rīkotie koncerti pārsvarā notiek uz kasi jeb ieņēmumiem, nevis sponsoriem. Aprēķins ir vienkāršs: zālē ir tik vietu, par biļeti šī auditorija var samaksāt tik un tik, tātad budžets var būt tāds. Honorārs, citi izdevumi, un, ja no iespējamā ieņēmuma  varētu pāri palikt desmit, piecpadsmit procentu peļņas mēs riskējam. Tikko te iejaucas valsts ar savu “sociālismu”, šis princips netiek ievērots - Kāds fonds iedod naudu un nevienu vairs neinteresē, cik zālē publikas. Recenzijās rakstīts, ka Lielā māksla, bet zālē ir tikpat cilvēku, cik uz skatuves. 

- Bet, ja uz Džo Kokeru atnāk tikai desmit tūkstoši klausītāju, kā tad var nosegt milzīgās izmaksas ar visiem sponsoriem?

- Principā jau varētu, kaut gan tur nebija pat to desmit tūkstošu. Bija divas lielas kļūdas: nepareiza apsardze, kas laida iekšā publiku par piecīti, un otra - naudas pārtēriņš vairākās pozīcijās. Arī biļetes cena pēdējā dienā - 18 Ls! Neprāts! 

- Tātad teorētiski ir iespēja sarīkot Tērneres koncertu Rīgā un gūt peļņu?

- Nē, Latvijā nav, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka uz šādiem koncertiem līdz šim nav  atnākuši vairāk par desmit tūkstošiem.

- Bet uz Čikāgas Piecīšiem Mežaparkā bija piecdesmit, ja ne visi simts krūmos!

- Tas bija pirms desmit gadiem, un biļete maksāja latu, bet Tērnere maksā to, ko maksā. Man nav pamata domāt, ka uz Tērneri par 20 Ls atnāks divdesmit tūkstoši, ja iepriekš nekad tas nav noticis. Varbūt arī par piecīti atnāks trīsdesmit tūkstoši, bet - kurš būs pirmais, kas riskēs?! Es, piemēram, domāju, ka uz Eltonu Džonu jūlijā nesanāks sešpadsmit tūkstoši, pat ja visas biļetes maksātu tikai 9 Ls, bet rīkotāji apgalvo, ka tās jau ir izpārdotas...

- Visa dzīve - viena vienīga matemātika!

- Jā, tāmes ir simtiem, taču vajadzīgs arī fīlings: kā tas varētu patikt “mērķa grupai”. Piemēram, es garantēju pilnu Kongresu namu atkal uz Slade. Mūsu bizness gan dalās -astoņdesmit procentu pasākumu ir ārzemju koncerti, divdesmit - pašmāju. Šogad rīkosim festivālu Liepājas Dzintars, kur mūsu pamatkoncepcija ir - celt kopējo kvalitāti, nevis veicināt popularitāti ar lielu hedlainer. Apmeklējums ir galvenais kvalitātes rādītājs, jo skatītājs balso ar savu maciņu.

- Ja tu uzaicinātu Hameleonus un Favorītu, varbūt ļaužu saskrietu, ka biezs!

- Bet es meklēšu saprātīgu kompromisu starp to, kas manā izpratnē ir mūzika un kas nav! Piektdien būs atklāšanas koncerts, visticamāk ar simfonisko orķestri - mērķgrupai no trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem. Sestdienas vakars būs balstīts uz latviešu roku un popmūziku un varbūt spēlēs viena lielāka grupa no rietumiem. Tradicionālais konkurss strikti būs balstīts tikai uz jaunām grupām, jo mūsu mērķis ir atklāt jaunus vārdus, nevis pārliecināties vēlreiz, ka Zig Zag māk spēlēt. Konkurss notiks vairākās kārtās, un fināls būs sestdien no divpadsmitiem līdz sešiem. Naktīm producents būs kāds deju mūzikas speciālists, un tur skanēs moderna deju mūzika, varbūt arī būs kāds viesdīdžejs, kāda grupa. Svētdien būs bērnu koncerts, džeza koncerts ar Liepājas bigbendu, un vakarā -noslēguma koncerts ar konkursa laureātiem. Būs arī brīvā skatuve pilsētā, sestdien pa dienu maza neesošās mūzikas industrijas konferencīte.

- Tomēr, atskatoties pagātnē, Remix un tavs vārds saistīts ar pāris maziem skandāliņiem, piemēram, pērnajā rudenī it kā nepamatoti atceltajiem Vitālija Solomina koncertiem.

- Nevis koncertu, bet teātra izrādi, un mums bija vienošanās, ka strādāsim uz kasi. Bet ar kasi bija gaužām bēdīgi - cilvēki nepirka biļetes, varbūt tāpēc, ka septembris un jauks laiks. Mums nekas cits neatlika, kā izrādes atcelt - vienīgā izeja, lai neciestu zaudējumus. Un kā justos pats Solomins, izgājis uz skatuves un redzot, ka aizpildīta ir tikai trešdaļa zāles? Mūsu praksē gan bijuši trīs šādi gadījumi: pašas darbības sākumā, kad atcēlām Bad Boys Blue koncertu Sporta Manēžā, kas iekrita pirmajās maija siltajās dienās un biļetes nepirka ne vella. Trīssimts pārdotas biļetes uz Manēžu! Tad vēl Solomins, un nesen Argentīnas tango šovs Kongresu namā, turklāt labi pārdots.: Argentīnā notika streiks, lidosta un ceļi slēgti, transports nekursē - dejotāji vienkārši nevarēja atbraukt, un nācās biļetes atdot atpakaļ.

- Un jājautā arī par Muzikālo teātri, par kuru tev bija tik lieli plāni, bet kura vietā tagad ir naktsklubs un kazino.

- Tie partneri, ar kuriem mēs šo projektu uzsākām, man “pārmeta” - viltoja dokumentus Uzņēmumu reģistrā un izstūma mani no šīs lietas. Arī pirms tam viņi nepildīja savas saistības; bija jau dažāda pieredze ar krievu show biznesu, bet, ka tā notiks, nebiju gaidījis. Mēs tiesājamies, diemžēl manā rīcībā nebija kāda paraksta oriģināla, līdz ar to nevaru pierādīt viltojumu. Procesā ir arī daudz citu likumu pārkāpumu.

- Ciktāl tu esi Dons Kihots un arī pēc šīs neveiksmes gatavs turēties pie muzikāla teātra idejas? Varbūt kāda celtne ir noskatīta?

- Ja būs iespēja, mēģināšu vēlreiz. Bet padomju laika ēkas ir celtas, nerēķinoties ar pašreizējās ekonomikas principiem: tajās ir daudz lieku palīgtelpu, jāiegulda miljoni remontā un lētāk iznāk uzcelt jaunu nekā rekonstruēt veco. Tad vajadzīgs ieguldījums uz piecdesmit gadiem - kas to var apmaksāt? Bankas ir orientētas uz “cietu lietu”, nevis intelektuālo produktu kreditēšanu. Mums, miljonu pilsētā, katrā nedēļas nogalē vajadzētu būt kādam lielam šovam - džezam, mūziklam, paskaties, kas notiek Zviedrijā! Protams, tas saistīts ar cilvēku primāro vajadzību apmierināšanu, vispirms ēst, tad kino.

Par ēšanu... Astoņdesmitajos klīda baumas, ka Hermanis ir veģetārietis, turklāt nodarbojas ar jogu, kas tobrīd bija ārprātīga eksotika!

- Tas sākās, kad spēlēju Modo kopā ar Ščapovu: viņš jau bija iesācis, bet es to darīju ar pragmatisku mērķi. Saslimu ar dzelteno kaiti, un, tā kā caur aknām biju izfiltrējis diezgan daudz alkohola, bija štruntīgi ar veselību. Riju tabletes, kas nepalīdzēja, un tad Žeņa man ieteica badoties. Reizē nāca visādas grāmatiņas - interese šajā virzienā bija tāpat... Garīgajā plāksnē tā turpinās arī tagad, fiziskajā - ja slikti ar veselību. Jau no jaunības nekāds veselīgais tips nebiju, esmu izslimojis visu iespējamo: sirds, plaušas, kuņģa čūla, kā jau daudziem mūziķiem, bet no visām kaitēm laimīgi esmu ticis vaļā. 

- Un kā ar mūžīgo problēmu - mūziķis un alkohols?

- Man vairs nesagādā nekādu kaifu šis stāvoklis, ja nu pāris glāzītes kā kompensācija stresa noņemšanai. Arī organisms norūdījies - izdzeru ar večiem pudeli viskija, bet dulls nepalieku! Starp citu, pīpēt sāku tikai Rock Summer laikā, kad Marlboro bija sponsors. Pirms diviem gadiem man uzdāvināja pīpi - pārgāju uz to.

- Ja darbs tev aizpilda deviņdesmit procentus dzīves, kam paliek pārējie?

- Lasīšanai. Pārsvarā ekonomika, filozofija, vēsture; daiļliteratūru neesmu lasījis gadus desmit. Mūziku klausos. Apmēram pēc vārdiem zinu, ko no mākslinieka var sagaidīt un sekoju viņa daiļradei. Rietumos, nokļuvis lielā ierakstu bodē, ja ir laiks, lēnām izklausos jaunos. 

- Pieminēji lasīšanu, bet pats esi no tiem komponistiem, kuri vārdus savām dziesmām neraksta.

Arī uz zīmēšanu man talantu nav. Reizēm uzrakstu kādu rakstu avīzēm,  projektus. 

Hobijs?

Esmu jau no bērnības nodarbojies ar motosportu: jaucis un licis kopā motorus, braucis laivu sacensībās. Tehnika interesē - varu mašīnu salabot. Neiet tualetē ūdens: izjaucu bunduli, paskatos, kas par lietu, sataisu, bet tas ir tiktāl, cik man ir interesanti. Ja nav interesanti, labāk kādam samaksāju un pats lasu grāmatu.

Share this page