GRĀMATA

Vija Beinerte

AIVARS HERMANIS. Ģitārists, aranžētājs, komponists, producents. Arī kultūras menedžmenta lektors Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantiem. "Arēna Rīga" pasākumu direktors. Nu jau desmit gadus viņa darba instrumenti ir galva un dators, bet ģitāras spēle un grāmatu lasīšana – aizraušanās un neatņemama dzīves daļa. 

Vai atceros savu pirmo grāmatu?

"Staburaga bērni". Labi atceros – tā bija pirmā nopietnā grāmata, ko pats izlasīju. Vecāmāte jau bija to lasījusi man priekšā, neskaitāmas reizes, bet tad es to izlasīju patstāvīgi – no vāka līdz vākam, šķiet, otrās klases sākumā. Pirms tam protams bija visvisādas bilžu grāmatas, kurās lasīju parakstus zem attēliem, kā jau visi. 

Tava vecmāmiņa – esmu dzirdējusi jaukus stāstus par viņu un grāmatām... 

Kad biju mazs, vecāmāte man lasīja priekšā – daudz un bieži. Reizēm viņa pirka bērnu grāmatas arī vācu, angļu un krievu valodā. Atceros – bija tādas krāsainas, atveramas, tur visvisādas instalācijas iekšā, tad lūk, viņa ar acīm lasīja tekstu un uzreiz man tulkoja latviski. Vecāmāte visu mūžu bija pavadījusi grāmatnīcās – sāka Latvijas laikā kā palīg pārdevēja un beidza kā Liepājas Centrālās grāmatnīcas direktore. Gandrīz visas latviešu valodā izdotās grāmatas bija atrodamas viņas mājas bibliotēkā. Laikam jau svarīgi arī tas, ka mani vecvecāki – viņi vienmēr lasīja. Vecaistēvs, kurš nu nekādi nebija humanitāras ievirzes cilvēks – profesionāls sportists, sporta skolas dibinātājs, treneris, trīs olimpiādēs piedalījies, – cik viņu mājās redzēju, viņš vienmēr lasīja. Un bērnam taču arvien gribas darīt to, ko dara pieaugušie. Kad iemācījos gana raiti lasīt, vecāsmātes bibliotēka arvien bija manā rīcībā, mēs dzīvojām privātmājā – es otrajā, viņa – pirmajā stāvā.

Grāmatu izvēle. Kāda tā bija agrāk un kāda ir tagad?   

No gadiem desmit divpadsmit aizgūtnēm lasīju daiļliteratūru, latviešu, krievu, skandināvu, amerikāņu, Tolstoja "Annu Kareņinu", Dostojevska "Idiotu" – visu, kas bija atrodams mājas bibliotēkā. Lasīju ātri un daudz. Līdz gadiem divdesmit – pārsvarā daiļliteratūru, reizēm arī kaut ko rotoprintētu, no tās literatūras, kas oficiāli tolaik nebija pieejama. Pamazām tīro daiļliteratūru nomainīja daiļliteratūra ar vēsturisku un filozofisku ievirzi. Un tad ap trīsdesmit pieciem gadiem – klikšķis. Kopš tā laika neesmu izlasījis nevienu romānu, nevienu garo stāstu. Dzeju gan lasu joprojām, tiesa, reizēm vairāk tīri profesionālas intereses dēļ – varbūt noder kādai dziesmai. Pēdējos piecpadsmit gadus lasu grāmatas par psiholoģiju – Freidu, Jungu, lai izprastu sevi un caur sevi arī citus, lasu arī pētījumus par vēsturi, reliģiju, ekonomiku. Pēdējā laikā mani interesē socioloģija, gribu atkost tās likumsakarības, kas nosaka sabiedrības veidošanos un attīstību. Filozofijā mans autors ir Pjatigorskis, esmu lasījis vairākus viņa darbus. 

Vai tu tikai lasi par budismu un jogu vai to arī praktizē?

Jogu arī praktizēju. Tikko biju sācis spēlēt "Modo", dabūju dzelteno kaiti. Un tad – formāli it kā vīruss nokauts, bet bilirubīna līmenis nekrīt, pašsajūta nelāga. Tiesa, akniņas ar alkoholu jau biju pabojājis, tāpēc nu jāēd kaut kādas ripas. Un tad basists Jevgēņijs Šapovs, kas vēlāk palika Norvēģijā, bet tolaik vēl spēlēja "Modo", viņš man saka – beidz rīt ķīmiju, sāc badoties. Žeņa savulaik svēra 120 kilogramus, tāds pats metējs un pīpētājs, kā jau visi muzikanti, bet nu jau pusotru gadu nodarbojās ar jogu – viņš man bija dzīvs piemērs! Tā es atmetu ripas un sāku praktizēt jogu. Mēs ar Žeņu daudz runājām par jogas garīgajiem aspektiem, tolaik arī Kaspars Dimiters bija pie mums ansamblī – tāda laba kompašaka. Rezultāts bija pārsteidzošs – es tiku vaļā no visām daudzajām kaitēm, ko iepriekšējā dzīves posmā biju salasījis. 

No ieradumiem arī?

No dzeršanas, no neapzinātās tieksmes iedzert. Tagad varu iedzert, varu nedzert, pa diviem gadiem reizi varbūt uznāk klikšķis – varu izdzert pudeli viskija. Bet tas, ko cilvēks cer iegūt iedzerot, pēc kā tiecas, no tā esmu brīvs. Problēma jau nav ķermenī, bet apziņā jeb softā, ja runājam datora analoģijās. 

Atgriežoties pie grāmatām – ko tev nozīmē lasīšana? 

Lasīšana – tās ir ne tikai grāmatas. Lasīšana klasiskā veidā ir viens no veidiem, kā iepumpēt smadzenēs kaut kādus baitus. Bet ir jau arī citi. Var teikt – man grāmatu lasīšana ir galvenais informācijas ieguves veids, otrs ir nets jeb globālais tīmeklis, kurā viss ir atrodams, trešais ir komunikācija ar cilvēkiem – interesantiem, gudriem, neparastiem, tādiem, kas ir profesionāļi savā jomā, pat ja es ar šo jomu neesmu saistīts. 

Jau gadus desmit tavs ikdienas darba instruments ir galva un dators. Bet ģitāra – cik bieži tā? 

Tagad reti, ja salīdzinām ar to laiku, kad biju profesionāls ģitārists – no gadiem sešpadsmit septiņpadsmit līdz kādiem trīsdesmit sešiem trīsdesmit septiņiem gadiem. Tagad elektroģitāru spēlēju varbūt trīs reizes gadā, akustisko ģitāru – reizi nedēļā. Džeza projektos, ierakstos, bet tā regulāri, ik dienu – vairs ne.

Kurā brīdi saprati, ka ģitāras spēle no profesijas kļūst par vaļasprieku?

Lūzuma punkts bija, kad beidzās "Remix" Amerikas projekts, un mēs atgriezāmies Rīgā. Amerikā es biju gan menedžeris, gan ģitārists, kas, ja tā nopietni runājam, nav labi. Man vajadzēja izšķirties – menedžeris vai ģitārists. Apsvēru visus par un pret un nolēmu – menedžeris. Viss, kas ar mani kā ģitāristu varēja notikt, bija jau noticis, man nebija pārāk viegli sev atzīties, bet tā bija. Turklāt menedžmenta un ekonomikas lietas mani vienmēr ir interesējušas. Tagad varu teikt, ka izrāžu industrijas nozarē (tirgus ekonomikas izpratnē) esmu viens no kādiem trim četriem Latvijā, kurš “prot rēķināt” šajā jomā. 

Ko patlaban lasi? 

Kisindžera "Diplomātiju". 

Kādas trīs grāmatas šobrīd vari saukt par savām? 

Neglorificēju ne lietas, ne grāmatas. Bet no tām, kas ir procesa sastāvdaļa, varu nosaukt Filipa Kotlera un Džoannas Šefas "Visas biļetes pārdotas" – fundamentāla grāmata par dažādiem izrāžu mārketinga un menedžmenta aspektiem. Tad Jāņa Rozes apgādā izdotais rakstu krājums "Cilvēku, zīmolu, mediju un kultūras menedžments" – ne tāpēc, ka tajā ir arī mans raksts – ar interesi izlasīju visus. Krājumā ir mūsdienīgi pētījumi nozarē, kas palīdz izprast tendences. Un vēl, G. Počepcova sastādīts krājums "Imidžoloģija” – tas palīdz papildināt zināšanas sabiedriskajās attiecībās, jo paralēli pamata darbam bieži piedalos dažādu, ar sabiedriskajām attiecībām saistītu  projektu veidošanā.  

Kopš 2004. gada tu esi Kultūras ministres ārštata padomnieks kultūrekonomikas  jautājumos. Projekts Jaunie "Trīs brāļi" – vai tas ir prioritārs un ekonomiski pamatots? 

Diemžēl man nav bijusi iespēja iepazīties ar projekta “Trīs Brāļi” ekonomiskā pamatojuma aprēķiniem. Šī projekta sakarā ministres kundze man padomus nav prasījusi…

Tevis pieminētais Aleksandrs Pjatigorskis reiz teica, ka viņa dzīvē galvenais ir prieks, ko sniedz domāšana. Kas ir galvenais prieks tavā dzīvē? 

Pievienojoties lielā domātāja teiktajam varu to vēl papildināt ar Mūziku - dievišķās harmonijas augstāko izpausmi.

 

Mājas Viesis, 18. augusts, 2006.