PAR KULTŪRPOLITIKU

Laikraksts Diena. 2004. gadā.

Aivars Hermanis

Latvijā, atjaunojot valsts neatkarību, kultūras nozare atradās principiālu pārmaiņu priekšā. Nozari bija nepieciešams transformēt no komandekonomikā balstītas totalitārās varas ideoloģijas instrumenta demokrātiskā, tirgus pašregulācijai pakārtotā, pārvaldē.

Valsts neatkarības pirmajos gados kultūras pārvaldē darbu pamatā turpināja ierēdņi, kuri nozarē strādāja vēl padomju laikā. Valdība bija aizņemta ar daudzu svarīgu un steidzamu valsts atjaunošanas darbu veikšanu. Kultūra, lai gan vārdos valstsvīri parasti deklarēja pretējo, netika uztverta kā viena no valsts prioritātēm. Tā joprojām turpināja pildīt reprezentējošas palīgnozares funkcijas. Kultūras pārvaldē pamatā saglabājās padomiskā centralizācija, valsts budžeta dotāciju finansējums, kā arī ideoloģizēta izpratne par kultūras lomu sabiedrībā. Akcentēta tika latviskās identitātes un kultūras mantojuma  saglabāšana, pretošanās masu kultūras ienākšanai Latvijas kultūrtelpā.

Joprojām nepietiekamā izpratne par demokrātijā balstītu tirgus saimniecības valsti, nespēja kultūru uztvert arī kā ekonomisku faktoru, tieksme saglabāt centralizāciju, ir radījusi situāciju, ka uz katru publiskā sektora dotēto mākslinieku ir pa vienam kultūras administratoram. Administrēšanas procesam un kultūras infrastruktūras uzturēšanai tiek tērēta lielākā daļa valsts un pašvaldību kultūras budžetu naudas. Intelektuālo kultūras produktu radīšanai un producēšanai atliek vien finanšu līdzekļu atlikums. Trūkst objektīvu kvalitātes vērtējuma kritēriju. Tos bieži ietekmē korporatīvās attiecības. Kultūrai atvēlētie valsts līdzekļi tiek izmantoti nesaimnieciski un neefektīvi, reti radot pievienoto vērtību un deformējot tikai vēl nesen veidoties sākušo tirgu.

Valstī ir izveidojusies subsidētās kultūras industrija kurai piederīgo  mākslinieku un kultūras administratoru kopu saista projektu finansējuma saņemšanas iespēja no Valsts Kultūrkapitāla fonda un citiem publiskās naudas avotiem. Vienīgā tirgus pazīme šeit ir konkurence projektu finansējuma saņemšanā. Īsta, piedāvājumā - pieprasījumā balstīta galaproduktu konkurence izpaliek, bet bez konkurences nav iespējama attīstība un kvalitāte. Patērētāju izvēli nav iespējams aizvietot ar kultūras nozaru ekspertu viedokli, kas vienmēr būs mazāk reprezentatīvs un objektīvs kā vairākuma brīva izvēle.

Vairumam profesiju (arī rakstniekiem, gleznotājiem. rokmūziķiem u.c) ienākumi ir atkarīgi no “saražotā” kvalitātes, pašizmaksas, maksātspējīgā pieprasījuma. “Valsts mākslas” darboņiem tas ir svešs - viņi pieprasa samaksu par jebkuru rezultātu un vienmēr ir neapmierināti. (no Delfi komentāriem)

Joprojām arī Eiropas attīstīto valstu liela sabiedrības daļa augstprātīgi un noliedzoši uztver mākslas komercionalizēšanos, masu patērēto kultūras produktu pieaugošo apjomu, uzsverot tradīciju prioritāti pretstatā tirgus saimniecības pašregulējošā pieprasījuma - piedāvājuma mainībai. Tomēr acīm redzami pieaugošo tirgus saimniecības efektivitāti un ietekmi arī kultūras industrijas jomā aizvien grūtāk ir noliegt pat ortodoksālajiem vecās Eiropas daļēji regulētās ekonomikas piekritējiem.

Strauji attīstoties tīkla ekonomikai kultūras produktu izplatībai un piekļuvei vairs nepastāv valstu robežas. Pieprasījums tiek apmierināts nekavējoties ikvienā nozarē, jebkur pasaulē. Administratīvi ierobežojumi nacionālo kultūru aizsardzības veicināšanai kļūst maz efektīvi. Tie nonāk pretrunā brīvas preču plūsmas principiem attīstītajās valstīs. 

Latvijas kultūras produktiem ne vien ārējā, bet arī pašmāju tirgū ir jākonkurē ar pasaules labākajiem sasniegumiem nozarē. Tas iespējams vienīgi ar visaugstākās kvalitātes produktiem, kuru radīšana nav iespējama bez svarīgākā tirgus faktora- konkurences. Vienīgi izprotot tirgus saimniecības paradigmu, pielietojot visjaunākās zināšanas, investējot izglītībā un intelektuālo produktu attīstībā iespējama konkurētspējīgu kultūras produktu radīšana.

Nacionālā programma Kultūra pirmo reizi Latvijas vēsturē kultūras nozari definēja ne vien kā humānu, bet arī ekonomisku faktoru. Programmas vispārīgajā daļā, ko gatavoja LZA Ekonomikas institūts tā direktores ZA korespondētājlocekles dr. Raitas Karnītes vadībā, tika iezīmēta kultūras mijiedarbe ar citām tautsaimniecības nozarēm arī ekonomiski. Diemžēl nozaru apakšprogrammās, ko pamatā gatavoja KM, piesaistot nozaru ekspertus, pārsvarā dominēja vēsturiskais apskats, norādes par nepietiekamo valsts finansējumu un vīzijas - ko vajadzētu darīt, bet, bez finansējuma palielinājuma pieprasījuma, gandrīz nekas no galvenā - kā izdarīt. Ielūkojoties NPK šodien redzams, ka liela daļa no iecerētā nav izpildīta finansējuma un administratīvās mazspējas dēļ, arī decentralizācija nozarē ir notikusi tikai daļēji. Neskatoties uz augstāk minēto kopumā NPK bija nozīmīgs solis valsts kultūrpolitikas attīstībā.

PRIVĀTĀ KULTŪRAS INDUSTRIJA

Latvijā un kaimiņvalstīs kopš neatkarības atjaunošanas strauji sāka attīstīties privātā uzņēmējdarbība, arī brīvā laika pavadīšanas nodrošināšanas uzņēmējdarbība (entertainment business). Pirmie soļi tika sperti dibinot uzņēmumus, kas vienlaicīgi mēģināja aptvert visu kultūrā balstīto uzņēmējdarbību spektru. To darbība pārsvarā nebija ilga. Izdzīvoja vienīgi tie uzņēmēji, kuri mērķtiecīgi specializējās vienā no nozarēm, saprotot, ka industrija ir savstarpēji saistītu uzņēmējdarbību kopums, ne daudzas nozares viena uzņēmuma ietvaros.

Baltijas valstis veido kopēju ģeogrāfisko un ekonomisko telpu ar līdzīgu iedzīvotāju mentalitāti, vēsturi, dzīves līmeni. Attīstīto valstu iedzīvotāju dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa ir regulārs kultūras produktu patēriņš un aktīva līdzdalība kultūras procesos. Šobrīd Baltijas valstīs vērojama tendence kultūrā balstītām uzņēmējsabiedrībām sadarboties, veicinot biznesa attīstību un konkurētspēju, iekļaujoties pasaules kultūras industrijas apritē.

Pasaules lielākās skaņu ierakstu kompānijas (Lielais piecinieks) jau ir pārstāvētas Rīgā - Baltijas valstu ģeogrāfiskajā centrā. Starptautiskā izrāžu industrija pagaidām atturas tieši ienākt Baltijas tirgos iedzīvotāju zemās pirktspējas un lielā skaņu ierakstu un audiovizuālas produkcijas pirātisma dēļ. Tomēr pirktspēja pamazām pieaug. Rietumu kultūras ietekme, globālo masu mēdiju darbības rezultātā palielinās. Tuvākajā nākotnē kultūras industrija Baltijas valstīs kļūs par tikpat nozīmīgu tautsaimniecības nozari kā attīstītajās valstīs. Eksperti lēš ka Latvijas mūzikā balstītās privātas uzņēmējdarbības kopējais apgrozījums gadā jau pārsniedz 20 miljonus latu.

Problēmas: 

  • publiskai pārvaldei trūkst informācijas par privātās kultūras industrijas darbības apjomu; kultūras pārvaldes ierēdņiem nepietiek zināšanu un izpratnes par privāto uzņēmējdarbību;
  • valsts un pašvaldības, turpinot veikt publiskam sektoram nepiekritīgas saimnieciskas darbības, deformē tirgu;
  • valsts nespēj efektīvi nodrošināt intelektuālo tiesību aizsardzību; 
  • valsts nenodrošina profesionālās izglītības iespēju nevienā no privātās kultūras industrijas nozarēm; publiskā un privātā kultūras sektora dalībnieku komunikācijas trūkums.

Valstīs ar attīstītu tirgus saimniecību ap 90% no profesionālo kultūras produktu piedāvājuma rada privātās industrijas Nav pamata domāt, ka Latvijā nenotiks līdzīgi, tādēļ nerēķināties ar to nebūtu tālredzīgi.

 

Aivars Hermanis 

Remix producentu grupa direktors