PAR LATVIJAS VALSTS FILHARMONIJAS REORGANIZĒŠANU

Rīgā, 1996. gadā.

Latvijas Valsts Filharmonijas 

darbības izvērtēšanas komisijas locekļa

Remix producentu grupas direktora 

Aivara Hermaņa

VIEDOKLIS 

Filharmonijas administrācija, šodienas sarežģītajos ekonomiskos apstākļos, saimniecisko darbību ir veikusi apmierinoši, vadoties no nosacījumiem, kādus tai izvirzījusi Kultūras ministrija. Tas redzams iepazīstoties ar Kultūras ministrijas Norēķinu un revīzijas nodaļas veikto Filharmonijas revīzijas aktu. Apšaubīt akta objektivitāti varētu vienīgi veicot neatkarīga auditora revīziju. 

Filharmonijas “ražoto produktu” patērē aptuveni 6 % Rīgas un 2 % Latvijas iedzīvotāju, kas ir aptuveni 2 reizes (Rīga) un 4 reizes (Latvija) mazāk kā attīstītajās valstīs. To nevar uzskatīt par apmierinošu. (avots, KM pasūtītie socioloģiskie pētījumi). 

Viens no galvenajiem Filharmonijas darba rezultātu rādītājiem joprojām, līdzīgi kā padomju laikā, ir koncertu skaits (322 koncerti 1995.gadā), nevis kvalitāte (vidējais koncerta apmeklējums 1995.gadā bija 183 apmeklētāji vienā koncertā). Tātad, galvenā koncertu rīkošanas motivācija ir bijusi aizpildīt laiku koncertzālēs nevis radītkādam vajadzīgu  Muzikālu Notikumu. 

Vienīgais objektīvais koncerta kvalitātes rādītājs ir tā apmeklējums, nevis muzikologu un žurnālistu pozitīvas recenzijas vai kādas ieinteresētas mūzikas darbinieku kopas viedoklis. 

Koncertu rīkošanas praksē ir pieņemts atcelt koncertu, ja nav izpārdotas vismaz 50% no visām biļetēm. (Lai neradītu morālus un finansiālus zaudējumus.) Izņēmums varētu būt īpaši pasūtījuma koncerti, jubileju koncerti, atskaites koncerti un taml. Ievērojot šādu principu vairumu koncertu būtu bijis jāatceļ. 

Uzturot sabiedrībā mītu par tā sauktās “nopietnās” mūzikas elitārismu un neizprotamību vienkāršajam cilvēkam, rodas viedoklis, ka “nopietnā" mūzika pati par sevi ir kaut kas neapšaubāmi kvalitatīvs, neatkarīgi no izpildījuma kvalitātes. Tas rada nepamatotas ambīcijas pašos izpildītājos un neveicina māksliniecisko kolektīvu izaugsmi, kā rezultātā tiek degradēts žanrs kopumā (lai gan privātās sarunās ar mūziķiem un atsevišķu kolektīvu vadītājiem jaušama izpratne par to, kādam vajadzētu būt mākslinieciskajam līmenim un kāds tas ir faktiski). 

Latvijai, iekļaujoties pasaules kopējā informācijas apritē, mūzikas produktu patērētājiem rodas aizvien lielākas iespējas salīdzināt, novērtēt un izvēlēties labāko, kas pasaules mūzikā radīts un tiek atskaņots. Mūs vairs “neglābj" padomju laika “dzelzs priekškars”, kad šajpus priekškaram informācija par mūziku pasaulē bija ierobežota, bet ārpusē interese par mums bija vien kā par “aborigēniem" no padomju impērijas, kas, izrādās, “prot arī spēlēt Bahu”.Arī kā par lētu darba spēku. Ja mēs gribam konkurēt pasaules mūzikas tirgos ar savu “produktu”, tam jābūt visaugstākās kvalitātes un ar kaut ko atšķirīgam no kopējā piedāvājuma. Vienīgi "produkts", kas ir Muzikāls notikums motivē patērētāju balsot ar naudu pērkot CD, DVD, videoierastus, koncertu biļetes. 

Valsts Filharmonijas problēmu cēlonis meklējams no sociālisma laika mantotajā iestādes struktūrā, darba organizācijā un komandekonomikā balstītās finanšu attiecībās. 

REORGANIZĀCIJA 

Lai veiktu Filharmonijas reorganizāciju vispirms būtu jānoskaidro šādi pamatjautājumi:

Kāda ir Latvijas valsts politika kultūrā (vai tāda vispār ir ?) un kāds ir Valsts pasūtījums attiecībā uz mūziku? Vai, un par cik ir iespējams palielināt valsts finansējumu mūzikai.

Pieņemot, ka Latvijas valsts tiecas ieviest tirgus ekonomiku un veikt decentralizāciju ar mērķi pakāpeniski iekļauties Eiropas kopienā, Latvijas koncertdzīve būtu sakārtojama tuvinoties Eiropas attīstītajās valstīs pieņemtajai praksei. Būtu jādibina Valsts bezpeļņas koncertorganizācija (VBPO), kas nodarbotos ar dažāda veida “nopietnās" mūzikas koncertu organizēšanu, atbilstoši valsts pasūtījumam. Piedāvātu Latvijas mūzikas kolektīvus un individuālos izpildītājus ārzemju aģentūrām un ierakstu kompānijām . 

Iespējams, būtu jāizveido “Rīgas Filharmonija”.Filharmonija ir grieķu izcelsmes vārds- sabiedrība skaņu mākslas veicināšanai, instrumentālās mūzikas sekmēšanai un kopšanai, simfonisko orķestru dibināšanai. (Latviešu Konversācijas vārdnīca). Filharmonija būtu biedrība, ko dibina fiziskas un juridiskas personas (Rīgas dome, lielie uzņēmēji, pazīstami mūzikas un sabiedriskie darbinieki u.c.). Savukārt, biedrība “Rīgas filharmonija” var dibināt saimnieciskus uzņēmumus simfoniskā orķestra, kamerorķestra, kameransambļu un citu tā saucamo “filharmonisko" žanru kolektīvu saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kā arī Filharmonijas fondu, kam būtu jāpanāk Valsts noteikti nodokļu atvieglojumi. Nosaukums “Rīgas Filharmonija” tādēļ, ka vārdu savienojums “Valsts Filharmonija” radies padomju laikā, neiedziļinoties vārdu jēgā, vai arī apzināti to sagrozot. Valsts pati savā ziņā ir biedrība - pilsoņu kopums, kas vienojušies kopdzīvei zināmā teritorijā, pēc zināmiem noteikumiem, savukārt, jēdziens Filharmonija nozīmē biedrību, kuras biedri apvienojušies pēc interešu kopības principa. Vienai biedrībai nevar piederēt cita biedrība. Biedrība vispār nevar kādam piederēt, jo tā ir personu apvienība - personālsabiedrība. Vietvārds Rīga norādītu Filharmonijas atrašanās vietu, līdzīgi kā “Berlīnes filharmonija”, “Oslo filharmonija”, u.c. 

Pārējiem kolektīviem būtu jākļūst par patstāvīgām organizācijām - juridiskām personām -SIA, BPO, biedrībām, apvienībām un taml., atkarībā no iespējām un organizācijas formas lietderības, kuras veic patstāvīgu saimniecisku darbību, finansējumu meklējot patstāvīgi (Valsts, pašvaldības, mecenāti, fondi, sponsori, reklāmdevēji un taml.).

Valsts Simfoniskais orķestris - patstāvīgs, valsts finansēts dibinājums Kultūras ministrijas personā. Ar Kultūras ministra lēmumu ieceļ orķestra direktoru, kurš, savukārt, izveido struktūru (VBPO) orķestra saimnieciskās darbības nodrošināšanai.Direktors, kā Valsts pilnvarota persona, atrod un angažē orķestra galveno diriģentu atbilstoši iespējamam un finansējumam.