AIVARA HERMAŅA INTERVIJA ŽURNĀLAM "KABINETS"

 Arnis Terzens, 2005. gadā

– Kas īsti ir tavs darbs, amats, profesija un izglītība, un kas ir tikai vaļasprieks?

–To patiešām nav viegli pat pašam saprast. Laikam tāpēc, ka allaž manas mākslinieciskās izpausmes bijušas zināmā līdzsvarā ar menedžmentu jeb rīkošanas darbiem... Faktiski tas iesākās, kad man bija vēl tikai septiņpadsmit gadu un mani paņēma spēlēt īstā kroga ansamblī. Mācījos mūzikas skolā, cītīgi apguvu ģitāras spēli, bet bija nepieciešamība arī papildus strādāt, lai varētu mācīties. Tāpēc šis uzaicinājums nāca īstā brīdī. Ātri aptvēru, ka labāk tomēr mācīties dienā un vakarā uzspēlēt krogā, nekā otrādi – strādāt kādu ar mūziku nesaistītu darbu dienā, bet mūzikas skolu apmeklēt vakarā. Tas katrā ziņā būtu mazāk kvalitatīvs apmācību process. Tā man tas muzikanta ritenis iegriezās pa visiem Liepājas krogiem, un divu gadu laikā jau biju nokļuvis Liepājas labākajā krogā -“Jūra”.Tieši tur gadījās, ka toreizējais restorāna ansambļa vadītājs slimības dēļ bija spiests aiziet, tāpēc kādam vajadzēja ieņemt vadītāja vietu. Neviens to īsti negribēja. Nevienam muzikantam jau nepatīk gan tā papīru rakstīšana, gan citas birokrātiskas lietas, tāpēc gluži kā smejoties bīdīja mani, kā jaunāko. Tā nu sanāca, ka deviņpadsmit gadu vecumā jau kļuvu par orķestra vadītāju un tūlīt arī par show programmas vadītāju. Tas nozīmēja gan lielāku muzikālo slodzi - programmas veidošanu, aranžēšanu, darbu ar solistiem un mūziķiem, gan arī visu lietu kārtošanu ar priekšniecību. Tā, soli pa solim, faktiski jau kopš iesākuma esmu kārtojis arī menedžmenta lietas. Izejot tā dēvēto krogu hierarhiju Liepājā, pamazām tuvojos Rīgai, filharmonijai, pa ceļam vēl nelielu laiku spēlējot un vadot Ādažu kolhoza ansambli “Suvenīrs”. Kad Uldis Stabulnieks mani uzaicināja uz filharmoniju, tur ilgu laiku biju tikai muzikants, jo filharmonijā visas lietas ansamblī organizēja pats Uldis Stabulnieks, līdzīgi kā Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš vai Boriss Rezņiks citos filharmonijas ansambļos.

– Bet jau iegūtās menedžera iemaņas tādēļ nepazuda?

  • Protams, jo turpināju ikdienā komunicēt ar cilvēkiem, sarunāties, vērot viņus darbībā, mēģinot saprast, kāpēc viņi rīkojas tieši tā, ne savādāk, vai, piemēram, nerīkojas tā, kā viņiem, manuprāt, būtu jārīkojas. Un tā tas notika līdz brīdim, kad 1985. gadā dibinājās ansamblis “Remix”. Tā bija Raimonda Paula ideja, ka Latvijas Radio paspārnē vajadzētu izveidot tādu gados jaunāku cilvēku ansambli, kas varētu spēlēt modernāku mūziku un ierakstīt   pavadījumus radio vajadzībām. Un Maestro uzaicināja mani noorganizēt šādu kolektīvu. Tas faktiski bija tas mirklis, kad vienlaikus kļuvu arī par praktisko menedžmenta lietu kārtotāju visā pilnībā. Pēc dažiem gadiem, kad Pauls jau bija kļuvis par kultūras ministru un darbā uz Maskavu par Centrālās televīzijas priekšsēdētāja vietnieku devās Ivars Ķezbers, “Remix” radio periods beidzās. Bet, itin veiksmīgi sakrita, ka tieši šajā laikā bija iesākusies Gorbačova perestroika, pirmais tirgus ekonomikas iedzīvināšanas eksperiments. Mums  bija labas attiecības ar komjaunatnes centrālkomiteju, kuras paspārnē tika izveidota tāda Vissavienības darba grupa, kas nodarbojās ar tā dēvēto jaunatnes centru sistēmas izveidošanu. Jāpiebilst, ka daudzas vēlāk visā Padomju Savienībā ieviestās šāda veida jaunās tirgus ekonomikas idejas vispirms dzima šeit, Rīgā. Darba grupā bija vīri no Maskavas, Ļeņingradas, Odesas, bet tā galvenā ‘shēmošana’ tomēr notika tieši šeit. To veica arī tagad labi zināmi ļaudis – Kehris, Bendiks, Babulis, Muciņš un citi. Arī es pamazām nokļuvu šajā apritē, jo mums jau bija izveidojušās zināmas attiecības kopš “Remix” radio laikiem. Kad nu gāja vaļā Maskavas pavēles pildīšana par šo jaunatnes centru dibināšanu, mēs faktiski jau bijām gatava struktūra, kam tikai vajadzēja atbilstoši noformēties. 1987. gada vēlā rudenī nodibinājās pirmie trīs šādi centri – Ļeņingradā, Odesā un Liepājā. Liepājas Jaunatnes centrā sākām  darboties arī mēs - grupa “Remix”.

– Kā pirmie, eksperimentālie pionieri, vai kā gluži nopietnas padarīšanas sastāvdaļa?

– Viss bija ļoti nopietni. Gaišākie PSRS prāti, visi tie čekistu institūti, jau labu laiku bija atskārtuši, ka ir jāvirzās tirgus ekonomikas virzienā, citas izejas nav. Mazliet vēlāk mēs jau redzējām, kā tas attīstījās arī citās jomās, ne tikai komjaunatnes komiteju paspārnē esošajos jaunatnes centros. Un vispār – daudzi vēl tagad domā, ka mums tā atbrīvošanās no Padomju Savienības notikusi, tikai pateicoties dziesmotajai revolūcijai. Protams, mēs jau dziedājām, jā, bet patiesībā daudzus šos procesus tomēr virzīja un īstenoja gluži citi spēki citu interešu vadīti. Lūk, un tad “Remix” iestājās darbā Liepājas jaunatnes centrā kā atsevišķa struktūrvienība. Saņēmām Komjaunatnes garantētu kredītu, ja tagad pareizi atceros – divi simti četrdesmit tūkstoš rubļu par četriem procentiem gadā. Uz desmit gadiem. Pamanījāmies kredītu atdot jau pāris gadu laikā, tiesa – pateicoties arī inflācijai un rubļa devalvācijai.

– Vai Radio jums neiedeva nekādu pūru?

  • Nē, no turienes aizgājām gluži pliki un nabagi. Labākā gadījumā bija kāda pašu ģitāra, nekas vairāk. Bet, tad sākās ļoti interesants posms. Vispirms, protams, tos krievu rubļus vajadzēja pārvērst dolāros, kas katrā ziņā tolaik nepavisam nebija legāla darbība. Tad par šo valūtu bija no ārzemēm jāsagādā instrumenti un aparatūra. Bet tas vēl nebija viss, jo iegādāto vajadzēja arī kaut kā legalizēt. Tad tika realizētas shēmas ar komisijas veikaliem, proti - to iegādāto instrumentu tu it kā nopērc pats no sevis, tad ieliec komisijā, no kurienes to savukārt izpērk jaunatnes centrs. Tā mēs to naudiņu grozījām, un, pateicoties gan inflācijai, gan arī mūsu itin veiksmīgajai darbībai, varējām gan kredītu atdot, gan tikt pie instrumentiem un aparatūras.

– Kā izpaudās jūsu veiksmīgā komercdarbība?

– Mēs daudz koncertējām Krievijā, lielos stadionos un daudzu tūkstošvietīgās koncertzālēs. Turklāt vairs nebija spēkā filharmonijas noteiktās likmju algas, bet jau sāka darboties brīvā tirgus nosacījumi. Inflācijas apstākļos piedzīvojām pat tādu brīdi, ka nopelnītā nauda jānes lielās sporta somās un koferos, kas drošības nolūkā vēl pārsieti ar izturīgu striķi. Tas jau bija īsts tirgus ekonomikas sākums, kurā nevienam vēl nebija nekādas pieredzes. Visu vajadzēja apgūt notikumu gaitā. Lūk, un tad vienlaikus arī man radās pastiprināta interese tieši par šovbiznesu un kultūras menedžmentu. Meklēju un atradu literatūru, interesējos, apguvu gan teoriju, gan pārbaudīju to praksē. Turklāt man jau sākotnēji bija labi konsultanti, kurus jau minēju – Kehris, Bendiks, Babulis, Muciņš. tādēļ gana ātri apguvu visas tās lietas. Bet, labi zināms, ka tolaik katra padomijas muzikanta lielais sapnis bija nokļūšana otrpus “Dzelzs priekškaram", tāpēc arī mēs sākām raudzīties šajā virzienā. Šo sapni īstenot – vismaz daļēji – mums izdevās 1990. gadā, parakstot vienu miljonu dolāru vērtu līgumu ar amerikāņu menedžmenta uzņēmumu “AM RE Managers” Ltd. Sākotnēji tas vēl bija tas pats “Remix”, vēlāk ASV grupa jau transformējas par projektu “Rīga”.

– Vai tieši jums izsniedza uz visiem vienu miljonu?

– Nē, tā gluži nebija. Dažādu kombināciju rezultātā mēs pārgājām darbā uz JKF – ļoti interesantu veidojumu, kam pieraksta adrese bija labi zināmajā Stabu ielā, tikai mājas numurs 6. Tā bija viena no pirmajām jaunatnes komercfirmām Rīgā, liekas, ceturtā šāda veida organizācija Padomju Savienībā pēc Ļeņingradas, Odesas un Liepājas paraugiem. Komjaunatnes centrālkomitejas saimnieciskās daļas bijušais vadītājs Dainis Babulis kopā ar domubiedriem nodibināja savu struktūrvienību, kuras paspārnē darbu sāka vairākas pirmās latviešu tirgus saimniecības vienības.

– Tad jūs paši kā patstāvīga organizācija vairs neeksistējāt? Jau bija starpnieki, saimnieki, kuru interesēs jāstrādā, lai gan īsta brīvā tirgus vēl nemaz nebija?

– Mēs arī iepriekš tikai nosacīti bijām patstāvīgi. Kredītu jau arī ņēma Liepājas Jaunatnes centrs, kurš mūs it kā uzturēja, jo tajā laikā vēl nevarēja būt pilnībā patstāvīga uzņēmējdarbība, faktiski - nekādā formā. Tas iesākās tikai nākamā, kooperatīvu aplī, pēdējos pāris gados pirms neatkarības atgūšanas. Tolaik vienīgā iespējamā legālā forma bija šie jaunatnes centri komjaunatnes paspārnē, kas bija mūsu juridiskā persona, vai „jumts“, kas finansēja šo konkrēto projektu saistītu ar mūsu uzturēšanos Amerikā – ceļš, palikšana, ēdināšana, dienas nauda, studiju noma un viss pārējais. Turklāt ārpus visa pārējā, kad projekts jau bija noslēdzies, es, kā viens no tā vadītājiem, beigās saņēmu gluži konkrētu atlīdzību

– Tātad Amerikas projektā tu ne tikai muzicēji, bet kārtoji arī administratīvās lietas?

– Jā, un ļoti zīmīgi, ka pēc kāda laiciņa, kad mums jau sāka rasties arī dažādas iekšējas problēmas, tā man bija gluži nopietna dilemma. Pēc kāda laika amerikāņi man pateica, ka šovbiznesā tā tomēr nevarēšot būt, vai nu esi mūziķis, vai  menedžeris, jo savienot to praktiski neesot iespējams, tā lai viens no darbiem neciestu. Deva nedēļu laika izšķirties, ko turpmāk darīšu. Visu labi apsverot, izvēlējos par labu menedžmentam.

– Vai tas bija saistīts ar cerību veidot menedžera karjeru tur, Amerikā?

– Ne gluži. Protams, dodoties uz Ameriku, mums bija visaugstākie mērķi, ar visām no tā izrietošajām sekām. Proti - ja viss izdodas, kā cerēts, tad mēs ierakstīsimies Amerikā, spēlēsim visā pasaulē un dzīvosim tur kur strādāsim, tādējādi tādai pieraksta vietai vairs nebūs nekādas nozīmes. Bet, tieši menedžmenta apgūšanas jomā es nedomāju tikai par Ameriku. Bija sapnis to visu realizēt Latvijā !

– Zinot šā projekta ne gluži spožo gala iznākumu, jājautā – kāds jums bija pamats būvēt visaugstākos mērķus?

– Kaut kāds pamats jau laikam bija gan, jo Remix izvēlējās paši amerikāņi un viņi vairumā gadījumu tomēr zina, ko dara. Tajā pirmajā vilnī no visas Padomju Savienības viņi uzskatīja par cerīgiem, ieguldījumu vērtiem, trīs māksliniekus jeb kolektīvus – Maskavas grupu “Gorkij Park”, Laimu Vaikuli un mūs, “Remix”. Šie trīs kolektīvi parakstīja konkrētus menedžmenta līgumus ar ASV kompānijām, ar nolūku ierakstīt albumus un nodarboties ar grupu tālāku attīstību. Mazliet vēlāk sekoja arī Boriss Grebenščikovs, bet liekas, viņam bija attiecības ar britiem, un, cik zinu, nekas tur beigās neizveidojās. Tagad mēs zinām, ka “Gorkij Park” nostartēja visveiksmīgāk, izlaižot divus pasaules tirāžas albumus, bija arī koncerttūres Amerikā un citur pasaulē. Viņi izveidojās par tādu stabilu B kategorijas grupu šovbiznesa vidē. Laimai arī bija līgums par divu albumu izdošanu, iznāca viens. Toties tas bija pirmais latviešu izcelsmes mākslinieka CD albums, kas bija nopērkams jebkurā pasaules skaņuplašu veikalā, un tas katrā ziņā ir ļoti nozīmīgs sasniegums. Remix tas beidzās ar to, ka pēc albuma materiāla ierakstīšanas mūsu projekta attīstīšanas uzņēmums uzsāka piemērotas ierakstu izdevniecības meklējumus, bet neko ātri tas viņiem neveicās. Bija jāgaida. Tad psiholoģisku iemeslu dēļ divi no mūsējiem paziņoja, ka viņiem tā Amerika ir līdz kaklam, ka ļoti gribas uz mājām pie sievām, bērniem. Mēs kā grupa jau faktiski vairs neeksistējām. Tas nozīmēja, ka projekts līdz ar to bija noslēdzies.

– Vai tas notika tik mierīgi? Kā reaģēja tie, kuri bija šķīrušies no miljona?

– Viņi projekta riskus bija jau laikus apdrošinājuši, tādēļ nekādus būtiskus zaudējumus necieta. Lai gan varu atzīties, ka par šo lietas pusi sevišķi daudz nezinu. Turklāt šie un līdzīgi ASV projekti ar Padomju Savienības māksliniekiem, manuprāt, nebija tikai mākslinieciski pasākumi vien… Neizslēdzu, ka tā bija “lielo plānu” sastāvdaļa, ko savos memuāros labi aprakstījušu Kisindžers, Bžezinskis, kā arī citi zinoši autori. Katrā ziņā ap mums tur grozījās visdažādākie cilvēki un neizslēdzu, ka tostarp bija arī pa kādam CIP un līdzīgu organizāciju pārstāvjiem.

– Vārdu sakot, viņi rēķinājās, ka var būt arī finansiāli zaudējumi?

  • Nezinu, vai vispār var runāt par kaut kādiem zaudējumiem fiskālā izpratnē, jo tas bija visnotaļ komplekss projekts. Turklāt arī ārpus visa tā parasti uzskata, ka mūzikas menedžmentā ir labi, ja pilnā mērā ar panākumiem vainagojas vismaz viens no aizsāktiem desmit projektiem. Katrā ziņā priekš mums -grupas dalībniekiem, tas viennozīmīgi bija vienīgi ieguvums – nenovērtējama pieredze. Vēl 5 gadus iepriekš par ko tādu pat sapņot neviens neuzdrošinājās !

– Tad tomēr šķiet interesanti, kāpēc toreiz, tajā piešķirtajā pārdomu nedēļā Amerikā, tu izvēlējies par labu menedžmentam? Tev taču nebija speciālas menedžmenta izglītības, vai ne?

  • Jā, turklāt man arī tagad nav nekādas speciālas izglītības akadēmiskā izpratnē. Esmu beidzis Liepājas mūzikas vidusskolas tautas instrumentu nodaļu tautas instrumentu orķestra diriģenta un klasiskās ģitāras spēles skolotāja specialitātēs.

– Un tomēr izšķīries par labu menedžmentam, iepretim mūzikai, kur, kā arī labi zināms, tu tomēr jau biji vērā ņemams profesionālis?

– Es labi apzinājos - ja patiešām vēlos nopietni konkurēt ar jebkuru, kuram ir diploms, un tāpēc vien viņam jau ir kādas priekšrocības salīdzinājuma ar mani, tad man konkrētais priekšmets jāzina vismaz par kārtu labāk. Vienlaikus sapratu, ka vienīgais man pieejamais veids, kā šīs zināšanas iegūt, ir lasīšana un prakse. Jālasa grāmatas, jārunā ar gudriem, daudz pieredzējušiem cilvēkiem, vēlāk pašam personīgi jāpārbauda, vai tas viss praksē patiešām darbojas. Tagad varu teikt, ka šobrīd gandrīz visu to, kas šajā jomā izdots latviešu valodā, esmu izlasījis, gana daudz esmu izlasījis arī krievu valodā, šo un to esmu lasījies arī angļu valodā, bet, jāatzīst, ka manas angļu valodas zināšanas nav tik labas lai lasītu pietiekoši raiti. Tomēr kopumā esmu izlasījis gandrīz visu labāko, kas par šīm tēmām pasaulē ir izdots. Mani patiešām tas viss  interesēja un joprojām interesē ! Visu to nemācījos diploma vai grāda pēc, lai pēc tam taisītu akadēmisko karjeru vai pretendētu uz kādiem augstiem amatiem.

– Tostarp esi sasniedzis līmeni, kad ne tikai mācies pats, bet arī jau māci citus?

– Jā, jau aptuveni desmit gadus vairākas Latvijas augstskolu maģistrantūrās lasu lekcijas par mūzikas menedžmentu un tiesībām. (latviski pareizi būtu - mūzikas vadzīnībā un tiesībās )

– Interesanti gan – vai mācību iestāde neprasa, lai tev būtu oficiāli izglītības dokumenti, tā dēvējamā sertifikācija, galu galā – aizstāvēta disertācija?

– Mūsu valstī Likums par augstāko izglītību pieļauj izņēmumu gadījumos, ja tiek pasniegtas mākslinieciskas dabas zinības un nav iespējams atrast atbilstošus, akadēmiski izglītotus mācībspēkus. Šādā kontekstā var runāt arī par producēšanu – kā  māksliniecisku priekšmetu, tādēļ šādos gadījumos iespējams izmantot arī praktiķu palīdzību. Manu zināšanu pamatā ir izteikta pašmācība, pieredze un konkrēti darba  rezultāti - viss, ko reāli pats esmu paveicis. Lai gan nezinu, varbūt nosacīti disertācijai varētu pielīdzināt virkni apjomīgu biznesa attīstības projektu, ko savā dzīvē esmu sarakstījis?

– Šajā kontekstā kā allaž visvairāk saausos, izdzirdot jēdzienu ‘tiesības’. Kā īsti ir ar tām mākslinieka tiesībām mūsdienu kultūrvidē?

– Pamatā visi galvenie, nepieciešamie likumdošanas akti LV ir pieņemti, un jāatzīmē, ka esmu līdzdarbojies daudzu nozares likumu izstrādāšanā, tagad tikai, protams, paliek jautājums par to, kā katrā atsevišķā gadījumā tie darbojas vai nedarbojas. Pamatā ir dažādi intelektuālo tiesību veidi, no kā arī izriet viss pārējais, kas saistīts ar konkrēto šās jomas produktu radīšanu. Tostarp tas iekļauj autora un izpildītāja atlīdzību, sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus, ko mākslinieki lielākā vairumā, protams, nemaksā, tāpēc es pat nezinu, kā viņi turpmāk risinās šos jautājumus, un vēl virkni dažādu citu pozīciju. Tas viss vēl prasa lielu skaidrošanas darbu, jo gan valsts, gan privātā sektorā strādājošo kultūras nozares darbinieku izpratne par tiesībām un tirgus saimniecības darbības principiem diemžēl vēl nepavisam nav pietiekama.

– Vai, tavuprāt, citās valstīs, tajā pašā Eiropā, tas līmenis ir atbilstošs?

– Jā, tā dēvētajās vecās demokrātijas valstīs, no kurienes nāk šovbizness. Tur pamatā viss ir sakārtots, ikvienam iesaistītajam saprotams.

– Vai arī šajā jomā daudz kas tomēr nav krietni pārspīlēts, kā jau daudzi tā dēvētie eiro standarti?

– Tā varētu likties, ja mēs savas nezināšanas dēļ raugāmies no sava šaurā plauktiņa. Bet vienmēr jau ir virkne dažādu uzslāņojumu, kas izskaidro, kāpēc tas tā izveidojies. Mēs savā nesenajā vēsturē esam mazliet paklīduši citos ceļos, tāpēc daudzas lietas vienkārši nespējam uztvert adekvāti. Mums aizvien vēl ir problēma, ka vārdus, jēdzienus jau ļaudis iemācās izrunāt, bet to patieso jēgu diemžēl īsti nezina. Turklāt, tā nereti ir arī ar tiem, kuri šīs lietas māca citiem, proti – viņi paši īsti nepārzina izlasīto un atstāstīto tekstu jēgu, neseko zinātnes attīstībai, izjūt problēmas ar jaunu zināšanu, jaunu ieviržu uztveršanu. Kultūrmenedžments katrā ziņā ir jauna nozare, ko pasaulē ieviesa amerikāņu kultūrindustrija un faktiski aizvien notiek tā adaptēšana eiropeiskā vidē. Labi zināms, ka Amerikā kultūru nefinansē un nepārvalda valsts. Tur nav Kultūras ministrijas, iepretim Eiropai, kur allaž bijušas modē sociālistiskas idejas, no kurām izriet, ka valdība vienmēr labāk zina “kā ir pareizi”, kādu mākslu tautai vajag un kādu nevajag. Arī Latvijā faktiski vēl tā notiek, tāpēc mums ir tik daudz dažādu problēmu. Demokrātijā balstītā tirgus saimniecībā šādas diktāta metodes nevar pastāvēt, jo ekonomika ir taupīšanas māksla un savā būtībā vienkārša. Kultūrproduktu bizness šādā kontekstā ir vērtējams kā jebkurš cits biznesa veids, varbūt tikai ar to izņēmumu, ka „saražotais gala produkts“ nav fiziski aptaustāms. Ja, piemēram, kādu saražoto “taustāmo” preci nav iespējams pārdot par iecerēto cenu, to var paturēt noliktavā, pagaidīt labākus laikus, vai pārdot vēlāk par zemāku cenu, lai vismaz atpelnītu ieguldījumus. Ar “kultūrpreci" diemžēl ir savādāk, raugi – ja paredzēts, ka koncerts notiek šovakar pulksten astoņos vakarā, tad tā arī ir jānotiek. Ja koncerts nenotiek, preces vairs nav. Visa ieguldītā nauda ir pazaudēta. Savā ziņā tā ir visai abstrakta lieta. Cilvēkiem, mums, kuri nākuši no iepriekšējās pārdales sabiedrības, ir visnotaļ grūti mainīt galvās ieprogrammējušos materiālistiskos stereotipus. Mēs jau sen dzīvojam kultūrekonomikas laikmetā, bet to diemžēl neapzinās pat daudzi tie, kuriem tas ir amata pienākums.

– Vai tev, baudot regulāru praktisko pieredzi un vienlaikus arī maļoties cauri teorijai, tomēr neliekas, ka tieši šajās vērtību sistēmās ir pārāk daudz uzpūstu lietu, ko mums jau piedāvā nevis kā kaut ko tādu, ko mums patiešām vajag, bet gan kā tādu, kas tikai ekonomiski izdevīgs tā ražotājiem?

– Tā tas diemžēl ir. Mūsdienās mārketings un reklāma bieži vien sastāda  lauvas tiesu no preces pārdošanas vērtības. Bet, vienmēr jau vajag divus - vienu, kurš šādi rīkojas, otru - kurš šādu rīcību pieļauj. Tas jau arī ir tirgus ! Demokrātijās viena  no pamata vērtībām un brīvībām ir tiesības izvēlēties. Ar varu jau nevienu patērēt nespiež. Patērētāju brīvu izvēli nav iespējams aizvietot ar nozaru ekspertu viedokli. Tas vienmēr būs mazāk reprezentatīvs un objektīvs kā vairākuma brīva izvēle. Patērētāju izvēles brīvība nodrošina konkurenci - galveno attīstības un kvalitātes celšanas virzītājspēku.

– Par to jau arī bija jautājums!

– Tirgus pats regulē – nosaka kas ir kas. Viens jau var nākt un klāstīt, cik viņš ir labs, un pārāks par citiem, bet otra puse – tā, kuru viņš uzrunā un kura viņā klausās. Un tad ir jautājums par to, cik lielā mērā tas klausītājs to pirmo ņem par pilnu. Vai viņš uzķeras uz tā āķa, vai neuzķeras.

– Rodas iespaids, ka tu mazliet ideālistiski teoretizē. Ir taču apbrīnojami daudz piemēru, kas apliecina, ka arī šajā tirgū dažādu korporatīvu manipulāciju rezultātā nav nemaz tik sarežģīti radīt apstākļus, lai patērētājam tomēr nebūtu sevišķi liela izvēle – kaut ko vienu uzmācīgi izvirzot priekšplānā, pārējo padarot faktiski nepieejamu, apzināti nomaskējot zemākos plauktiņos un tamlīdzīgi.

– Latvijā tirgus saimniecība sper tikai pirmos soļus. Ieilgusi privatizācija, korupcija, izglītota menedžmenta trūkums, visas šīs pēcpadomju slimības. Tomēr šobrīd jau to kļūst aizvien grūtāk izdarīt. Tā varēja tikai izmantojot komandekonomikas metodes, apstākļos, kad tirgus vēl īsti nedarbojas, ir pakārtots ierēdņu patvaļai un korporatīvajām attiecībām. Vēl pavisam nesen tā arī bija, ka patiešām nebija izvēles – vai nu stāvi rindā un dabū to vienu kurpju tipu, ko nu tajā dienā veikalā izsvieduši, vai arī vispār nedabū neko. Tagad tomēr ir savādāk – ir šis piedāvājumu klāsts un tev ir brīvība izvēlēties, tu vari iegūt faktiski visu atbilstoši savām zināšanām, pirktspējai, izpratnei par vērtībām.

– Labi, aplūkosim vienu banālu piemēru. Jādomā, tu piekritīsi, ka, raugoties no visiem iespējamiem kultūras vērtēšanas aspektiem, piemēram, tāda Madonna nav un nevar būt vērtīgāks produkts par... kaut vai rokgrupu “Yes”. Bet, paskat – kā tevis dievinātais menedžments uzputojis to pirmo, bet pilnībā liek mierā otro!

  • Nē, tie tomēr nav salīdzināmi produkti. Ekonomikā šādai salīdzināšanai ir tikai viena mēraukla – tā ir nauda, ko šis produkts ienes. Ar  savu personīgo naudu, cilvēki nobalso par Madonnu, Yes, vai Londonas simfoniķiem, konkrētā vietā  un laikā. Tā ir šo cilvēku izvēle !

– Nu ja – ar lielu naudu var uzpūst teju jebko.

– Ko tu tagad domā ar to uzpūšanu? Lai kaut ko uzpūstu tā nauda ir kaut kur jādabū. Tātad nauda ir iepriekš jānopelna vai jāaizņemas! Tas ir nebeidzams aplis. Ja Madonnas radītā produkta naudas apgrozījums ir lielāks, tad viņas ekonomiskā vērtība tirgū ir lielāka. Ļoti vienkārši. Protams, šeit jāpiebilst, ka tā tas ir šajā laikā un šajā vietā, jo tirgū nekas nav absolūts, viss plūst un mainās. Gan Latvijā, gan vispār Eiropā ir tendence salīdzināt tradicionālās kultūras vērtības, cenšoties tās pretnostatīt masu kultūrai, faktiski neņemot vērā to lietošanas vērtību. Bet, piemēram, Mocarts taču arī savulaik bija tipisks tirgus ekonomikas produkts. Ja Mocartam nebūtu bijis augstmaņa, kurš katrai nedēļas nogalei pasūta uzrakstīt skaņdarbu, viņš nekad mūžā nebūtu sarakstījis šādu lērumu mūzikas. Tās bija tipiskas tirgus ekonomikas attiecības, jo tieši tajā laikā un tajā vietā Mocarts faktiski bija popmūziķis. Par klasiķi viņu padarīja vēsture. Turklāt arī šodien Mocarts ir pirmā lieluma popmūziķis. Tieši ar viņa darbiem ir ieņemts visvairāk naudas, tieši viņam ir vislielākais atpazīstamības koeficients un visi pārējie parametri, kas rezultātā veido preces – viņa mūzikas vērtību. Citu objektīvu rādītāju šajā jomā nav, viss pārējais ir tikai subjektīvs – vienam patīk Madonna, citam “Yes”, bet vēl cits aizvien klausās tikai Mocartu. Par kaut kādu vienīgo taisnību šeit nav iespējams runāt. Tāda ir demokrātijas būtība – kompromiss, kaut kāds vidējais veselums visu neskaitāmo patiesību virknē.

– Kādā stāvoklī, tavuprāt, šobrīd ir kultūras menedžments Latvijā?

– Atceroties to, kā bija 90-to gadu sākumā, manuprāt, viss iet uz labo pusi. Toreiz tikai uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos cilvēkus, ar kuriem par šādiem jautājumiem vispār varēja kaut ko parunāt. Vēl mazāk bija tādu, ar kuriem kaut ko kopā varēja arī izdarīt. Iespējams, daudz jāpateicas Ivaram Bērziņam, kurš Kultūras akadēmijā iesāka šo kultūrmenedžmenta apmācību. Jāpiebilst, ka viņš pats ir absolvējis Hamburgas teātra un mūzikas augstskolu, kur vēlāk beidzis arī  maģistrantūru un ieguvis doktora grādu. Tieši viņš arī atnesa līdz mums visus šos eiropeiskos kultūras menedžmenta uzstādījumus, kas katrā ziņā bija šīs nozares  aizsākums Latvijā. Ar visu to jau vienalga vēl esam tālu no vēlamā, taču mūsu cilvēki tagad vismaz zina, ka citur pasaulē kaut kas tāds vispār ir un kā tas darbojas.

– Bet kāpēc ir tā, ka tad, kad Rīgā jārīko kaut kas vērienīgs, vienalga talkā jāaicina ārvalstnieki?

– Tas reizēm notiek tikai tajos gadījumos, kad šādu pasākumu administrēšanu veic valsts sektors. Privātajā sektorā problēmu faktiski vairs nav, tur iespējams īstenot  vissarežģītākās lietas.

– Kāpēc tādas problēmas ir valsts vadītiem pasākumiem?

– Pirmkārt tāpēc, ka valsts sektorā nevienam nekad nav konkrētas, taustāmas atbildības. Ir tikai vispārēja mētāšanās ar vārdiem, piemēram, lietojot jēdzienu ‘politiskā atbildība’, kas vispār ir kaut kas sevišķi greizs. Un, protams, valsts institūcijās diemžēl nestrādā šīs jomas spožākie prāti. Viņi darbojas privātajā sektorā, kur vispirms jau ir labāks atalgojums. Turklāt valsts sektora ierēdņi šādos gadījumos paši raujas to darīt, jo tas viņiem ir papildus ienākumu avots, tāda kā haltūriņa, kas jāveic līdztekus viņa tiešajiem pienākumiem, vienlaikus labi apzinoties, ka atbildības pakāpe par veiksmīgu izdošanos ir ļoti zema vai arī tās nav nemaz. Tad nu viņi tur visādi mudžinās atbilstoši savai kvalifikācijai un spējām. Kad jau viss teju salaists grīstē, nekas cits neatliek kā aicināt palīgā lietpratējus. Nemaz nav obligāti vajadzīgi ārzemnieki, pietiek ar pašmāju speciālistiem. Tā tas bija Rīgas 800-gades svinībās, kad pēdējā brīdī producēt 800-gades dziesmu svētkus aicināja talkā Mirdzu Zīveri, lai kaut kā savāc to visu kopā. Tāpat ar “Eirovīziju” – tik ilgi televīzijas ierēdņi paši mudžinājās, kamēr juta, ka labi nebūs un aicināja talkā Brigitu Rozenbriku no industrijas. Tas viss tāpēc, ka iepriekš neviens ne par ko būtisku nejutās atbildīgs. Ja nu ir kaut kādas nesavietojamas lietas šajā pasaulē, tad tās ir bizness un ‘politiskā atbildība’. Tāds ierēdnis neriskē faktiski ne ar ko, savukārt – konkrēti šovbiznesā – privātais menedžeris riskē ne tikai ar savu vārdu, bet arī ar visu, kas viņam pieder, tāpēc vien viņam allaž ir ārkārtīgi augsta atbildības sajūta.

– Vai tu pats arī šādā veidā savulaik neesi iekritis?

– Esmu gan. Šovbizness vispār ir ārkārtīgi riskanta lieta. Savulaik “Rocksummer Riga” mēs ar partneri kopā „iekritām“ par vairāk ka 80 tūkstoš dolāriem, kas tajā laikā bija visai liela nauda. Pēc tā mums vajadzēja vairākus gadus, lai spētu izrāpties laukā no bedres, kurā bijām iekrituši. Pēc tā gan vairāk neesmu iekritis. Tā bija gana laba skola.

– Kāpēc jums tā sanāca?

– Pašu vaina, ka nenovērtējām iespējamo cilvēku attieksmi. Uzaicinājām vienu pasaules A kategorijas kolektīvu, konkrēti – rokgrupu ZZ TOP, par ko mums bija ļoti dārgi jāmaksā. Būtu uzaicinājuši kādu citu, mazliet zemākā kategorijā, šāds iekritiens nebūtu sanācis. Iepriekš nebijām strādājuši ar tādām megazvaigznēm, ne vispār ar tik daudz augstas kategorijas māksliniekiem vienkopus, tādēļ pārrēķinājāmies. Mēs nenovērtējām tā dēvēto vidējā apmeklētāja psiholoģiju, kurš, kā vēlāk izrādījās, nebija vēl gatavs samaksāt atbilstošu naudu, lai gūtu iespēju apmeklēt šo zvaigžņu koncertus. Un tā psiholoģija ir tāda, ka cilvēks nekad pats sev neatzīsies, ka biļete šķiet dārga, bet meklēs kādus citus attaisnojošus iemeslus, piemēram, tieši tajā dienā jārok dārziņš, jāremontē auto vai taml. Viņš nekad pats sev neatzīsies, ka patiesībā patiešām nespēj nopirkt tik dārgu biļeti.

– Un ko viņam šeit var pārmest?

– Neko viņam nevar pārmest. Es jau saku – tā bija mūsu problēma to saprast. Turklāt tolaik nebija arī precedenta, ka biļetes uz koncertiem būtu maksājušas divdesmit latus. Tiesa, tā bija biļete bija uz visām trim pasākuma dienām, bet liela daļa publikas tā īsti to nemaz neuztvēra. Pirmais impuls – baigi dārgi ! Pasākumos Tallinā tolaik šāda trīs dienu biļete maksāja pat vairāk par divdesmit latiem, bet tur cilvēki jau pie tā bija pieradināti. Vispār mums pietrūka aptuveni pāris tūkstoši apmeklētāju, lai nebūtu šīs finanšu neveiksmes. Patiesībā tas nav daudz. Kopumā pasākums tika labi noorganizēts, cilvēki, kuri atnāca, jādomā, guva atbilstošu gandarījumu. „Rocksummer Riga“ mums bija izaicinājums – vai varam noorganizēt šāda mēroga  pasākumu Rīgā.

– Vai tas ir tavs vienīgais šāda veida iekritiens?

– Tik nopietnos apmēros vienīgais. Šovbiznesā „iekrišana“ par diviem, trim vai pieciem tūkstošiem latu jau neskaitās nekas īpašs, to pat īpaši neviens nepārdzīvo.

– Kā ir šodien, kad mūs jau pamazām apmeklē arī mākslinieki no visaugstākā plaukta? Vai organizētāji arī šad un tad iekrīt līdzīgi jums?

– Ja salīdzina ar to, kas tas nereti notika vēl pirms četriem, pieciem gadiem, tagad labākā gadījumā iekrīt aptuveni pārdesmit procentu robežās no simta, kas patiesībā ir normālāk nekā šovbiznesā pieņemts uzskatīt par normālu. Tā notiek, pateicoties tam, ka mūsu sabiedrības zemā vidusslāņa daļa kļūst maksāt spējīgāka, un, atbilstoši labi zināmajai Maslov piramīdai, viņi vēlas tajā pakāpties plauktiņu augstāk, tāpēc labprāt pērk šādus produktus. Protams, liela nozīme šajā attīstībā ir arī jaunuzceltajai arēnai Rīgā. Beidzot ir vieta, kas ir funkcionāli piemērota lielu, sarežģītu izrāžu rīkošanai. Iepriekš augsta līmeņa mākslinieki pie mums nebrauca kaut vai tikai tāpēc, ka viņu izrādēm šeit nebija piemērotas rīkošanas vietas.

– Bet vasarā jau viņiem nekas netraucētu to darīt, jo mums taču ir gan stadioni, gan tā pati Mežaparka estrāde.

  • Tas tomēr nav īsti piemērotas vietas. Tie augstā līmeņa mākslinieki, kuri savas programmas speciāli veidojuši stadioniem, savukārt ir tik dārgi, ka mazos stadionos viņu izrādēs rīkot nav rentabli. Ja ir mazāk par piecdesmit tūkstošiem skatītāju, nevar nosegt izrādes rīkošanas izmaksas. Tādu būvju mums pagaidām nav. Un jau minētā pirktspēja mums aizvien lielai daļai iedzīvotāju diemžēl ir salīdzinoši maza. Gribētāji jau būtu, to mēs visi zinām, bet piecdesmit tūkstošus tomēr vēl nevar savākt vienkopus par biļetes cenu,  kas segtu šādu izrāžu izdevumus. Šādu šovu sarīkošanai nepieciešams ap miljons Eiro. Kas par to maksās ? Var, protams, uzskrūvēt cenas biļetēm, bet pietiekami lielā daudzumā tādas šeit neviens nespēs nopirkt.

– Vai ar mūziķa karjeru tev pašam viss tagad beidzies?

– Jā, var uzskatīt, ka pēc piedalīšanās Laimas Vaikules projektā esmu beidzis savu aktīvo profesionālā mūziķa karjeru. Katrā ziņā vairs nespēlēju regulāri un muzicēšana vairs nav mans pamata ienākumu avots. Reizi, pāris nedēļās gan vēl uzspēlēju – ierakstos, klubos, korporatīvajos pasākumos, bet tagad tas vairāk ir tāds kā vaļasprieks.

– Pamanīju tevi izklaidējam arī politiski norūpējušos publiku vēlēšanu naktī Latvijas televīzijas studijā...

– Jā, bijām tur uzaicināti pamuzicēt kopā ar Raimondu Macatu. Man aizvien vēl ļoti patīk spēlēt ģitāru, tādēļ labprāt atsaucos uzaicinājumiem. Pirmkārt jau spēlēju pats sev, ja kādam ir interesanti klausīties – vēl labāk !

Share this page