PAR TIRGUS LOMU KULTŪRĀ

(pārdomas pēc sarunām ar vairāku jauno partiju potenciālajiem kultūras ministriem pirms vēlēšanām)

Cilvēki skaņdarba kvalitāti vērtē to pērkot vai nepērkot (ieejas biļešu, skaņu ierakstu, autoratlīdzības par publisko izpildījumu u.c. veidos) Tikai padomju laikā kultūras un mākslas darbinieki bija raduši saņemt garantētu atlīdzību par radīto darbu - a priori “lielo mākslu”.

Tirgus ekonomikā Investīcija ir nauda ko iegulda biznesā ar cerību gūt peļņu nākotne vai vismaz atgriezt ieguldīto naudu atpakaļ pārskatāmā nākotnē. Ja šādu cerību nav, naudu neviens neiegulda.

Māksla par "labu" kļūst tikai tad, ja tā kādam ir vajadzīga. Mākslas objekta reklamēšna un iespējamās pārdošanas veicināšana (promotion) bieži vien tiek veikta vēl pirms darbs ticis radīts, tādēļ nav iespējams iepriekš paredzēt vai darbs būs pieprasīts vai nē (būs labs vai slikts).

No savas, pasākumu rīkotāja pieredzes varu sacīt, ir izrādes, kuras var pārdot ar vienu vienīgu rakstu Delfos, bet ir izrādes kuras var “slavēt" bez gala, tomēr biļetes netiek pirktas. Rīkotājiem nevienu citu kā vien sevi pašu pie tā vainot nav iemesla. Ja neesi izvēlējies pareizo mākslinieku, neesi sajutis publikas vēlmes, atliek vien izdevumus samaksāt no savas kabatas. (Skola maksā naudu!)

Vai par mākslas kvalitātes mērauklu pēdējā instancē būtu uzskatāma kādas mazpilsētas pašpasludinātās “elites” viedoklis, vai arī vienīgās, pilsētas domes uzturētās maztirāžas avīzes žurnālistes viedoklis, kura uzraksta reklāmveida rakstu par pilsētas kultūras namā notiekošo koncertu, vēlāk saņem no rīkotāja ielūgumus?

Vienīgā kvalitātes objektīvā mērvienība ir nauda! Lai arī cik tas neizklausītos ciniski. Vienīgi tad,  ja patērētājs produktu vai pakalpojumu vēlas pirkt, tam rodas cena. Cena ir naudas daudzums par kādu pircējs ir gatavs pirkt, bet pārdevējs piekrīt pārdot. Ekonomikā nav nekā cita ar ko objektīvi izmērīt jaunradīto vērtību. Tas ir tāpat kā demokrātija - slikta sistēma, bet nekas labāks pagaidām nav izdomāts. Viss pārējais ir subjektīvs.Jānim var patikt meita, Pēterim māte, Jurim kleita, un vēl 25% Latvijas iedzīvotāju patīk Radio 2 atskaņotie šlāgeri. Katram savs. Mēs dzīvojam brīvā valstī (?) un mums ir brīva izvēle pie sevis domāt, ka katrs esam tie “pareizie”, kuriem ir labākā gaume un kuri zina kā ir pareizi (tikai šo gan labāk paturēt pie sevis…)

Nevajadzētu mecenātismu un investīcijas jaukt ar valsts dotācijām, kas nav ne viens, ne otrs. Latvijā atjaunotās brīvvalsts 27 gados ir izveidojusies cilvēku kasta, kas savu mākslinieka statusu spēj uzturēt vienīgi pateicoties valsts un pašvaldību dotāciju maksājumiem. Dotācijas ir tipisks komandekonomikas instruments.Šī, sociālismā radusies autoritārās varas ideoloģijas un propagandas finansēšanas metode velkas mums līdz no komunistu laikiem un traucē industrijām normāli attīsties tirgus apstākļos, konkurences deformācijas dēļ. Publiskā finansējuma sistēma ir ērta, jo nav riska apdraudēt savus personīgos līdzekļus vai mantu mākslinieciskas un/vai saimnieciskas neveiksmes gadījumā. Garantētā atlīdzība tiek saņemta jebkurā gadījumā.

 Šādas sistēmas pastāvēšanas rezultātā notiek lēna kvalitātes degradācija. Pats no sevis gan nekas nedegradējas. Sistēmas rada vai degradē konkrēti cilvēki ar vārdu, uzvārdu un darbošanās vēsturi. Neanalizējot vēsturi un iepriekš pieļautās kļūdas nav iespējams “neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem" vēlreiz. Neizskaužot padomisko izpratni par kultūru kā ideoloģijas un propagandas instrumentu, vai kā mūsdienās smalki saka - valsts mārketinga un tēla veidošanas nozari, nekādas izmaiņas nav sagaidāmas. Mūsdienu daudzskaitlīgā kultūras ierēdniecība turpinās nesaimnieciski tērēt nodokļu maksātāju naudu, deformējot konkurenci kultūŗproduktu tirgū un neveicinot pievienotās vērtības rašanos. Utopiskos mērķus - radīt mākslīgu, izskaistinātu valsts tēlu ar kultūrproduktu starpniecību uztur politikāņi un to faktiskie saimnieki - lielie “piesiles" kombinatori. Zem šāda kultūrideoloģiska "jumta" iespējams veiksmīgi shēmot sadalot valsts un Eiropas finansējuma naudu dažādu saimnieciski apšaubāmu projektu realizēšanai. Šī korporatīvā kultūrbirokrātija ir veiksmīgi advokāti dažādu “gaismas piļu" projektu celšanas nepieciešamības uzturēšanai. Kultūrbirokrātijas solidāritāte un korporatīvisms balstās dziļi zemapziņā slēptās bailēs pazaudēt iztikas līdzekļus, jo bez valsts finansējuma tā nespēj pastāvēt. Publiskās diskusijas ap kultūru parasti aprobežojas ar kaislībām ap kultūras infrastruktūras objektu celtniecību vai atjaunošanu, nevis kultūrekonomikas jautājumiem pēc būtības.

 Atkāpe, atgādinot par kultūras jēdzienu: 

Kultūra šī jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to raksturīgo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai.

UNESKO pasaules kultūras deklarācija, pieņemta Mehiko 1982. gadā

Popkultūra ir kas tāds kas kļuvis populārs. Popkultūra nav ne žanrs ne stils. Arī Mocarts, Bahs, Bēthovens u.c. Lielie ģēniji ir sava laika popkultūras pārstāvji, jo viņu radītos darbus ir noklausījies milzīgs skaits cilvēku. Viņi ir POPULĀRI !

Šovbizness ir gan ekonomiska kategorija, gan kultūras kategorija ! ASV un daudzās citās tirgus ekonomikas valstīs nav nedz kultūras ministriju, nedz valsts dotāciju kultūrai. Visa šī nozare darbojas privāti un ir pakļauta konkurences apstākļiem un ekonomikas likumsakarībām. Tikai konkurences apstākļos var rasties mākslas produkti ar augstu māksliniecisko un pievienoto vērtību. Šāda veida saimniekošanas apstākļos attīstās dabisks mecenātisms, kā pilsoniskās sabiedrības turīgākās daļas līdzdalība savas kopienas un valsts attīstībā.

ASV ir viens no lielākiem, liekas, pasaulē trešais lielākais, akadēmiskās un mūsdienu nopietnās mūzikas patēriņš procentuāli uz cilvēku, rēķinot visu mūzikas kopējo patēriņu valstī. ASV tas sastāda aptuveni 8% no kopējā muzikas patēriņa. LV šis skaitlis ir vairāk ne kā četras reizes mazāks. ASV radīto intelektuālo produktu kopējais tirgus apjoms pret valsts kopproduktu ir viens no lielākajiem pasaulē. No visas pasaulē ierakstītās, producētās, izdotās, valdījumā esošās un pārdotās akadēmiskās vai tā dēvētās "nopietnās mūzikas", pāri par 80% ir tieši ASV rezidentiem piedroša vai ASV izcelsmes uzņēmēju kontrolēta. Protams, katrs var domāt un darīt kā vēlas, esam taču brīvi cilvēki, tomēr skaitļu valoda ir objektīva. Apzināti te nepieminu ASV ritmiskās mūzikas industriju, kas, kā zināms, dominē visā pasaulē. Lai mēs Latvijā ko sasniegtu, mums ir jāmācās no tiem, kuri ir priekšgalā. Un, stāsts nav par saturu, bet gan tehnoloģijām un zināšanām, kuras varam pielietot sava satura attīstīšanai.

 Nav prātīgi žēloties, par to, ka Latvija turīgie cilvēki nav ieinteresējami investēt mūzikas industrijā, nemeklējot cēloņus, kādēļ tas tā notiek. Varbūt būtu lietderīgi pētīt un mācīties no to valstu pieredzes, kurās investori to dara labprāt.

 Parasti investīcijas iespējams piesaistīt tikai tad, ja investors redz ko uzņēmējs ir paveicis iepriekš pats ar saviem spēkiem, par savu naudu, ar savām zināšanām. Kāds ir produkts kura attīstībā tiek piedāvāts investēt. Cilvēks, kurš nodzīvojis pusmūžu, kuram pašam nekas īsti nepieder, kurš vēl neko citiem vajadzīgu nav radījis, jebkuru investoru darīs uzmanīgu. Investori nav labdari. investēšana ir bizness !

 Diemžēl pie mums mūzikas un mākslas jomā joprojām dominē aizspriedums, ka nauda ir kaut kas slikts un ne visai tīrs, ka popularitāte un peļņa ir nievājama, ka vienīgi augstā, elitārā māksla, kuru saprot vien neliels skaits pašpasludinātu izredzēto ir a priori godājama un, protams, tā valstij (nodokļu maksātājiem) bez ierunām ir jāapmaksā, jo “lielā māksla” varot pastāvēt vienīgi tad ja valsts to dotē.

 Vai neskaitāmajiem operas namiem, kuri ir vai katrā lielākajā Itālijas pilsētā, kā arī Vācijas, Francijas, Austrijas, Šveices u.c. valstu lielajiem open air operu uzvedumiem un simfoniskās mūzikas festivāliem, kuri darbojas privāti, pēc tirgus ekonomikas principiem, nebūtu nekāda sakara ar mākslu ?

 Latvijā dominē uzskats - pie mums nav nedz investoru, nedz mecenātu, cilvēki,lūk, nesaprot, kā darbojas industrijas, tādēļ tās neattīstās. Viss ir slikti ! (Kam katergoriski nepiekrītu!). Nemeklējot cēloņus un nemēģinot ko vērts par labu, nekas pats no sevis nemainīsies. Vai nu mācamies no tiem, kas kaut ko jau ir sasnieguši, vai tērējam savu laiku gudrojot pa jaunu "divriteni". Pasaulē ir pieejams lērums informācijas par mūzikas industriju: grāmatas, pētījumi, apmācības sistēmas, tehnoloģijas, pieredze ! Ja vēlies ko mainīt šajā pasaulē, šajā valstī, iesākumā par šo visu ir vismaz kaut kas jāzina !