PROTAMS KA VARU !

Protams ka varu! Tāda izdevība var būt tikai vienreiz mūžā!

Inese Lūsēna. Diena. 

Ar mūža darbiem vienmēr ir tā, ka rosoties ar projektiem vienmēr kaut kas paliek, ko gribētos un vajag izdarīt. Bet tajā brīdī tas nav tik svarīgi, ka kārtējā aktualitāte, un tad tas sāk vilkties. Ik pa brīdim paskrubina sirdsapziņa: tu esi apņēmies izdarīt, bet velc gumiju! Šīs, 1989. Gadā ierakstītās un 1990. gadā izdotās skaņu plates digitalizēšana bija viens no šiem projektiem, kas REMIX lielā projekta ietvaros nebija izdarīts. Pieķērāmies un izdarījām.

Plate …pie Laika, kurā spēlēju kopā ar Uldi Marhilēviču (taustiņinstrumenti), Eduardu Glotovu (basģitāra) un Vilni Krieviņu (sitaminstrumenti), bet solists ir Igo, bija viena no skaņu plašu firmas Melodija pēdējiem izdevumiem. Diemžēl laikā, kad tika remontēta Reformātu baznīca, kurā atradās skaņu ierakstu studija, bet tās birojs bija uz remonta laiku pārvācies uz konservatorijas kopmītnēm, naktī bija ielauzušies zagļi. Starp aiznestajām lietām bija arī mūsu skaņuplates māstera oriģināls. Kopija, no kuras tika izgatavota plates matrica, bija aizsūtīta uz Maskavu. Plate tika iespiesta un viss notika. Bet ieraksta vairs nebija. 

Kad nāca digitalizēšanas periods, mūsu kvalitātes latiņa bija augsta, tāpēc negribējām pārrakstīt no plates. Skaņu režisoram Andrim Grīnbergam lentēs bija saglabājušās tikai divas no astoņām dziesmām – Ulda Marhilēviča …pie Laika ar Igo slavenajiem vārdiem Brīvību, brīvību Tēvzemei. Nelūdzam! Pieprasām! un Grēks ar Jāņa Baltausa vārdiem. Šie ieraksti bija Latvijas Radio fondos un tika nodigitalizēti. Tā tas palika. Tagad tehnoloģijas ir attīstījušās jau tik tālu, ka var izdarīt brīnumus. Skaņu plašu fans, firmas Jersika Records izdevniecības vadītājs Mareks Ameriks kopā ar Mārtiņu Krastiņu nociparoja atlikušās sešas dziesmas vislabākajā iespējamajā veidā. Pēc tam grupas skaņu režisors Andris Grīnbergs mājās mēnesi sēdēja, kamēr izķibināja ārā plates sprakšķus.

Kopiju no Maskavas nevarēja dabūt?

Lasīju, ka tur visi Melodijas fondi jau sen privatizēti. Bija arī kāds skandāls par tiesībām. Ko tur vairs sadzīsi.

Plate tagad ir bibliogrāfisks retums?

Pat neatceros, cik eksemplāros to toreiz izdeva. Pieņemu, ka bija kādi tradicionālie piecdesmit tūkstoši. Atceros, ka mūsu pirmā plate Vēstule (1986.), kastika izdota atkārtotās tirāžās, bija vairāk par simt tūkstoš eksemplāru. Tā bija mūsu, atsevišķu autoru hītu izlase, nebija konceptuāla. Skaņdarbus nedaudz vienoja vien spēles maniere un aranžējumu stils. Savukārt …pie Laika jau bija konceptuāls produkts, pakārtots idejai. Lielākās daļas dziesmu autors bija Uldis Marhilēvičs. Abas manas dziesmas tapa vairāk uz hārdroka ģitārmūzikas bāzes. Mēs bijām grupa, kurā jau bijām pieslīpējušies cits citam un ietekmējāmies viens no otra. 

Bet tāda, kur katrs varētu būt spēcīgs līderis!

Paldies dievam, kad satikāmies REMIX, visi bijām jau nobriedušas personības. No vienas puses bijām izveidojušies tik atšķirīgi, kādi bijām, bet arī sapratām, ka lai izveidotu vienību, kas spēj spēlēt un radīt mūziku, ir jāievēro savstarpēji papildinošs līdzsvars. Protams, mēs strīdējāmies un viedokļi bija visvisādi, bet mēs nekad nenonācām līdz konfliktiem vai apvainojumiem. 

Tad tāds demokrātijas modelis bez galvenā bosa?

Formāli mums katram bija viena balss. Arī tie, kuri nepiedalījās mākslinieciskajā jaunradē tādā apmērā, kā mēs ar Marhilu. Autors un aranžētājs vairāk bija Marhils, komponēju arī es un brīžiem arī Igo un Vilnis. Mēs ar Marhilu bijām galvenie producenti. Sadalījām darbus, kas kuram der. Izpildproducenta, menedžera funkcijas uzņēmos es, jo man jau bija orķestra vadītāja pieredze krogā un Raimonds Pauls man piedāvāja iespēju veidot jaunu grupu. Jo tālāk gājām, jo vairāk veidojās grupas kopdarbs, kurā katrs nāca ar savu ieguldījumu. Piemēram,tā, kā spēlēja un improvizēja mūsu sākotnējais basģitārists Jevgeņijs Ščapovs, bija ģeniāli. Kā viņš izveda basa līniju cauri visai kompozīcijai! Mēs to sapratām tad, kad pēc Remix koncertiem Norvēģijā, viņš vairs neatgriezās padomju savienībā. Viņa vietā atnāca Eduards Glotovs. Viņš bija visnotaļ cienījams basists, no Liepājas grupas Credo. Jau pēc divām nedēļām jābrauc uz Vāciju, iedevām viņam notis, ierakstus, sākām spēlēt, bet kaut kas pietrūkst. Tad teicām: Edžu, nokopē Ščapovu. Viņš to izdarīja, gods kam gods, un viss sāka skanēt, kā dzirdams mūsu pirmajā platē.

Bet viss sākās ar nejaušu tikšanos uz Latvijas Radio nama plašajām kāpnēm?

Tieši tā arī notika. Pirms tam Filharmonijā bija trīs pelnošās grupas – Eolika, Tip Top un Modo, kurā spēlēju arī es, Zigmars Liepiņš, Marhils, iepriekš arī Ščapovs. Uztaisījām revolūciju, jo sākām saprast, ka Filharmonijā mūs ekspluatē, algās maksājot tikai desmito daļu ieņēmumu, kamēr ražošanas līdzekļus (mūzikas instrumentus, aparatūru) iegādājāmies paši par savu naudu – pārkāpjot padomju likumus. Cīņa bija ne pa jokam. Beidzās ar to, ka pateicām: viss, mēs ejam prom. Bija liels skandāls. Mūs sauca uz partijas komiteju, nāca runāties čekisti. Mūs mēģināja gan atrunāt, gan čakarēt un draudēt. Iesniedzām atlūgumus. 

Kultūra bija propagandas sastāvdaļa, bet te pēkšņi kaut kādi čaļi, kas audzē garus matus un staigā džinsās, lecas! Tas bija bīstami sistēmai. Bet, pie Zigmara Liepiņa kādu brīdi dziedāja arī Kaspars Dimiters, kuram izstāstījām savu stāstu. Viņš teica, lai uzrakstām uz papīra, bet viņš parunās ar mammu - visā PSRS slaveno aktrisi un PSRS Augstākās padomes deputāti Viju Artmani, kurai bija kārtējo reizi jābrauc uz Maskavu. Tur viņai bija darīšanas arī Kultūras ministrijā. Viņa bija par mums runājusi un rādījusi manis uzrakstīto. Tur biju uzrakstījis arī idejas, kā reorganizēt filharmonijas sistēmu. No Maskavas bija atnākusi ziņa uz Rīgu, Mani izsauca uz partijas CK pie tāda Kičigina. Viņš jautāja, es stāstīju, kur redzu problēmas. Man teica: ar jums vēl sazināsies. Vēlāk mani jau izprašņāja čekas darbinieks, kurš bija Filharmonijas kurators.

Nu mēs ar Marhilu bijām brīvi cilvēki, spēlējām kādas haltūras. Nejauši satiekoties, mani uzrunāja Raimonds Pauls: mums Radio estrādes orķestrī ir brīva vieta, nāc spēlēt, tev taču cita darba nav? Protams, piekritu. Pēc kāda pusgada ejot uz kārtējo mēģinājumu pirmajā studijā, tieši uz kāpnēm satieku Raimondu Paulu. Sasveicinājāmies un turpinājām katrs savu ceļu, bet tad viņš apstājās un pagriezās. «Zini, es te varbūt kādu valūtu varēšu dabūt. Vajadzētu uztaisīt grupu – ierakstu vienību, kura varētu spēlēt mūsdienīgāku, vairāk jaunatnei domātu mūziku? Vai tu varētu savākt mūziķus?» Protams, ka varu! Tāda izdevība ir tikai vienreiz mūžā. Paulu pazinu jau tik ilgi, lai zinātu, ka viņš nekad neko nesaka vienkārši tāpat. Tā tas sākās.

Valūta tiešām bija?!

Pauls dabūja no Maskavas valūtu, un Radio iepirka visu vajadzīgo – studijas ierakstu tehniku un instrumentus. Tas bija gluži neticami. Mēs paši izvēlējāmies jaunajai grupai nepieciešamo – Yamaha elektriskās klavieres, trīs dažāda veida ģitāras, bungas, apstrādes iekārtas. Ierakstījām lērumu skaņdarbu, visādus pavadījumus Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka, Ivara Vīgnera, Gunāra Freidenfelda un citām dziesmām. Radio bija arī tirdziņš – autori uz radio nesa dziesmas, kuras vajadzēja aranžēt un ierakstīt. Daļu deva lielajam orķestrim, daļu rakstīja Remix. Ierakstījām arī instrumentālo mūziku kino un teātrim. Rakstījām gan dzīvajā, gan  play back - no viena celiņa uz otru. Protams, daudzas reizes atkārtojām, kamēr bija tā, kā gribam. Spēlēšanas meistarība un atbildība bija daudz lielāka, nekā tagad, kad visas kļūdas datorā var izlabot. Toreiz galvenais bija dabūt īsto sajūtu, spiedienu.

Bijām jau izspēlējušies un izbraukājušies dažādās grupās, bet šāda izdevība - tikt pie darba profesionālā ierakstu studijā var būt tikai reizi simts gados. Laikā, kad Latvijā vispār bija tikai divas ierakstu studijas, un tajās no malas nebija iespējams tikt, mēs mierīgi katru nedēļu divas dienas pavadām studijā un rakstām, ko gribam! Studija mums bija piektdienās no diviem dienā līdz sešiem. Teorētiski tās bija četras stundas, bet praktiski mēs bieži vien iznācām ārā tikai pēc divām dienām, svētdienas naktī. Tāpēc jau varējām divos gados ierakstīt ap 150 mūzikas numurus. Citādi tas nebūtu iespējams.

Kā lai to saprot tie, kuri jau pusdienlaikā veras pulkstenī, gaidot darba dienas beigas…  

Bijām laimīgi cilvēki, jo mums bija iespēja darīt darbu, kas mums patīk. Daudzi jaunībā sapņo – piemēram, kļūt par kosmonautu -, bet lielākajam vairumam neizdodas īstenot sapņus dzīvē. Viņi ir spiesti darīt dažādus darbus, lai pelnītu iztiku, bet īstā dzīve sākas pēc darba. Mums tā nekad nav bijis. Es to pat nevarētu iedomāties. Kad man bija piecpadsmit gadu un gribēju nopelnīt pats savu naudu, vecāki mani vienvasar īsu brīdi ielika pastrādāt Liepājas Metalurgā. No astoņiem rītā sešas stundas svēru kaut kādus bleķus.Bija karsts, putekļains, troksnis šausmīgs, un darbam bija norma. Tas bija ļoti pamācoši. Pavisam kas cits, nekā mājās stundiņu paravēt dobes. Man bija pilnīgi skaidrs, ka šādi es savu dzīvi negribu pavadīt.     

REMIX darbojās Radio mazliet vairāk kā divus gadus – no 1985. Gada vidus līdz brīdim, kad Raimonds Pauls kļuva par Kultūras un izglītības komitejas priekšsēdētāju, un amatu atstāja arī radio vadītājs Ivars Ķezbers, kļūstot par ideoloģiskās daļas vadītāja vietnieku PSRS Radio un televīzijā. Sargājošā jumta radio mums vairs nebija. Mūs uztvēra kā rietumnieciskas mūzikas invāziju padomju ideoloģiskā iestādē, un vēju virziens strauji mainījās: nu mūs vairs nebija jāpiecieš. Mūs palūdza aiziet un 1987. gada 31. decembrī atbrīvoja no darba.   

Grupas iet un nāk, bet…

Pieļauju, ka REMIX savā ziņā bija nākotnes perestroikas projekts, lai pārbaudītu tirgus ekonomikas pamatus mūzikā, līdzās kooperatīviem un jaunatnes centriem. (Perestroika tika gatavota stipri vien ātrāk, nekā par to publiski sāka runāt. Mihails Gorbačovs bija publiskā persona, bet perestroikas arhitekts bija PSKP politbiroja loceklis Aleksandrs Jakovļevs, kurš vēlāk to visu aprakstīja grāmatā Sumerki. Taču toreiz es, protams, to nevarēju zināt.)

Mūsu pirmā plate bija jaunatnei topā. Bijām studijas ansamblis, bet nospēlējām arī pirmos lielos koncertus. Ēriks Naļivaiko, kurš valsts Filharmonijā bija Mākslinieciskā vadītāja vietnieks estrādes jautājumos un nodarbojās ar estrādes mūzikas ansambļiem, noorganizēja REMIX solo koncertus Sporta manēžā. Tie bija četri vai pieci pilnībā pārdoti koncerti.

Tajā pašā gadā, kad mūs izmeta no Radio, Vissavienības līmenī tika pieņemts lēmums, atļaujot pie komjaunatnes komitejām dibinātjaunatnes centrus, kas darbotos pēc tirgus ekonomikas principiem. Pirmie jaunatnes centri tika iedibināti Pēterburgā, Odesā un Liepājā. Koncepcijas izstrādātāju vidū bija jurists Linards Muciņš, Credo bundzinieks Verners Bokums, komjaunatnes centrālkomitejas saimnieciskās daļas vadītājs Dainis Babulis un vēl vairāki no Latvijas. Liepājas jaunatnes centrs bija eksperiments. Mūs, REMIX, pieņēma darbā tikai mēnesi iepriekš dibinātajā Liepājas Jaunatnes centrā, kura direktors bija Verners Bokums, bet viens no struktūrvienību vadītājiem - Liepājas vēlākais mērs Uldis Sesks. Mēs bijām pelnīt spējīga grupa. Algu neviens mums nemaksāja, naudu bija jānopelna pašiem. Šis bija SIA, uzņēmumu priekštecis. Mums gāja labi, jo Igo bija ļoti populārs arī PSRS topos. Ēriks Naļivaiko pameta ierēdņa darbu Valsts Filharmonijā, lai rīkotu mūsu koncertus. Braucām pa visu PSRS, spēlējām puskoncertus lielos stadionos un solo koncertus, uzstājoties par lielu naudu kopā ar Krievijā populāriem māksliniekiem – Pugačovu, Kobzonu u.c..  Bieži bijām hedlaineri. Bet ģitāras un viss pārējais palika Radio. Vajadzēja ļoti ātri dabūt instrumentus, lai varētu strādāt. Dabūjām centrālās komjaunatnes komitejas garantētu bankas kredītu– 250 000 rubļus! Tad jau galvenais bija dabūt valūtu, aizbraukt uz Berlīni un atvest. Tā jau bija klasiskā kontrabanda pēc padomju likumiem. Braucām visādi: ar vilcienu, ar mašīnām. 

Regulāri braucām turnejās pa Krieviju. Tie bija lieli koncerti desmit līdz divdesmit tūkstošiem skatītāju. Brūkošās PSRS bardaks jau bija milzīgs, viss jau bija uz taloniem. Šeit vēl kaut kā, bet Krievijā (izņemot, protams, Maskavu un Ļeņingradu) veikalos varēja nopirkt tikai šņabja pudeli, bet neko ēdamu. Restorānos labākajā gadījumā bija kaut kādi salāti. Vienojoties par koncertbraucieniem prasījām, lai mums garantē ēdināšanu divreiz dienā. Tagad ir zināšanas un pieredze, bet tolaik nekur par tirgus ekonomiku un rīcību ar naudu nevarēja izlasīt. Arī angļu valodu vēl nepratu. Viens otru papildinot, pamazām uzkrājām pieredzi. Bijām perestroikas pusē. Plati …pie Laika ierakstījām jau kā Liepājas jaunatnes centra ansamblis.

Te nu atkal atgriežamies pie leģendārās, beidzot digitalizētās plates, kas  tolaik bija izaicinoši skaļš, drosmīgs brīvības, dzīvības pieprasījums Tēvzemei. Sirds nedrebēja? 

Manās dziesmās patriotisms bija filozofiski slēptākā formā – piemēram, Karavīrs ar Klāva Elsberga vārdiem. Bet J. Baltausam bija asi teksti, un Igo arī bija ļoti aizrautīgs. …pie Laika (Brīvību, brīvību Tēvzemei) pirmatskaņojām vēl strādājot Radio 1988. gadā konkursā Jūrmala, kur pēc Igo uzvaras iepriekšējā vasarā piedalījāmies kā viesi. Varējām spēlēt divus gabalus – dziesmu, ar kuru viņš uzvarēja konkursā Jūrmala 86un jaunu dziesmu. Līdz pēdējam brīdim neko neatklājām. Īsi pirms uzstāšanās Igo iesauca mazā istabiņā: par ko būs dziesma? Viņš atbildējis, ka par dzimteni. Tad, kad jau notika TV tiešraide, ko noskatījās sestdaļa pasaules, un arī žūrijai bija iztulkots, par ko ir stāsts, bija jau par vēlu. Vilciens jau bija aizgājis. Un, galu galā, brīvība un tēvzeme bija arī komunistu skandinātas vērtības. Tikai konteksts jau bija cits. Igo pēc tam saņēma maisiem vēstuļu. Dziesma …pie Laika uzvarēja arī Mikrofona’ 88 aptaujā. Protams, šis viss bija nopietns iemesls mūs padzīt no radio.