Intervija. Diena. 13.12.2021

Šobrīd publiskajā telpā izskan arhitektu un politiķu viedokļi par to, kādai jābūt un kur jāatrodas jaunajai Akustiskajai koncertzālei. Mazāk skan mūziķu balsis, kuriem pašiem tur būs jāstrādā. Kāds ir jūsu kā t.s. Koncertzāles iniciatīvas grupas, ko izveidojuši tieši mūziķi, pārstāvja redzējums?

Iniciatīvas grupa pirms diviem gadiem lielā mērā tika izveidota, lai nobremzētu kampaņu par koncertzāles celšanu uz AB dambja, kas mūsuprāt bija muļķība. Kas arī izdevās. Runāt par šīm lietām no pilsētbūvniecības vai arhitektūras skatu punkta – tas jādara šīs nozares profesionāļiem, tā nav mūsu lieta. Mēs varam runāt par to segmentu, kas attiecas uz pašu koncertzāles iekārtojumu, tās akustiku, infrastruktūru un tamlīdzīgi, kas to ļautu definēt kā labu esam.

Kas bija tie aspekti, kas AB dambja projektā jums šķita nepieņemami?

Ceļot koncertzāli ļoti būtiska ir arī tās apkārtne – šajā gadījumā piebraukšanas iespējas, drošība, mitrums no Daugavas un tml. Šī koncertzāle [arhitekta Anda] Sīļa skiču projekta līmenī, protams, no ārpuses labi un eleganti izskatījās. Bet koncertzālei jau galvenais ir laba zāle un galvenais - akustika! Koncertzālei nav jābūt templim arhitektiem un politikāņiem. Tai jābūt funkcionālai telpai ar ļoti labu akustiku, kurā var darīt visas tās lietas, kas koncertzālē jādara.

Vai Kultūras ministrija (KM) ir izrādījusi kādu interesi par mūziķu viedokli, kurā vietā šai koncertzālei labāk atrasties un kādiem kritērijiem tai būtu jāatbilst?

Es pieņēmu ka ir. Bet mūziķi nav gluži viens kopums. Nozarē pastāv sadalījums starp tiem mūziķiem, kas ir valsts finansēti - pamatā tā sauktās nopietnās, akadēmiskās mūzikas pārstāvji, un tiem, kuri nav atkarīgi no valsts finansējuma un kuri darbojas tirgus apstākļos. Šo mūziķu daļu pārstāv Pašnodarbināto mūziķu biedrība, kurā arī es līdzdarbojos. Mēs esam neatkarīgi, un, ja nebūtu Covid pandēmija, mums ar valsti būtu maz darīšanu, ja neskaita Valsts ieņēmumu dienestu, kam jāmaksā nodokļi.

Tagad, droši vien, jums nākas risināt jautājumus, kas saistīti ar Covid ierobežojumiem un kompensācijām par dīkstāvi?

Saistībā ar Covid, protams, iestājās situācija, kurā cilvēkiem, kuri paši sevi spēja nodrošināt, pēkšņi tika aizliegts strādāt. Ja cilvēku iebāž cietumā, neļauj strādāt, viņam tomēr dod ēst un nodrošina jumtu virs galvas. Bet šajā situācijā...[nopūšas]

Jāatzīst, pirmais Covid gads mums šķita diezgan bezcerīgs. Iestājās lokdauns un nekādu pabalstu un kompensāciju vēl nebija. Tie iesākās ar lielu inerci un arī tikai tad, kas visas nozares, kurām aizliedza darboties, sāka par to skaļi runāt. Pagāja mēneši līdz tapa kompensāciju plāns tiem, kuri maksājuši sociālo nodokli. Taču jau sākumā bija minēti kādi desmit iemesli, kādēļ kādas kategorijas atbalstam nekvalificējas. Un tad šajā pirmajā piegājienā no mūsu pašnodarbināto mūziķu organizācijas varbūt kādi divi, trīs procenti kaut ko saņēma. Tad nu mēs nodibinājām Pašnodarbināto mūziķu biedrību un sākām kolektīvi aizstāvēt savas intereses.

Vēlāk mums tās lietas sāka virzīties salīdzinoši labi, varbūt arī tādēļ, ka kultūras ministrs pats ir mūziķis. Bet saprotams, ka ne jau Kultūras ministrija noteica maksāšanas kārtību un apjomu, tas pamatā notika Finanšu ministrijā ar visu tās birokrātiju. Nu, tieši tāpat kā tas tagad notiek – lokdauns iestājās jau kaut kad septembra beigās vai oktobra sākumā, bet kompensācijas līdz pat šim brīdim nav izmaksātas.

Cik lielā mērā nozarei traucē darboties spēkā esošie pēc lokdauna epidemioloģiskie ierobežojumi? Vai tie ir samērīgāki nekā pandēmijas sākotnējā periodā?

Skaidrs, ka valdība tomēr mēģina maksāt kādus pabalstus un meklēt kompromisus. Taču bieži vien nav tā, ka vispirms notiek konsultācijas ar mūziķiem un tad seko lēmumu pieņemšana, bet parasti kāds ierēdnis ko “uzkonstruē”, valdība to izsludina un tikai pēc tam sāk sarunas ar nozari. Tad gari spriež, rīko kādas sapulces. Tas nav racionāli! Ja šādā tempā un ar šādu efektivitāti kāds darbotos privātajā biznesā, viņš jau sen būtu bankrotējis.

Lielā problēma ir tā, ka koncerta apmeklētāju skaita ierobežojum dēļ nozare nevar normāli darboties. Ja, teiksim, zālē ar 1000 vietām var aizpildīt tikai pusi zāles jeb 500 vietas, tad, darbojoties tirgus apstākļos, ieņēmumi no šīm aizpildītajām vietām par vidējo biļešu cenu pie kādas cilvēki ir pieraduši, un ko var atļauties, nenosedz pat koncertu organizēšanas izdevumus. Arī tad, ja uz skatuves ir pieci cilvēki, nemaz nerunājot par lielākiem mūziķu sastāviem. Un privātie rīkotāji šādā situācijā vienkārši atturas organizēt koncertus. Pirmkārt jau tādēļ, ka nekad nevar zināt vai atkal nevajadzēs koncertu pārcelt dēļ nākamā lokdauna, kas prasa papildus izdevumus. Nesen ieviestā pārcelto koncertu kompensācijas programma vairāk vai mazāk darbojas. Līdzīgi arī Altum aizdevumu programma. Bet problēma ar ieņēmumiem vienalga paliek. Un tad ir jātaisa tā sauktie “mazie orķestri”. Mēs smejoties sakām, ka mazais orķestris ir tad, kad viens spēlē un pats dzied, lielais – kad divi spēlē un viens dzied – jo līdzko uz skatuves cilvēku ir vairāk, ar rentabilitāti sākas problēmas. Protams, valsts kapitālsabiedrības var maksāt algu lai mūziķi spēlē pustukšā vai pat tukšā zālē tik daudz, lai kaut cik uzturētu pie dzīvības tos kolektīvus! Bet privātie to nevar atļauties.

Kādas ilgtermiņa sekas privātajā mūzikas nozares sektorā tā rezultātā ir gaidāmas? Cik daudzi, piemēram, no nozares jau ir aizgājuši?

Diezgan daudzi no nozares jau ir aizgājuši. Un galvenā industrijas problēma, pat neņemot vērā profesionālo cilvēku personīgās problēmas, morālās sekas, sapņu sabrukumu, ir tā, ka šī aiziešana stipri deformē konkurenci. Jo kvalitāti mūzikā, īpaši privātajā sektorā, rada tieši konkurence, savstarpēja cīņa par publiku. Rīkotājs, kurš prot izvēlēties tos māksliniekus, kurus cilvēki grib dzirdēt, kurš spēj panākt pilnas zāles, var uzkrāt kapitālu, producēšanā ieguldīt vairāk naudas un taisīt labākus šovus. Un tad izvirzās tādi kā Prāta vētra, Intars Busulis u.c. Ja nav konkurence, nav arī motivācija ieguldīt darbu, naudu, laiku, intelektu.

Un Latvijas populārās mūzikas līmenis slīd uz leju...

Kopumā protams! Un tam ir vēl otrs iemesls. Kad cilvēki varbūt pavisam no mūzikas neaiziet, bet dara kaut ko citu, regulāri nespēlē savus instrumentus, nevingrinās. Jo pianistam, lai viņš būtu, teiksim, Vestarda Šimkus līmenī, ir jāspēlē visu mūžu katru dienu septiņas astoņas stundas. Un arī vadoši populārās mūzikas instrumentālisti no rīta pieceļas, paēd brokastis un sāk darbu. Kaut ko ieraksta, aranžē un, protams, spēlē savus instrumentus. Bet tam visam ir jābūt kādai motivācijai, un, ja pārredzamā nākotnē nav gaidāms kāds koncerts, festivāls, programma, tās sāk pietrūkt.

Visa mūzikas industrija ir ļoti komplekss pasākums, un tikai visām lietām sanākot kopā veidojas šie līderi mūzikā, kuri ir kā  brīnums, kurus kāds grib redzēt un dzirdēt un, protams,  pirkt biļetes par to maksāt naudu. Ja tā nav, sākas degradācija.

Kā ir kaimiņvalstīs – Igaunijā, Lietuvā? Vai tur šie ierobežojumi arī bijuši tik strikti vai arī varbūt labāk izdevies noturēt mūzikas nozari?

Grūti spriest, protams, arī viņiem ir savas problēmas. Bet igauņi kā vienmēr rīkojās racionāli un samērā operatīvi, ātrāk dara visas lietas. Tāpēc arī sociālekonomiskajos rādītājos viņi ir kādās desmit pozīcijās  augstāk nekā Latvija. Bet mēs Eiropas Savienībā ar Bulgāriju un Rumāniju cīnāmies par pēdējām vietām apakšējā trijniekā…

Kas tam ir cēlonis? Tikai birokrātija?

Pirmkārt jau mūsos pašos. Mums ir tāda valsts, kādi esam mēs paši. Par to, protams, varētu filozofēt stundām.

Par to, kāpēc tādi esam?

Viss tas boļševiku laiks ir atstājis savu iespaidu, izkautie, aizbraukušie cilvēki. Labais ģenētiskais potenciāls, nācijas inteliģence tika noplicināta. Latvijā arī bija proporcionāli daudz lielāks padomju armijas un dažādu dienestu cilvēku īpatsvars nekā Igaunijā vai Lietuvā. Kodolraķešu bāzes, neskaitāmi lidlauki utt. Tāpēc latvietim, lai izdzīvotu, bija jābūt konformistam. Nav jau tā, ka visi muļķi un ko nesaprot. Kad privāti runājies ar cilvēkiem, visi it kā saprātīgi, spriež un iesaka dažādus risinājumus. Bet, kad kopīgi lietas sāk risināt, tad notiek kā boļševiku kongresos – runas frāzēs, bet konstruktīva rīcība neseko. Latvietī acīmredzot kaut kur vēl sēž tāds mazs boļševiks – ne velti tik daudzu latviešu piedalījās boļševiku apvērsumā Krievijā!

Vai tas pats boļševisms spilgti neparādās arī sociālajos tīklos? Piemēram, tagad burtiski norejot nabaga Šimkus par to, ka viņš nav vakcinējies.

Precīzi. Tas ir tas mazais boļševiks, kas sēž cilvēkā ar savu vienīgo patiesību un aizdomām pilnu attieksmi pret visiem pārējiem.

Atgriežoties pie Akustiskās koncertzāles tēmas – no deviņām sākotnējām versijām par tās vietu nu ir palikušas divas – Kongresu nams un Andrejosta. Kura vadoties no jūsu kritērijiem par pieejamību, infrastruktūru, potenciāli panākamo skaņas kvalitāti tad būtu labāka?

No atrašanās vietas viedokļa Kongresu nama novietojums ir izcils. Pilsētas centrs, plaša piegulošā teritorija, jau izbūvēta autostāvvieta. Bet problēma ir pats Kongresu nams, kas ir UNESCO mantojuma sarakstā un kuru nevarēs tikt vienkārši pārbūvēt, kur nu vēl nojaukt. Man šķiet, ka akadēmisko mūziķu aprindas to visu redz nedaudz romantiskā skatījumā – izkāpj no auto un nāk dāmas baltās kleitās un auskariem ausīs, kā uz citām pasaulslavenām koncertzālēm! Bet tur ir vesels lērums praktisku lietu, kas traucē izbūvēt ideālu akustisko zāli, jo to pamata kasti jau nevar nojaukt. Arhitekti uz to jau ir norādījuši, tajā skaitā mūsu galvenais arhitektūras mantojuma uzraugs [Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes direktors Juris Dambis, red.].

Kongresu nama projekta apspriešanā ir izskanējusi versija zāli taisīt vienlaikus gan kā akustisko, gan kā apskaņojamo? Vai tas ir reāli?

Profesionālie akadēmiskie mūziķi to pirmkārt redz kā akustisko zāli, kas gan teorētiski netraucē vajadzības gadījumā piekārt arī kādas skandas. Bet, lai panāktu nepieciešamo akustisko efektu, griestiem virs skatuves ir jābūt krietni vien augstākiem. Griesti būtu jāceļ  uz augšu. Un to nav iespējams izdarīt Kongresu nama ēku radikāli nepārveidojot. Protams, kopējo kubikmetru skaitu var palielināt atvirzot sienas utml. Bet tas problēmu neatrisina, jo skaņai ir vispirms jāskrien uz augšu, nevis pa taisno no skatuves pie skatītāja. Ir daudzas tādas fizikas-akustikas nianses, kuras, protams, var viegli atrisināt, ja būvē jaunu ēku.

Mans skatījums – laba multifunkcionāla zāle Rīgai ir nepieciešama, un izremontētā Kongresu namā tā varētu funkcionēt. Bet Akustisko koncertzāli labāk būtu būvēt kādā citā vietā, piemēram, tajā pašā Andrejsalā. Tā būtībā ir ļoti laba vieta, bet tur viss atduras pret politisko bubuli – Andri Šķēli, kuram tur piederot kaut kādas zemes. Protams, politiskie bubuļi periodiski mainās, un līdz nākamajām vēlēšanām vairs daudz laika nav palicis. Bet no vietas viedokļa tā ir ļoti piemērota, jāpievelk tik nepieciešamā infrastruktūra. Principā jau koncertzāli var būvēt jebkurā brīvā vietā Rīgā, lai gan, protams, svarīgi, lai tā ir pietiekami tuvu centram, lai var ērti piebraukt un nolikt auto. Būtiski arī lai jaunā koncertzāle taptu kā sava veida pievilkšanas objekts, ap kuru tad rastos attīstības vilkme visai apkārtnei.

Andrejostā jau ir Riga Port City attīstības projekts visam rajonam.

Es saprotu, ka viņi arī ir ieinteresēti koncertzālē kā enkura objektā visam šim rajonam. Šķēle un viņa komanda jau domā ilglaicīgi un stratēģiski atšķirībā no tagadējiem politikāņiem, kuri domā četru gadu periodā līdz nākamajām vēlēšanām.

Ir redzams, ka politisko partiju maiņas temps pieaug, bet politiķu kompetences līmenis krītas visus pēdējos Saeimas sasaukumus. Latvijas politika vienkārši noplicinās. Kāds tam ir iemesls?

Iemesls varētu būt tas, ka politiskā pozicionēšanās, politiskā filozofija kļūst par tādu kā trešā plāna izkārtni. Priekšplānā izvirzās atsevišķu grupu intereses, politiskajai filozofijai nonivelējoties. Arī Latvijā trūkst gan politiskās vīzijas, gan konkrētu cilvēku – vizionāru – kas spētu to nest. Es ar daudziem cilvēkiem runāju, un kad sanāk saruna par kādu plašāku, tālāku politisko skatījumu, tad izrādās, ka nekādu ideju īsti nav. Cilvēki neko nav lasījuši, un no politikas būtībā īsti neko nejēdz. Pat runājot, piemēram, par aktuālajām Klausa Švāba [ievērojams vācu ekonomists, Davosas foruma dibinātājs, red.] idejām izrādās, ka lielākā daļa nemaz nezina, kas viņš tāds ir. Bet, ja tu gribi politikā karjeru taisīt, taču ir jāzina, kas ir Komunistiskās partijas manifests vai Hitlera Mein Kampf vai arī, ko raksta un domā K. Švābs ar saviem domubiedriem. Ir jau, protams, arī visādi citādi vizionāri, kurus būtu jāzina, bet mēs te ņemamies ar sīkām iekšējām intrigām, kārtējām vēlēšanām un lielās lietas kaut kur pazūd.

Kopējās stratēģijas valstij nav?

Nav jau pat vīzijas, kur nu vēl stratēģijas! Protams, kad nāk jauna valdība kaut kādu stratēģijas dokumentu ierēdņu līmenī jau uzraksta, par kuru ātri aizmirst, nemaz nerunājot par tā pildīšanu.

Kā jums pašam šobrīd klājas – Covid dēļ lielā mērā ir klusais periods, bet varbūt ir kādi projekti, pie kuriem strādājat, kādi koncerti uz Ziemassvētkiem?

Esmu jau pensionārs, bet, protams, kaut kas vēl ir jādara. Ar “mazo orķestri”, kur spēlēju ģitāru un kāds no solistiem dzied, darba netrūkst. Lielākoties sadarbojos ar Ievu Akurateri, Igo, Aiju Vītoliņu. Koncertos spēlēju ģitāru, solisti dzied manas dziesmas. Aija Vītoliņa dzied arī pa kādai flamenko-ladino, spāņu, portugāļu balādei, Ieva - pašas komponētās, jau populārās dziesmas. Tas ir viens virziens. Otra - konsultāciju darbība, kur mani noangažēja Liepājas Pūt Vējiņi pārbūvētāji, lai sagatavotu operēšanas - biznesa plānu, izrēķinātu, kas tur var un kas nevar būt. Kā vieslektors lasu arī lekcijas augstskolās.