A.HERMAŅA VIEDOKLIS PAR NP KULTŪRA APAKŠPROGRAMMU "MŪZIKA UN DEJA"

Laikrakstam Diena, 2003

Iepazīstoties ar Nacionālo programmu “Kultūra” un tās apakšprogrammu “Mūzika“, kurai pārredzamā nākotnē būtu jākļūst par pamatdokumentu Latvijas kultūras dzīves attīstībā, ir redzama apakšprogrammas neatbilstība pamatdokumenta garam un principiem. Visumā, pareizi norādot uz esošajām problēmām Latvijas mūzikas dzīvē, netiek nopietni analizēti to cēloņi, veikta iepriekšējo gadu darbības analīze. Netiek piedāvātas metodes, kā demokrātijas un tirgus ekonomikas apstākļos organizēt un attīstīt mūzikas dzīvi Latvijā. Nav minēts, kā reorganizēt valsts un pašvaldību kultūras (mūzikas) menedžmenta institūcijas pārejas posmā no administratīvās uz tirgus ekonomiku. Galvenokārt kā esošo problēmu cēlonis tiek uzskatīts  nepietiekamais finansējums - līdzīgi kā citās kultūras nozarēs. Problēmas risināt nākotnē galvenokārt iecerēts palielinot valsts finansējumu, saglabājot finanšu sadales  administratīvos principus un kolektīvo bezatbildību līdzekļu tērēšanā.

Pieņemot  ka:

  • kopš 1991. gadā 4. maija Latvija ir izvēlējusies tālāku demokrātiskas valsts attīstību, kuras ekonomikas pamatā ir tirgus saimniecība;
  • tirgus ekonomikas apstākļos ikvienas saimnieciskās darbības mērķis ir radīt virsvērtību;
  • mūzika līdzīgi izglītībai, zināšanām, teorijām un citām “netaustāmām” lietām no ekonomikas viedokļa ir produkts, kas kļūst par preci, idejai autora galvā pārtopot  par jebkādā veidā materializētu, uztverei fiksējamu matēriju kas tiek piedāvāta patērētājiem;
  • patērētāja demokrātiskas tiesības ir izvēlēties kādu preci, par kādu cenu un cik lielā daudzumā patērēt.

Būtu kļūdaini balstīt mūzikas attīstību nākotnē nerespektējot tirgus saimniecības pamatprincipus un darbības mehāniku.

Valsts iejaukšanās tirgus ekonomikas mehānismā (un valsts finansēta mūzika ir tieši šāds gadījums), attaisnojama vienīgi ar mērķi paātrināt tirgus stabilizācijas un pašregulācijas procesus. Tā zinātniski un ekonomiski jāpamato, jānosprauž mērķi un termiņi, jāizstrādā metodes un jāparedz atbildība par gala rezultātu. Mums ir negatīva  pieredze vairāk kā 50 gadu garumā, kas notiek tad, ja daži “vienlīdzīgākie” lemj par tautai vajadzīgo un ar administratīvām metodēm to realizē.

 Programmā “Mūzika“, manuprāt, iztrūkst sadaļas:

  • par attīstīto valstu mūzikas industrijas lomu šo valstu mūzikas kultūrā un ekonomikā, kā arī topošās Latvijas mūzikas industrijas vietu Latvijas kultūrā un ekonomikā,
  • par Valsts mūzikas institūciju iespējamo sadarbību ar jauno nevalstisko mūzikas industriju, veidojot kopēju mūzikas kultūras attīstības modeli.

 Jau pašreiz nevalstisko uzņēmējsabiedrību rīkoto pasākumu skaits un apmeklējums, kā arī citu mūzikas industrijas uzņēmējsabiedrību radīto produktu (skaņu ierakstu, radio raidītās mūzikas u.c.) patēriņš naudas izteiksmē pārsniedz valsts mūzikas institūciju piedāvāto produktu skaitu un patērēšanas apjomu. Mūzikas produktu radīšana tirgus apstākļos veicina konkurenci autoru un izpildītāju vidē. Konkurence ir attīstības un kvalitātes galvenais virzītājspēks. Mūzika attīstītās valstīs neatkarīgi no tās žanra ir kļuvusi par nozīmīgu tautsaimniecības nozari. Tās īpatsvars šo valstu nacionālā kopproduktā gadu no gada palielinās.

 Domāju, ka būtu lietderīgi izmantot mūzikas industrijas pieredzi un ekonomikas metodes valsts kultūras iestāžu un uzņēmumu darbā. Tas ļautu ievērojami uzlabot institūciju darbības lietderību, taupīgi izmantojot valsts piešķirto finansējumu pārejas periodā no administratīvās regulēšanas uz tirgu ekonomiku.

 Valsts Kultūras programmas apakšnodaļai “Mūzika” būtu jānorāda:

  • kā nākotnē nodrošināt valsts iedzīvotājiem iespēju izvēlēties un patērēt kvalitatīvu mūziku visā tās daudzveidībā, atbilstoši katra gaumei, izpratnei un maksātspējai,
  • kā padarīt pieejamas pasaules mūzikas vērtības un informāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem,
  • kā nodrošināt kvalitatīvu kultūrizglītību, tajā skaitā konkurētspējīgu mūziķu, producentu un mūzikas menedžeru izglītību,
  • kur ir robežšķirtne starp profesionālo mūziku un mūziku kā vaļasprieku,
  • kā efektīvi nodrošināt autortiesību un blakustiesību atlīdzības iekasēšanu un pārdali – mūzikas industrijas asinsriti.

Aivars Hermanis, NP "Kultūra" izstrādes darba grupas dalībnieks.

P.S. Mans vārds ir minēts apakšprogrammas “Mūzika” izstrādātāju sarakstā. Paskaidroju - neesmu ņēmis tiešu dalību apakšprogrammas izstrādē. Iepazinos ar to un izteicu savus priekšlikums no brīža, kad, kā mūzikas industrijas pārstāvis, tiku uzaicināts apspriest jau sagatavoto apakšprogrammu. Domāju, ka būtu lietderīgāk   apakšprogrammu pārstrādāt atbilstoši nacionālās programmas “Kultūra” nostādnēm, nevis uzlabot,ieviešot tajā atsevišķus tirgus ekonomikas elementus.