TUVU SUPERZVAIGZNES SATATUSAM

 Guntis Meisters

Mūziķis, komponists, aranžētājs un producents Aivars Hermanis tāpat kā daudzi citi slaveni Latvijas mūzikas dižgari ir dzimis, audzis un skolojies Liepājā. Šobrīd Hermaņa vārds daudziem Latvijā asociējās ar Remix, labu ģitāristu vai neveiksmīgu (Nekadu neveiksmi gan te nesaskatu ! Neizpratne par to  kāpēc nav iespējams uz Liepājas Dzintaru atvest A klases grupas ir apmeklētāju socialpsihologiska, nevis mana, rīkotāja problēma !) Liepājas dzintara rīkotāju. Taču tikai vecā kaluma poproka piekritēji zina cik tuvu Hermanis un Co bija pasaules mūzikas elitei, kurai tagadējie Latvijas mūzikas spīdekļi, lai cik arī gribētu pat tuvu nestāv. Saruna sākumā raisījās par to kā Aivars Hermanis tikai veidojās par respektējamu mūziķi.

Jūs esat beidzis Liepājas Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolu. Mūziķa karjeru sākāt spēlēdams vēju pilsētas restorānos. Kāds bija tas laiks?

Faktiski jau otrajā mūzikas skolas kursā paralēli mācībām spēlēju restorānos. Man bija izvēle - vai nu mācīties vakara vidusskolā un dienās strādāt, vai arī otrādi – strādāt kaut kur vakarā un vēlams pa mūzikas līniju. Vienīgais profesionālais, ar mūziku saistītais darbs tajā laikā bija krogos. Toreiz Liepājā bija kādi pieci krogi, kuros spēlēja dzīvo mūziku. Tur bija tāda zināma hierarhija. Es sāku tās hierarhijas apakšgalā – maiņas orķestrī mani paņēma kā ģitāristu. Tā soli pa solim paralēli ar mācībām tiku līdz labākajam krogam. Biju programmas vadītājs un relatīvi tam laikam varēja arī  pieklājīgi  nopelnīt.Paralēli krogam  spēlēju arī jauniešu rokgrupās.

Kādus gabalus spēlējāt?

Tajā laikā mēs spēlējām bītlus, rolingstonus un dažādus latviešu vispārzināmus gabalus. Tas gan neattiecas uz krogiem, bet grupām kurās spēlēju  paralēli krogam. Krogos spēlējam džezu, krievu un latviešu tā laika populāros  šlāgerus. 

Kur jūs tajā laikā dabūjāt bītlu un rolingstonu gabalus ?

Klausījāmies piecas, sešas reizes pārrakstītas magnetofonu lentas no kurām īstenībā tā knapi ko varēja saprast un kopējām. Bija arī vēl viens avots. Tajā laikā pasaulē izdevniecības jau izdeva notis, kur bija arī ģitāru akordi. Valdim Skujiņam bija radinieki ārzemēs, kas atsūtīja vienu šādu grāmatu. Tur bija vairāk gan tieši bītlu gabali. Tad jau mēs to mūziku varējām restaurēt daudz labāk nekā no ierakstiem. 

1976. gadā pārcēlāties uz Rīgu. Kāpēc?

Skolu jau biju beidzis un Liepājā man bija ļoti slikti dzīves apstākļi (arī muzikālajai izaugsmei vairs nebija nākotnes G.M.). Kādos 19 gados jaupamanījos apprecēties. Piedzima meita. Man piedāvāja pārcelties uz Ādažiem – bija tāds slavens orķestris Suvenīrs. Orķestrī brieda izmaiņas, vecos mūziķus atlaida par kaut kādām ziepēm. Aicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju – ģitāristu. Vēl izvirzīja noteikumu, ka gadu vispārizglītojošā skolā jānostrādā par dziedāšanas skolotāju. Par to es dabūju kolhoza vienistabas mazģimeņu dzīvokli. Tur bija silts, duša – kaut gan kopējā. Tad arī pārcēlos uz Rīgu.

Kā ar iesaukšanu krievos?

Es no armijas tiku vaļā tādā veidā, ka man sirdī starp vienu kambari un otru konstatēja kaut kādu defektu. Defekts varbūt nebija tik liels, man sevišķi netraucēja. Kara komisariātā mani pārbaudīja mediķi un atklāja šo manu kaiti. Lai gan es, gatavojoties armijas laikam, biju jau sarunājis sev vietu Baltijas kara apgabala orķestrī Kaļiņingradā. Nevajadzēja iet tajā armijā, paldies Dievam.

Pati populārā grupa kurā esat spēlējis bija Remix...

Tā es negribētu teikt! Pati populārākā varbūt bija Modo vai Tip Top. Šajā sestdaļā pasaules, respektīvi PSRS, šīs grupas bija ļoti populāras, jo Ļistja žoltije (Dzeltenās lapas) zināja visi un zina joprojām. To dziedāja Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs. Bet nu, protams, Remix arī zināja visā plašajā Padomju Savienībā un ne tikai. Jo mēs jau Remix laikā braucām pa socbloka valstīm arī pa Skandināviju. Sniedzām  koncertus Vācijas Demokrātiskajā republikā un arī Rietumberlīnē. 

 Noteikti nemitīgu pārbraucienu laikā atgadījās kādi kuriozi?

 Vai, tādi bijuši bez sava gala. Lietojām arī alkoholu, bet tā kā spēlējām dzīvajā, tad ierāvām tikai pēc koncertiem. Nu, piemēram, bija viens tāds gadījums. Braucot no Vladivostokas ar vilcienu piestājām vienā stacijā. Nav perona, sniegs līdz viducim, viena būdiņa un taiga. Būdiņā sēžam uz grīdas un gaidām busiņu, kas mums brauks pakaļ un vedīs uz koncerta vietu. Stacija maza, sēžam uz grīdas, pečka kurās. Vienīgajam stacijniekam milzīgs telefons tāds uzgriežams vispirms centrālei. Sākam domāt vai no šīs elles var piezvanīt arī uz ārpasauli. Prasām šim stacijniekam vai var? Šis atbild – jā mēs varam visu. Iedodam viena paziņas numuru Stoholmā. Viņš nemaz nenojauta, kas tā tāda Zviedrija vai Stoholma ir. Bet paņem savu aparātu uzgriež uz centrāli un saka – kokije to latiši hotjat pozvanjitj na kokoi to tam Stokgoļm (kaut kādi latvieši grib piezvanīt uz kaut kādu ur Stoholmu - tulk.) Tur saka ždiķe (gaidiet). Krievu laikā jau vispār pasūtītās tālsarunas bezmaz pusdienu bija jāgaida. Bet tur nē – pēc piecām minūtēm vienkārši kaut kādā tur pasaules malā savieno ar Stoholmu. Pacēla tas pazīstamais džeks. Izzirgojāmies. Nākošajā atrakcijā mēģinājām piezvanīt uz Ameriku. Tas gan mums neizdevās, jo to nedrīkstot bez čekas atļaujas.

 Pieminējāt to, ka Savienības laikā tikāt aiz dzelzs priekškara uzspēlēt? Kā jums tas izdevās? 

 Izdevām plates, arī krievu valodā. Varējām braukt uz Krievijas miljonu pilsētām. Regulāri spēlējām stadionos un lielās zālēs. Padomju muzikanta sapnis bija izrauties no šejienes un sasniegt kaut ko vairāk. Mēs mērķtiecīgi pēdējo gadu (1989 gads) braucām pa Skandināviju, Poliju, Vāciju. Sūtījām dažādām pasaules mūzikas aģentūrām un ierakstu kompānijām savus ierakstus un klipus. Meklējām kontaktus, lai dabūtu kontraktu. Un tad dīvainā kārtā atsaucās kādas trīs kompānijas. Un viena no tām, bija lielaamerikāņu kompānija AmRe Managers ( Mēs neticējām savām acīm!) Tad kompānijas pārstāvji uz Latviju atveda vienu producentu - pasaulē visai zināmu. Kopā ar Līviem, Opus Pro, Jāni Lūsēnu, Elpa un vēl vienu no tā laika grupām rakstījām demo ierakstus Melodijas  studijā. Noklausoties ierakstus ASV viņi Remix atzina par perspektīvākajiem. Tā noslēdzām ar amerikāņiem kontraktu par aptuveni miljons dolāriem.

 Tolaik kontrakts ar padomju grupu par veselu miljonu?

 Kontrakts par miljons dolāriem, nozīmē projektā ieguldītās izmaksas. Tas nenozīmē to, ka katram izmaksās daļu no miljons dolāriem (smejas). 1990. gada janvārī vai februārī pienāca kontrakts ko mums vajadzēja parakstīt. Neticējām, ka tā ir realitāte, ka tas tiešām ir noticis, zinot visus to bacground (aizkulises), kas bija Padomju savienībā. Bet tad kad mums ar DHL kurjerpastu atnāca biļetes uz Ņujorku, sapratām, ka tā ir īstenība. Pirmo reizi Amerikā pavadījām mēnesi. Rakstījām demo ierakstus. Atbraucām atpakaļ. Tad aizbraucām uz gadu. Tur notika visādas izmaiņas grupas sastāvā. Līdz ar to man bija jāizšķiras, vai nu es būšu ģitārists vai menedžeris. Apvienot šos darbus mūzikas industrijā nav pieņemts. Man tika dots laiks domāt nedēļu. Pieņēmu lēmumu, ka būšu tikai menedžeris. Tas bija projekts, ko biju aizsācis un  vēlējos izdarīt visu, kas manos spēkos lai tas turpinātos.

 Tā bija grupa Rīga. Amerikā nekas nesanāca. Kāpēc?

 Tāpēc, ka no desmit grupām, kas vēlas iekarot lielo show biznesa olimpu parasti tas izdodas tikai vienai. Tas ir viens - otrs, lai šo galaproduktu - CD master ierakstu pārdotu par pēc iespējas lielāku summu kādai no ierakstu kompānijām ir vajadzīgs laiks – trīs līdz četri mēneši. Divi no grupas dalībniekiem teica “ mums tā Amerika ir līdz kaklam, mēs gribam pie sievām, pie bērniem” . Tur bija psiholoģiskas problēmas.

 Paralēli mūziķa karjerai jūs sākat nodarboties arī ar mūzikas biznesu. Pašlaik esat Remix Music Managment direktors. Varbūt varat atklāt šī darbības veida lielākās veiksmes un neveiksmes?

 Kopumā savas darbības laikā esam sarīkojuši 300 lielas izrādes – koncertus. Pamatā tie ir populāri ārzemju mākslinieki “no turienes uz šejieni”. Esam sarīkojuši kādus piecpadsmit lielus festivālus. Lielākoties visi ir bijuši veiksmīgi, izņemot Rock Summer, ko rīkojām kopā ar igauņiem. Tur mūsu finansiālie zaudējumi bija ap kādiem 80 tūkstošiem dolāru. No parādiem tikām laukā. Ar tik lieliem mīnusiem vairs nav bijis neviens festivāls, koncerts vai izrāde. Apmēram 80 procenti ir virs nullēm , 20 procenti ar nelieliem zaudējumiem, kas gan šovbiznesā ir tikai normāli. 

 Ar ko tagad nodarbojaties?

 Remix Music managment gatavo divus festivālus –mūsdienu tautas mūzikas festivālu Vendene Cesīs  un Oldies rock festivalu Daugavpilī. Regulāri piegādājam  māksliniekus arī Lietuvai, Baltkrievijai un Ukrainai. 

 Kā pats jūtaties labāk - kā mūziķis vai kā mūzikas biznesa cilvēks?

 Noteikti kā mūziķis. Kā gēnos esi ieprogrammēts, tāds arī esi. Kādam jau arī ar šovbiznesu bija jānodarbojas un tāpēc tas tā aizgāja. Protams, tas man nodrošināja augstāku dzīves līmeni pēdējos desmit gadus. Ko tad ar grupu Remix? Brauktu uz Krieviju? Labi, Maskava, Pēterburga, lielās koncertzāles, bet ko tālāk? Tas ir fiziski smags darbs. Nākošā ideja - braukt pa kaut kādiem vidēja izmēra Eiropas klubiem, tas nav rentabli.

 Kā jūs ar ģimeni atpūšaties?

 Aizbraucam uz kādu mežezeru, nopeldamies. Pamatā atpūšos lasot grāmatas. Tā ir vēstures, psiholoģijas un filozofijas literatūra. Ikdienā lasu  avīzes un  internetu.

 Vai dzīvē vēl ir izvirzīts kāds mērķis kas jāsasniedz?

 Dzīve ir process. Tos mērķus ko gribēju sasniegt ir sasniegti. Pat vairāk. Ja man kāds astoņdesmito gadu sākumā būtu teicis par koncertiem Amerikā un Krievijā, ka izdosim plates, kas tiks tiražētas miljonos eksemplāru, ka spēlēšu ar Paulu, ka  uzstāšos  pasaules prestižākajās koncertzālēs. Es tam neticētu. 

 Tad jau drīz jādomā par lielo atpūtu?

 Kamēr cilvēks ir dzīvs, tikmēr kaut kas ir jādara, jārosās.