Aivars Hermanis: uz tālo zvaigzni tiecoties

Sandris Vanzovičs

Ar diviem koncertiem VEF Kultūras pilī Rīgā (7. martā) un savas dzimtās pilsētas Liepājas koncertzālē Lielais Dzintars (15. martā) 65 gadu jubileju atzīmēs Aivars Hermanis – teicams ģitārists, daudzu skaistu melodiju autors un pieredzējis mūzikas industrijas cilvēks.

Skaitlis 65 tikai kā iemesls

No saviem 65 gadiem vismaz pusgadsimtu Aivars Hermanis ir ar ģitāru rokās - skaidrs, ka viņam ir, ko teikt saviem klausītājiem arī šajā svētku reizē. Tiesa, pats mūziķis īpašu svinēšanu šoreiz nemaz nebija iecerējis. «Mani uzrunāja lielproducents Jānis Kļaviņš - viens no šā brīža jomas līderiem - ar vēl kādu personu, kuri mēģināja pierunāt sarīkot 65 gadu jubilejas koncertu. Man nelikās, ka 65 gadi būtu iemesls tam, lai rīkotu jubilejas koncertu, teicu - nē, veči, tas taču galīgi nav tas cipars! Bet tu vispirms padomā, vēl nesniedz atbildi! Kādu nedēļu tiešām padomāju un nospriedu, ka vidējais vecis Latvijā dzīvo līdz 69,5 gadiem, tātad apaļais 70 gadu cipars var arī nepienākt, vai arī tas pienāks, bet vairs nevarēs paspēlēt, tāpēc labs tas darbs, kas padarīts, jo, kā būs rīt, to nevar zināt,» ar ironisku smaidu stāsta Aivars. «Piekritu, tikai producentam pašam vajadzēja uzņemties visu šo pasākumu rīkošanu - šoreiz būšu tikai muzikants.»

Paredzēts, ka jubilejas koncertos izskanēs dziesmas un instrumentālie skaņdarbi, kas iekļauti Aivara divos soloalbumos, kā arī kopdarbos, kas tapuši sadarbībā ar dziedātājiem Ievu Akurateri, Aiju Vītoliņu un Igo, mūziķiem Uldi Marhilēviču, Raimondu Macatu un Ēriku Upenieku, kā arī akustisko ģitāru trio AG 3’o dalībniekiem Kasparu Zemīti un Mārci Auziņu. «Programmas veidošanā orientējos uz mūziķiem, ar kuriem reāli pēdējās desmitgadēs kopā spēlēju. Lai cik tas jocīgi manā vecumā nebūtu, jo spēlēšana man ir tikai hobijs, par kuru man maksā arī naudu, bet kopumā man ir septiņi šādi projekti - tik daudz laikam pat jaunībā nebija, bet labi, ka esmu vēl kādam vajadzīgs,» smaida ģitārists. Katrs no šiem projektiem būs pārstāvēts ar kādu dziesmu, kā īpašais viesis uz skatuves kāps arī Vjačeslavs Mitrohins. «Par katru no cilvēkiem, ar kuriem šajos koncertos kopā spēlēšu, man ir stāsts, kaut kāda vēsture.» Šonedēļ klajā nāks arī retrospektīvs albums igo # hermanis # dziesmas, kurā būs apkopotas Aivara dziesmas Igo izpildījumā, tostarp arī pavisam jauna dziesma Tu atnāci. «Bonusā būs divi gabali No rīta un Komunālais blūzs no Remix laikiem. Pēc autortiesību un blakustiesību aģentūras datiem, tās ir manas populārākās melodijas - ieņēmumi objektīvi rāda, cik kādam tās bijušas vajadzīgas.»

No restorāniem līdz Remix

Nedaudz no vēstures. Kā pirmo Aivars iemācījies spēlēt akordeonu («Cik nu iemācījos, meldiņu uz akordeona varēju nospēlēt, kādu Dzintara jūru vai ko tamlīdzīgu.»), bet pēc tam pamazām sācis apgūt mājās esošo tēva ģitāru («Man bija 13 - 14 gadu, sākās bītlomānija un rokenrola ēra, un ģitāra bija modē.»). Pirmais ansamblis tapis skolas laikos. «Kad mācījos 7. klasē, man bija domubiedri no 10. klases. Linards Muciņš [advokāts, kādreizējais Saeimas deputāts] sita bungas, Valdis Skujiņš [grupas Credo dibinātājs, Saeimas deputāts] spēlēja basu, vēl mums sastāvā bija Aivars Arums [datortehnikas kompānijas Baltic dati vadītājs], viens čalis spēlēja soloģitāru, viens - ritma ģitāru, bet mani pieaicināja spēlēt taustiņus. Tā mēs skolā kaut ko sākām bakstīties. Grupa saucās Senči,» atminas Aivars. «Ar mūziku pelnīt sāku jau no 17 gadu vecuma, kad ģitāras spēlēšana man kļuva par darbu. Sāku spēlēt restorānos - vispirms vienkāršākos, pēc tam glaunākos. Tolaik es mācījos mūzikas skolas dienas nodaļā, un man bija izvēle - mācīties vakara nodaļā un dienā strādāt vai arī otrādi. Izvēlējos pēdējo, jo gribēju savu darbu saistīt ar mūziku. Kad pabeidzu mūzikas skolu, gadu strādāju Liepājā - bija tāds restorāns Jūra. Pēc tam mani aicināja uz Pierīgu - tolaik kolhozā Ādaži bija slavens orķestris Suvenīrs, uz kurieni mani uzaicināja par māksliniecisko vadītāju. Gadu sabiju tur, pēc tam mani Uldis Stabulnieks uzaicināja uz Filharmoniju. Tad bija Tip Top, tad bija Modo periods, pēc tam bija Opus, pēc tā - radio orķestris, tad bija Remix,» savu muzikanta īso vēsturi ātri pārstāsta mūziķis.

Pašlaik Aivars Hermanis ir viens no labākajiem Latvijas ģitāristiem, savā spēles nišā varbūt pat labākais. No tās paaudzes - Harijs Zariņš, mazliet vēlāk - Ainars Virga, šajos laikos - Mārcis Auziņš un Kaspars Zemītis, interesanti, ko ģitārmeistars ieteiktu paklausīties no jaunākās paaudzes sava amata speciālistiem? «Nevar jau tā salīdzināt, šis nav sports - kurš noskrien ātrāk, tas labākais,» smaida Aivars, tomēr ilgi atbildi nemeklē: «No pavisam jaunajiem - tas ir Gints Smukais, kuram ir apbrīnojami rezultāti, tā ir pasaules klase. Mums ir daudzi ģitāristi, kuriem ir diplomi dažādos konkursos vai kuriem ir maģistra grāds visdažādākajās mācību iestādēs, bet lielākā daļa reproducē jau dzirdētas skaņas un dzirdētus paņēmienus. Smukajam ir sava fiška, savi paņēmieni, kas viņu atšķir uz pārējo fona. Ne velti viņš ar savu pirkstiņtehniku konkursā ASV ieguva trešo vietu - no mūsu reģiona vēl neviens muzikants neko tādu nav sasniedzis!» Pērn septembrī Gints Smukais bija trešais Starptautiskajā akustiskās ģitāras pirkstu spēles festivālā Arkanzasā, bet pēc tam ieguva trešo vietu arī Kanzasā notikušajā pasaulē lielākajā akustiskās ģitāras pirkstu spēles konkursā.

…un no Remix līdz arēnai

Kopš 90. gadiem Aivars Hermanis pazīstams arī kā koncertu rīkotājs un mūzikas menedžeris, kura vadītais SIA Remix mūzikas menedžments (RMM) uz šo pusi atdabūjis daudzus slavenus vārdus. «Pēdējais manis rīkotais koncerts bija tas, pēc kura nositās [Dainis] Virga - tas bija 2003. gada 26. jūlijs, Daugavpilī rīkojām rokfestivālu. Mēs ar Tiju [Auziņu] būtībā no festivāla cilvēkiem bijām pirmie, kas piebrauca avārijas vietā. Mūziķi no Daugavpils izbrauca ātrāk, es nemaz nezināju, kas tur noticis, piebraucu tuvāk un skatos - Virgas BMW… Ar prātu, protams, sapratu, ka tas nenotika tādēļ, ka viņi piedalījās festivālā, kuru rīkoju, bet pastarpināti tas tomēr bija saistīti - viņi brauca mājās, un notika tas, kas notika…» šos traģiskos notikumus atminas Aivars. «Starp citu, tā bija arī pēdējā reize, kad es kārtīgi piedzēros - atbraucu mājās, piegāju pie bāriņa un ietriepu pusi viskija. Nākamajā dienā visu dienu ar Edžu Glotovu pļēgurojām, vakarā vēl aizgājām uz piemiņas brīdi Doma laukumā, pat neatceros, kā es nokļuvu mājās. Tas arī bija viss.»

Tiesa, Aivars jau iepriekš domājis par koncertu rīkošanas pārtraukšanu, bet gadījums ar Daini Virgu šāda lēmuma pieņemšanu paātrinājis. «Es biju šajā tirgū uzzinājis visu, ko vien vēlējos, jau biju uzrunājis simtiem ārzemju mākslinieku, no kuriem daudzus atvedis šeit, bet vienmēr ir vajadzīga kāda tālā zvaigzne, uz kuru tiekties,» atminas ģitārists. Aiz inerces un balstoties uz seniem kontaktiem, viņš vēl kādus desmit gadus turpinājis aģentēt, tas ir, palīdzējis citiem koncertu organizētājiem saistīties ar Rietumu mūziķu pārstāvjiem. «Kad RMM būtībā jau bija beidzies, man piezvanīja un piedāvāja darbu Latvijas Televīzijā - par populārās mūzikas redaktoru, kā es pats smējos, sāku strādāt LTV par [Aldi] Ermanbriku. Es tur sabiju kādu gadu, bet paralēli tam biju kultūras un arī iekšlietu ministra padomnieks mūzikas industrijas jautājumos, kas saistījās ar skaņu ierakstu pirātisma apkarošanu. Toreiz izdevās izveidot pretpirātisma biroju, kas bija būtisks pavērsiens šīs jomas sakārtošanai. Iekšlietu ministrija man samaksāja 500 latu prēmiju, un ar to pašu mana misija tur bija beigusies,» smejas Aivars. «Taču tieši ap to pašu laiku piezvanīja toreizējais būvkompānijas Merks vadītājs [Ivars] Geidāns - jūs droši vien zināt, ka būvējam multihalli, bet mēs esam celtnieki, zinām, kā to uzcelt, taču, kas tur notiks, par to mums nav ne jausmas, gribam atrast kādu, kurš to zina, un mums ieteica jūs. Labi, interesants piedāvājums!» Tas bija 2004. gada oktobrī. «Tolaik es biju konsultants, mana vienošanās paredzēja palaist arēnu darbībā kā uzņēmumu - ja runājam vienkāršāk, es atbildēju par visām tām darbībām, kas nav aptaustāmas - līgumiem, darba aprakstiem, loģistiku utt. Kad arēnu uzcēla, mans pēdējais pasākums šīs vienošanās ietvaros bija atklāšanas koncerta ar Raimondu Paulu rīkošana. Gaidīju, ka jaunieceltais arēnas direktors Edgars [Buncis] nāks un teiks, ka viss ir beidzies, paldies par uzmanību, taču viņš lūdza, varbūt es vēl kādu laiciņu varētu pastrādāt, kamēr viņš kā jauns darbinieks ieskrienas. Kāpēc ne, turklāt man tas algas cipars tiem laikiem tur bija pieklājīgs, turklāt bija brīvais apmeklējums - tas bija viens no maniem noteikumiem, ka nenākšu uz biroju deviņos no rīta, jo tajā laikā parasti vēl tikai mēdzu celties… Tā nu šis gadiņš ir ievilcies - kopš arēnas atklāšanas uz gadiem četrpadsmit.»

Neko nožēlot nav iemesla

Kādus pēdējos divdesmit gadus Aivars Hermanis vairāk pat zināms kā mūzikas industrijas cilvēks, biznesmenis, nevis kā aktīvais muzikants. «Mana paralēlā darbība kā menedžerim sākās diezgan ātri. Iesākumā ne pārāk to gribēju, bet kā tas tajos laikos vispār notika, piemēram, kroga muzikantu vidū: vecie veči savācās un noteica, ka - tā, tu būsi orķestra vadītājs! Ne jau tāpēc, ka viņi gribētu, lai es būtu orķestra vadītājs morālā ziņā, bet tāpēc, ka nevienam citam negribējās iet uz sapulcēm, rakstīt papīrus, bet es biju jaunais, kuram to varēja uzspiest - tu mācies mūzikas skolā, tu arī ej! Protams, tas nesa sev līdzi arī reālu atbildību, prasīja arī zināmas prasmes un varēja daudz ko iemācīties, piemēram, komunikācijā ar cilvēkiem. Tas bija pirmais lūzums, bet otrais bija ar Remix, kad Pauls piedāvāja savākt grupu radio. Pirms tam Filharmonijā ilgu laiku biju vienkārši muzikants, nekādas īpašās menedžmenta pieredzes man nebija. Pēc Opus laika man piedāvāja savākt cilvēkus [grupai Remix], un es biju Latvijas Radio orķestra apakšvienības vadītājs, kas iet uz sapulcēm, atbild par repertuāru, par materiālajām vērtībām u.tml. - tā jau bija pavisam cita līmeņa pieredze. Pēc tam ar Remix bija nākamais gājiens - perestroikas ietvaros sāka veidoties jaunatnes centri, un tolaik Padomju Savienībā tādi bija trīs - Odesā, Ļeņingradā un Liepājā. Ar Paula aizbildniecību dabūjām kredītu 250 000 rubļu apmērā grupas Remix saimnieciskās darbības uzsākšanai Liepājas Jaunatnes centrā, ko visai ātri atdevām, pateicoties korporatīvajiem koncertiem pa visu Padomju Savienību. Nopirkām visu muzicēšanai nepieciešamo. Tolaik veidojās Remix MM ar mani kā vadītāju un Ēriku Naļivaiko kā izpilddirektoru. Tas viss mani pamazām atvirzīja no mūzikas, jo, ja tajā laikā nebūtu grupas vadītājs, visticamāk, būtu sarakstījis vairāk mūzikas un Remix platēs manu gabalu būtu vairāk, pat neskatoties uz to, ka Marhils bija talantīgāks meldiņu rakstītājs un uz visiem 100% mūzikā.»

Taču par to Aivars nesatraucas. «Ko nu tur daudz nožēlot?! Ja nebūtu noticis tā, kā tas notika, diez vai mēs būtu tikuši uz Ameriku, kas man un pārējiem bija tālā zvaigzne, jau sākot no Filharmonijas laikiem, un kaut kādā mērā šo zvaigzni arī sasniedzu. Katrs padomju muzikants gribēja tikt aiz dzelzs priekškara. Mēs darījām visu saprāta robežās iespējamo - investējām diezgan daudz naudas promocijā uz Rietumiem. Tolaik taču nebija interneta - plates, aprakstus un bildes sūtījām paciņās. Protams, brīnumi nenotika, mēs nekļuvām par pasaules mēroga stāriem, bet šī mērķa sasniegšanai tika izdarīts viss, kas bija saprātīgi iespējams, un pat vairāk. Kad mums pa DHL atnāca sūtījums, kurā bija biļetes uz Ņujorku… Iedomājies, mēs nospēlējām pēdējo koncertu Tambovas cirkā, no turienes devāmies uz Maskavu, iekāpām lidmašīnā un braucām uz Ņujorku. Lidmašīnā spēlē America, America, mēs izkāpjam ārā, bet tur pie trapa stāv liels melns limuzīns un trīs džeki, no kuriem viens uzvalkā, kurš, kā izrādās, ir nevis pats galvenais, bet tikai šoferis. Tā ka - viss ir forši, kas noticis!» gremdējoties atmiņās, šo un vēl daudzus interesantus stāstus atminas Aivars. «No vienas puses, pat interesanti, ka mēs dzīvojām Padomju Savienībā, nevis, piemēram, Zviedrijā vai Norvēģijā, kur tagad dzīvo [kādreizējais Remix basģitārists Jevgēņijs] Ščapovs - tur nekas nenotiek, visas dienas vienādas! Savukārt mēs izdzīvojām vairākas dzīves vienas laikā!»

***

AIVARS HERMANIS

• Dzimis Liepājā 1955. gada 7. martā. 1975. gadā beidzis Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu klasiskās ģitāras, tautas instrumentu orķestra diriģenta un mūzikas pedagoga specialitātē. 1976. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā

• Spēlējis grupās Suvenīrs, Tip Top, Modo, Opus, Remix, Raimonda Paula ansamblī, Latvijas Valsts televīzijas un radio orķestrī, Gunāra Rozenberga Bigbendā, Laimas Vaikules grupā u.c. Sadarbojies ar Latvijas Valsts simfonisko orķestri, Krievijas Valsts televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri.

• Dažādu grupu sastāvos koncertējis Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Armēnijas, Kazahijas, Uzbekijas, Kirgīzijas, Tadžikijas, Skandināvijas valstu, ASV, Kanādas, Izraēlas, Vācijas, Polijas, Indijas un Nepālas lielāko pilsētu koncertzālēs

• Kā mūziķis izpildītājs piedalījies aptuveni 60 LP un CD ierakstos. Kā studijas mūziķis piedalījies vairāk nekā 1000 skaņdarbu ierakstos. Vairākus gadus strādājis starptautiska skaņu ierakstu projekta ietvaros ASV. Komponējis un aranžējis mūziku kinofilmām un televīzijas pārraidēm. Aptuveni 200 dziesmu un instrumentālu skaņdarbu autors

• Sarīkojis vairāk nekā 300 pasaulē pazīstamu mākslinieku koncertus Latvijā un tuvējās kaimiņvalstīs. Vadījis festivālu producēšanu un rīkošanu, tostarp Rock Summer Riga 96, Liepājas dzintars, Roks par Eiropu u.c.

• Pazīstams kā mūzikas menedžeris, producents, autortiesību aizstāvis, uzņēmējsabiedrību un sabiedrisko organizāciju līdzdibinātājs un valžu loceklis. Sarakstījis e-grāmatu Ievads mūzikas menedžmentā. Publicējis presē rakstus par mūzikas menedžmenta un autortiesību jautājumiem. Interesē filozofija, psiholoģija, vēsture, ekonomika

• Kopš 2004. gada strādā par konsultantu un pasākumu menedžeri Arēnā Rīga.

Avots: www.aivarshermanis.com