PAR TIRGUS LOMU KULTŪRĀ

(pārdomas pēc sarunām ar vairāku jauno partiju potenciālajiem kultūras ministriem pirms vēlēšanām)

Cilvēki skaņdarba kvalitāti novērtē to pērkot vai nepērkot (ieejas biļešu, skaņu ierakstu, autoratlīdzības par publisko izpildījumu u.c. veidos) Tikai Padomju savienības laikā kultūras un mākslas darbinieki bija raduši saņemt jau iepriekš garantētu atlīdzību par vēl neradītu darbu - a priori “lielo mākslu”.

Tirgus ekonomikā Investīcija ir nauda, kuru iegulda biznesā ar cerību gūt peļņu nākotnē vai vismaz atgūt ieguldīto pārskatāmā nākotnē. Ja šādu cerību nav, naudu neviens neiegulda.

Māksla par "labu" kļūst tikai tad, ja tā kādam ir vajadzīga. Mākslas objekta reklamēšana un iespējamās pārdošanas veicināšana (promotion) bieži vien tiek veikta vēl pirms darbs ir ticis radīts, tādēļ nav iespējams jau iepriekš paredzēt vai darbs būs pieprasīts vai nē.

No savas pasākumu rīkotāja pieredzes varu sacīt, ka ir izrādes, kuras var pārdot ar vienu vienīgu rakstu Delfos, bet ir izrādes kuras var “slavēt" bez gala, tomēr biļetes uz tām netiek pirktas. Rīkotājiem nevienu citu, kā vien sevi pašu, pie tā vainot nav iemesla. Ja neesi izvēlējies pareizo mākslinieku, neesi jutis publikas vēlmes, atliek vien izdevumus maksāt no savas kabatas. (Skola maksā naudu!)

Vai par mākslas kvalitātes mērauklu  būtu uzskatāms kādas mazpilsētas pašpasludinātās “elites” viedoklis vai arī vienīgās, pilsētas domes uzturētās maztirāžas avīzes žurnālista viedoklis, kurš uzrakstījis komplimentāru reklāmrakstu par pilsētas kultūras namā paredzēto koncertu, vēlāk saņemot no rīkotāja ielūgumus?

Vienīgā kvalitātes objektīvā mērvienība ir nauda! Lai cik tas arī neizklausītos ciniski. Vienīgi tad,  ja patērētājs produktu vai pakalpojumu vēlas pirkt, tam rodas cena. Cena ir naudas daudzums par kādu pircējs ir gatavs pirkt, bet pārdevējs piekrīt pārdot. Ekonomikā nav nekā cita ar ko objektīvi izmērīt jaunradītā vērtību. Tas ir tāpat kā: demokrātija ir slikta sistēma, bet nekas labāks pagaidām nav izgudrots. Viss pārējais ir subjektīvs. Jānim patik meita, Pēterim māte, Jurim kleita, un vēl 20% Latvijas iedzīvotāju patīk Radio 2 atskaņotie šlāgeri. Katram savs. Mēs dzīvojam brīvā valstī (?) un mums ir brīva izvēle pie sevis domāt, ka katrs esam “pareizie”, kuriem ir labākā gaume un kuri zin kā ir pareizi.

Nevajadzētu mecenātismu un investīcijas jaukt ar dotācijām, kas nav ne viens, ne otrs. Latvijā atjaunotās brīvvalsts 27 gados ir izveidojusies cilvēku kasta, kas savu mākslinieka statusu spēj uzturēt vienīgi pateicoties valsts un pašvaldību dotācijām. Dotācijas ir tipisks pārdales ekonomikas instruments. Šī, sociālismā radusies autoritārās varas ideoloģijas un propagandas finansēšanas metode velkas mums līdz no komunistu laikiem un traucē industrijām normāli attīsties tirgus apstākļos, konkurences deformācijas dēļ. Publiskā finansējuma sistēma ir ērta, jo  izpaliek risks apdraudēt savus personīgos līdzekļus vai mantu mākslinieciskas un/vai saimnieciskas neveiksmes gadījumā. Garantētā atlīdzība tiek saņemta jebkurā gadījumā.

 Šādas sistēmas pastāvēšanas rezultātā notiek lēna kvalitātes degradācija. Pats no sevis gan nekas nedegradējas. Sistēmas rada vai degradē cilvēki ar konkrētu vārdu, uzvārdu un darbības vēsturi. Neanalizējot vēsturi un iepriekš pieļautās kļūdas nav iespējams “neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem" vēlreiz. Neizskaužot padomisko izpratni par kultūru kā ideoloģijas un propagandas instrumentu, vai kā mūsdienās smalki saka - valsts tēla veidošanas nozari, nekādas izmaiņas nav sagaidāmas. Mūs daudzskaitlīgā kultūras ierēdniecība turpinās nesaimnieciski tērēt nodokļu maksātāju naudu, deformējot konkurenci un neveicinot pievienotās vērtības rašanos. Utopiskos mērķus - radīt mākslīgu, izskaistinātu valsts tēlu ar kultūras produktu starpniecību uztur politikāņi un to faktiskie saimnieki - lielie kombinatori. Zem šāda kultūrideoloģiska "jumta" iespējams veiksmīgi "shēmot" sadalot valsts un Eiropas finansējuma naudu dažādu saimnieciski apšaubāmu projektu realizēšanai. Šī korporatīvā kultūras birokrātija ir veiksmīgi advokāti dažādu “gaismas piļu" celšanas nepieciešamības uzturēšanai. Kultūrbirokrātijas solidaritāte un korporatīvisms balstās dziļi zemapziņā slēptās bailēs zaudēt iztikas līdzekļus, jo bez valsts finansējuma tā nespēj pastāvēt. Publiskās diskusijas ap kultūru parasti aprobežojas ar kaislībām ap kultūras infrastruktūras objektu celtniecību vai atjaunošanu, nevis kultūrekonomikas jautājumiem pēc būtības.

 Atkāpe, atgādinot par kultūras jēdzienu: 

Kultūra šī jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to raksturīgo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai.

UNESKO pasaules kultūras deklarācija, pieņemta Mehiko 1982. gadā

Popkultūra ir kas tāds kas kļuvis populārs. Popkultūra nav ne žanrs ne stils. Arī Mocarts, Bahs, Bēthovens u.c. Lielie ģēniji ir sava laika popkultūras pārstāvji, jo viņu radītos darbus ir noklausījies milzīgs skaits cilvēku. Viņi ir POPULĀRI !

Šovbizness ir gan ekonomiska kategorija, gan kultūras kategorija! ASV un daudzās citās tirgus saimniecības valstīs nav nedz kultūras ministriju, nedz valsts dotāciju kultūrai. Visa šī nozare darbojas privāti un ir pakļauta konkurences apstākļiem un ekonomikas likumsakarībām. Tikai konkurences apstākļos var rasties mākslas darbi un produkti ar augstu māksliniecisko vērtību. Šāda veida saimniekošanas apstākļos attīstās mecenātisms, kā pilsoniskās sabiedrības turīgākās daļas līdzdalība savas kopienas un valsts attīstībā.

ASV ir viens no lielākiem, liekas, pasaulē trešais lielākais akadēmiskās mūzikas patēriņš procentuāli uz cilvēku, attiecībā pret visu mūzikas kopējo patēriņu valstī. ASV tas sastāda aptuveni 8% no kopējā mūzikas patēriņa. LV šis skaitlis ir vairāk ne kā četras reizes mazāks. ASV radīto intelektuālo produktu kopējais tirgus apjoms pret valsts kopproduktu ir lielākais pasaulē. No visas pasaulē ierakstītās, producētās, izdotās, valdījumā esošās un pārdotās akadēmiskās vai tā dēvētās nopietnās mūzikas, pāri par 80% ir tieši ASV rezidentiem piederoša vai ASV izcelsmes uzņēmēju kontrolēta. Protams, katrs var domāt un darīt kā vēlas, esam brīvi cilvēki, tomēr skaitļu valoda ir objektīva. Apzināti te nepieminu ASV populāras ritmiskās mūzikas industriju, kura, kā tas vispārzināms, dominē visā pasaulē. Lai mēs Latvijā ko sasniegtu, ir jāmācās no tiem, kuri ir priekšgalā. Un, stāsts nav par saturu, bet gan tehnoloģijām un zināšanām, kuras varam pielietot sava satura attīstīšanai. Latviešiem ir izcili, augstas klases komponisti un izpildītāji! Diemžēl viņi pārsvarā maksa nodokļus citu, savas rezidences valstu budžetos... Mums būtu jāmācās viņus "pārdot" pašiem.

 Nav prātīgi žēloties, ka Latvijā turīgie cilvēki nav ieinteresējami investēt mūzikas industrijā, nemeklējot cēloņus, kādēļ tas tā notiek. Varbūt būtu lietderīgi papētīt un mācīties no to valstu pieredzes, kurās investori to dara labprāt.

 Parasti investīcijas iespējams piesaistīt tikai tad, ja investors redz ko uzņēmējs ir paveicis iepriekš pats ar saviem spēkiem, par savu personīgo naudu un ar savām zināšanām. Kāds ir produkts kura attīstībā tiek piedāvāts investēt. Cilvēks, kurš nodzīvojis pusi mūža, kuram pašam nekas īsti nepieder, kurš neko citiem vajadzīgu savā mūžā nav radījis, jebkuru investoru darīs uzmanīgu. Investori nav labdari. Investēšana ir bizness !

 Diemžēl mums mūzikas un mākslas jomā joprojām dominē aizspriedums, ka nauda ir kaut kas slikts un ne visai tīrs, ka popularitāte un peļņa ir nievājama, ka vienīgi augstā, elitārā māksla, kuru saprot vien neliels skaits pašpasludinātu izredzēto ir a priori godājama un, protams, tā valstij (nodokļu maksātājiem) bez ierunām ir jāapmaksā, jo “lielā māksla” var pastāvēt vienīgi tad, ja valsts to dotē.

 Vai neskaitāmajiem operas namiem, kuri ir vai katrā lielākajā Itālijas pilsētā, kā arī Vācijas, Francijas, Austrijas, Šveices u.c. valstu lielajiem brīvdabas operu uzvedumiem un simfoniskās mūzikas festivāliem, kuri tiek rīkoti privāti, pēc tirgus ekonomikas principiem, nebūtu nekāda sakara ar mākslu?

 Latvijā dominē uzskats - pie mums nav nedz investoru, nedz mecenātu, cilvēki, lūk, nesaprot, kā darbojas industrijas, tādēļ tās neattīstās. Viss ir slikti! (Kam kategoriski nepiekrītu!). Nemeklējot cēloņus un nemēģinot ko vērstu par labu, nekas pats no sevis nemainīsies. Vai nu mācamies no tiem, kuri kaut ko ir sasnieguši, vai arī tērējam laiku izgudrojot "jaunu divriteni". Pasaulē ir pieejams lērums informācijas par mūzikas industriju: grāmatas, pētījumi, mācību sistēmas, tehnoloģijas un pieredze! Ja vēlies ko mainīt valstī, iesākumā par šo visu ir kaut kas jāzina!

Share this page